ASV prezidenta vēlēšanas gaidāmas vien nākamā gada novembrī. Tas gan nav traucējis šī amata kandidātiem jau kādu laiku piekopt aktīvu "vairākumsolīšanu". Var spriest par Trampa ēras populismu, lai gan izskatās, ka arī citi ASV vadītāja krēsla kārotāji, lai gūtu popularitāti, gatavi apsolīt ļoti, ļoti daudz.
Pēdējā laikā finanšu tirgus dalībnieki lielu uzmanību pievērsuši augušajai iespējamībai, ka sacensībai ar Trampu tiks izvirzīta ASV senatore Elizabete Vorena. Tas paspējis pamatīgi sašķobīt, piemēram, ASV naftas un veselības aprūpes industrijas vērtspapīru cenu. Viņa izteikusies, ka noteiks būtiskus aizliegumus ASV naftas ieguves tehnoloģijām (iespējams, pat aizliegs). Tāpat kreisā spārna ASV Demokrāti vēl runā par radikālām ASV veselības apdrošināšanas sistēmas pārmaiņām (stopkrāna noraušanu privātajai veselības apdrošināšanas industrijai). Vorena tāpat iecerējusi palielināt banku regulēšanu, mazināt ASV tēriņus aizsardzībai un īstenot dažādas «vienlīdzības» programmas.
Turklāt daži solījumi saistīti arī ar parādu atlaišanu. Piemēram, "Bloomberg" situāciju ASV salīdzina ar seno Babiloniju. Proti, kad pie varas nāca jauns karalis, tas to mēdza nosvinēt ar vispārēju parādu atlaišanu tautai. Tad nu tagad, šķiet, tiek runāts līdzīgās kategorijās un, piemēram, tā pati Vorena klāstījusi – ja viņa kļūs par ASV prezidenti, viņa "atlaidīs" lielāko daļu no ASV 1,6 triljonu dolāru studentu parādiem. Savukārt cits Demokrātu kandidāts – Bērnijs Sanderss – grasās dzēst amerikāņu medicīnas parādus.
Kopumā situācija ar ASV šādiem parādiem tiek vērtēta kā visai problemātiska. Pamatā tiek vērsta uzmanība uz to, ka ASV mājsaimniecību ienākumi jau visai ilgi stagnē, bet kopumā visai labo ekonomikas izaugsmi nodrošinājis spēcīgs patēriņš, kas bijis balstīts uz arvien lielāku aizņemšanos (pēdējos gados šim procesam palīdz arī zemās procentu likmes).
«Ideja, ka parāds var augt straujāk par spēju to atmaksāt, darbojas līdz brīdim, kad tas sabiedrībā radījis nesabalansētību. To saprata jau pirms tūkstošiem gadu,» klāsta ekonomists un vēsturnieks Maikls Hudsons, kurš publicējis darbu "And Forgive Them Their Debts". Tajā viņš apraksta seno valdnieku tradīciju Tuvajos Austrumos ik pa laikam piedot sabiedrības parādus. Viņš izceļ, ka valstu vadītājus nebūt nevadīja kāda veida labdarība. Drīzāk tie bijuši pragmatiski lēmumi – proti, valdnieki centušies radīt situāciju, kad iedzīvotāji spēj segt savas vajadzības un piedalīties kādu publisku projektu radīšanā nevis tikai – strādāt, lai segtu savus parādus. «Un tas arī strādāja. Sabiedrības, kurām atcēla parādus, auga tūkstošiem gadu. Tie parādi, kas nevar tikt atmaksāti, arī netiks atmaksāti,» uzskata minētais ekonomists.
Pat starptautiskā reitingu aģentūra "Moody’s Investors Service" norādījusi, ka pretvējš no augstiem ASV studentu parādiem nozīmē gan mazāku patēriņu un investīcijas, gan noved pie lielākas sociālās nevienlīdzības. Iestāde pat izteikusies, ka šādu parādu piedošana var nozīmēt papildu degvielu ASV ekonomikai, kas darbotos gluži kā kāda nodokļu atlaide. "Moody’s" pārstāvji nav kautrējušies teikt, ka studentu parādu piedošana galu galā novestu pie mājsaimniecību tēriņu pieauguma, jaunu biznesu rašanās un lielākas aktivitātes mājokļu tirgū.
Droši vien sagaidāms, ka pat šādas "saistību piedošanas" gadījumā, parādi nekur nezudīs. Pamatā šāda ideja, šķiet, varētu nozīmēt to, ka ASV uzpērk šīs te studentu saistības, kas palielina pašas valdības parādu un budžeta deficītu. Kritiķi vēl norāda, ka šāda esošo parādu norakstīšana nebūtu godīga un var novest pie neapdomīgas aizņemšanās nākotnē, kas radīs jau jaunas problēmas.
DB jau rakstījis, ka, neskatoties uz to, ka Trampa vadības stils netiek saistīts ar lielu skaidrību, nav tā, ka ASV Demokrātu partijas prezidenta kandidātus finanšu tirgi gaidītu ar lielu sajūsmu. Šķiet, par tradīciju sāk kļūt situācija, ka ASV politiķi jau nākamajā dienā pēc to ievēlēšanas sola īstenot kaut ko līdzīgu revolūcijai pret līdzšinējo kārtību.
Kopumā ieguldījumu speciālisti mēdz izcelt – lai gan politika finanšu aktīvu cenu īstermiņā mēdz patiešām ietekmēt, ieguldītājam parasti neatmaksājas lēkt iekšā un ārā no tās pavērsienu vilcieniem. Tas tādēļ, ka politiku mēdz pavadīt liela brēka, kur sausais atlikums bieži vien ir citādāks, un milzīgas emocijas, kas ierindas investoram patiesībā ir pats lielākais drauds. ASV gadījumā – tad, kad šajā valstī ir sašķelts Kongress, akciju tirgiem mēdz klāties pat visai labi. Šāda situācija nozīmē, ka ļoti sarežģīta ir jebkādu nozīmīgāku lēmumu pieņemšana. Šajā pašā laikā ir skaidrs, ka jebkādas pārmaiņas nebūs tik straujas un radikālas un politika kā tāda būs paredzamāka jeb politiķu nevarēšana visur iebāzt savu degunu nozīmēs arī to, ka mazāk kaut kas tiks sačakarēts.
Investoram būtu jāņem arī vērā, ka viņa politiskā piederība var aizēnot viņa skatījumu uz lielo bildi. Piemēram, "Johnson Financial Group" pārstāvji finanšu ziņu portālam "Barron’s" pirms kāda laika stāstīja, ka šobrīd aptuveni 80% ASV Republikāņu vēlētāju, ja tiem jautā par to, vai ekonomikā nosacījumi ir labi, atbild ar «jā». Tāpat uz šo jautājumu atbildēja vien 33% no ASV Demokrātiem. Tie piebilst, ka, neskatoties uz šādu atšķirību, patiesībā visi šie cilvēki dzīvo vienā un tajā pašā ekonomikā ar vienu un to pašu bezdarbu un algu pieaugumu. Tas var nozīmēt, ka daudzi nepareizu iemeslu dēļ koriģē arī savus ieguldījumus. Piemēram, bažas par politiskajiem ķīviņiem un tas, ka pie varas nav vēlamie politiķi, liek ilgi sēdēt uz ļoti konservatīviem ieguldījumiem laikā, kad akcijas turpina savu uzvaras gājienu. Iespējams, tas neaprobežojas vien ar ASV teritoriju, jo tieši ASV politiskajam kokteilim seko līdzi liela daļa cilvēku citās pasaules daļās jeb daudzi griežas visai tuvā ASV, šķiet, visai polarizēto politisko viedokļu un ziņu orbītā.
DB jau rakstījis, ka ieguldījumiem vajadzētu būt ilgtermiņa pasākumam. Tomēr investoru attieksmi pret risku bieži ietekmē īstermiņa jautājumi. To vidū ir arī aktuālais politiskais klimats un tas, pie kura politiskā spēka pats investors sevi piesaista. Bīstami ir tas, ka var notikt emocionālas pārmērības un pārāk bieži attiecīgie ieguldījumu lēmumi galu galā netiek balstīti uz objektīviem iemesliem. Viens no pētījuma "Political Climate, Optimism and Investment Decisions" autoriem Kolorado Universitātes profesors Josefs Bonaparts skaidro, ka aprakstītās tendences kopš 2000. gada kļuvušas vēl izteiktākas, kam līdzējis tas, ka politiskais klimats kļuvis polarizētāks.
