Kad jaunākais DnB NORD Latvijas barometra pētījums cita starpā parādīja, ka pēdējo pāris gadu laikā konsekventi drūmi noskaņotie Latvijas iedzīvotāji uz pašreizējo situāciju valstī un arī nākotni sākuši raudzīties nedaudz optimistiskāk, izplatītākais ekspertu viedoklis bija: cilvēki vienkārši esot tā noguruši no sliktajām ziņām, ka tās vienkārši vairs neuztverot.

Manā skatījumā šis varbūt nedaudz vienkāršotais skaidrojums reizē ar paša respektablā pētījuma datiem cita starpā dod skaidru signālu Latvijas medijiem. Turklāt – tieši par tēmu, kas ilgus gadus bijusi ik pa laikam uzplaukstoša strīda pamatā starp daudziem sabiedriskajiem darbiniekiem vienā ierakumu pusē un pašiem medijiem – otrā.

Kā mēs visi labi atceramies, jau kopš deviņdesmito gadu vidus ik pa laikam medijiem tiek pārmests, ka tie, lūk, orientējoties tikai uz negatīvajām ziņām, tā sabiedrībā radot pesimismu, neticību saviem spēkiem un visas valsts attīstībai. Savukārt paši mediji parasti lielā vienprātībā ir atbildējuši – tie vienkārši dodot lasītājam to, kas tiek pieprasīts.

Vēl pirms pāris gadiem masveida pieprasījums patiešām bija tieši tāds, - to spilgti parādīja kaut vai tas, cik „neredzami” interneta vidē pēc sākotnējiem skaļajiem paziņojumiem kļuva tematiskie vortāli, kas par savu misiju bija izvirzījuši tikai un vienīgi pozitīvo ziņu sniegšanu publikai.

Nu situācija ir mainījusies – un to uzskatāmi parāda augošie auditorijas rādītāji, ko uzrāda, piemēram, tādi interneta mediji kā nekrize.lv, kas principā orientējas tikai uz tādas informācijas sniegšanu, kas vidusmēra cilvēku šajā situācijā uzmundrina un ļauj ne tikai izdzīvot, bet arī dzīvot.

Šis fakts reizē ar DnB NORD Latvijas barometra rādījumiem, manuprāt, atspoguļo tikai tendences sākumu. Cilvēka spēja psiholoģiski pašsaglabāties, izvairoties no pārmērīga stresa ar to radošās informācijas «izslēgšanu» no uztveres ir labi zināma, - mēs esam liecinieki tam, kā tas sāk izpausties arī mūslaiku krīzes apstākļos.

Par to, ka šis nav tikai iedomāts fenomens, uzskatāmi rāda tādu valstu pieredze, kur krīze kļuvusi par ja ne permanentu, tad vismaz regulāru parādību.

Nule dažas dienas pabiju Libānas galvaspilsētā Beirūtā – vietā, kuru ne jau tikai kāds nieka ekonomiskais pagrimums, bet reāla karadarbība pēdējos gadu desmitos piemeklējusi laiku pa laikam un kur liela iedzīvotāju daļa joprojām sakās jūtamies kā uz naža asmens.

Taču šajos regulāri kritiskajos apstākļos beirūtietis ir izaudzējis sava veida «kaula kažociņu». Šeit ir nesalīdzināmi vairāk smaidīgu cilvēku nekā... nē, ne tikai Rīgā, bet arī vidusmēra Rietumeiropas pilsētā: cilvēki ne tikai pieklājīgi smaida, bet arī ir patiesi apmierināti ar dzīvi un to, ko tā sniedz laikā, kas tikpat labi var būt tikai atelpa starp diviem kariem.

«Karadarbības izpostītās Libānas vēsture atgādina Latvijas pagātni: nelielā valsts kļuvusi par kaujas lauku, kur svešas varas izcīna savas nebeidzamās cīņas,» – šī ir pēdējā informācija, ko par šo valsti lasīju Latvijas masu medijos. Savukārt paši libānieši godīgi atzīst – viņi principā atteikušies no masu mediju negatīvās informācijas, lai spētu izdzīvot un saglabāt kaut nelielu optimismu.

Protams, mēs, par laimi, esam tālu no Libānas un visām citām pasaules neskaitāmajām posta un izmisuma malām (ko bieži vien neņemam vērā). Taču nez vai ir pamats šaubīties, ka jau pieminētā cilvēka spēja «izspiest» negatīvo informāciju pašreizējos apstākļos var ļoti izlēmīgi atrisināt gadiem ilgušo strīdu par to, vai negatīvo informāciju medijiem būtu vai nebūtu nepieciešams pasniegt dozētā veidā, - un to vajadzētu ņemt vērā ne tikai medijiem vien.