Šķiet, katru dienu medijos izskan viedokļi par to, ka Latvijas ekonomikas vienīgais glābiņš ir uzņēmumu konkurētspējas paaugstināšana eksporta tirgos. Ziņas par eksporta veiksmes stāstiem mijas ar uzņēmēju sūdzībām par Latvijas smago nodokļu slogu, likumdošanas aktu neprognozējamām izmaiņām, VID agresīvo pieeju un tirdzniecības barjerām, eksportējot ārpus ES (ievedmuitas tarifi). Kā rezultātā ne reizi vien ir dzirdētas Latvijas uzņēmēju apņemšanās pārcelt savas ražotnes uz citām valstīm.

Protams, bez nodokļiem šādu lēmumu pamatā ir arī citi –tīri biznesa apsvērumi, piemēram, zemākas darbaspēka izmaksas, transportēšana u.c. Tā virkne Latvijas uzņēmumu, kuri strādā Krievijas, Baltkrievijas u.c. NVS valstu tirgos, ir izveidojuši ražotnes vai tirdzniecības uzņēmumus šajās valstīs, tādējādi uzlabojot konkurētspēju ar vietējiem ražotājiem un tirgotājiem.

Tomēr paliek jautājums – vai Latvijas nodokļi patiešām spiež pārcelt Latvijas ražotnes uz ārvalstīm?

No valsts amatpersonām ir izskanējis viedoklis, ka Latvijas uzņēmumu ienākuma nodoklis ir viens no zemākajiem Eiropā. Vai tas nozīmē, ka nodoklis sekmē uzņēmumu konkurētspēju eksporta tirgos?

No pirmā skata šķiet, ka tas patiešām tā ir, Latvijas 15% uzņēmumu ienākuma nodokļa likme šķiet pietiekami zema un pievilcīga. Tomēr valstis, cenšoties piesaistīt investorus, konkurē savā starpā arī ar nodokļu sistēmām. Pirmkārt, ar nodokļu likmēm: pēdējo 10 gadu laikā daudzu Eiropas Savienības (un arī citu) valstu peļņas nodokļa likmes ir samazinājušas līdz pat pilnīgai to atcelšanai (piemēram, Moldāvijā kopš 2008. gada nodokļa likme ir 0%). Virknē ES valstu efektīvās uzņēmumu ienākuma nodokļu likmes ir zemākas nekā Latvijā. Latvijai ir jākonkurē arī ar tuvākajiem kaimiņiem: Lietuvu, kurā sākot ar šo gadu nodoklis tika samazināts līdz 15%, tādējādi izlīdzinot iepriekšējo starpību, un Igauniju, kurā nodoklis ir jāmaksā tikai pie peļņas sadales (21%), bet reinvestētā peļņa netiek aplikta ar nodokli, kas dod Igaunijas eksportētājiem (vismaz īstermiņa) ievērojamas priekšrocības.

Otrkārt, nodokļu sistēmas konkurē ar dažādiem nodokļu atvieglojumu stimuliem, kas eksportētājam ļauj samazināt ar nodokli apliekamo peļņu. Kādi stimuli ir iekļauti Latvijas likumā „Par uzņēmumu ienākuma nodokli”? Tajā ir virkne labvēlīgu normu investīcijām jaunās ražošanas iekārtās:

* pamatlīdzekļu paātrināta nolietojuma nodokļiem aprēķina kārtība,

* jaunu tehnoloģisko iekārtu vērtība nodokļu nolietojuma mērķiem tiek reizināta ar koeficientu 1.5, tādā veidā no apliekamā ienākuma tiek atskaitītas par 50% lielākas izmaksas, nekā iekārtu izveidošanas vai iegādes vērtība.

* pamatlīdzekļu nomaiņas gadījumā, peļņa no iepriekšējā pamatlīdzekļa pārdošanas tiek atbrīvota no aplikšanas ar nodokli.

Tātad Latvijas likums ir pietiekami labvēlīgs investīciju veikšanai ražošanas pamatlīdzekļos un veicina preču ražošanu. Tomēr ražošana ir tikai viens no preces pievienotās vērtības ķēdes posmiem, kuros ietilpst arī produkta un tā dizains izstrāde, mārketings, pārdošana u.c. Tieši šie preces vērtības veidošanās posmi padara preci konkurētspējīgu un rada lielāko peļņas daļu no preces eksporta.

Attiecībā uz šo komercdarbības funkciju veikšanu nodokļa stimuli nav īpaši konkurētspējīgi. Tā, piemēram, likums ļauj, līdzīgi kā jaunām tehnoloģiskajām iekārtām, patentu un preču zīmju nodokļu nolietojuma vērtībai piemērot koeficientu 1.5 , savukārt Lietuvā šis koeficients ir 3. Ja eksportētājs ražo preces pēc ārvalstu klienta pasūtījuma, pats aktīvi neveicot pārējās biznesa funkcijās, tas saņems nelielu peļņas daļu no preces cenas eksporta tirgū. Attiecībā uz šo nelielo peļņas daļu Latvijas nodoklis būs konkurētspējīgs, investors izmantos jūtamus nodokļu atvieglojumus . Taču, ja investors vēlas investēt nemateriālajā īpašumā un paplašināt savu eksporta tirgu, piemēram, licencējot savu preču zīmi vai „know-how” caur franšīzi, domājams, ka Latvijas uzņēmumu ienākuma nodoklis nebūs konkurētspējīgs ar valstīm, kur vai nu nodokļu likme ir zemāka vai ir pievilcīgāki nodokļu atvieglojumi.

Daudzu preču ražošanas izmaksas var veidot mazāk par pusi no preces cenas eksporta tirgū, pārējo vērtības daļu veido intelektuālais īpašums, mārketings, pārdošana. Ja cita valsts piedāvā izdevīgāku nodokļu režīmu, eksportējam nav nepieciešams pāŗcelt ražotni uz šo valsti, pietiek pārnest intelektuālo īpašumu, izpētes un attīstības centru vai pārdošanas biroju. Piemēram, mēbeļu eksportētājs var Latvijā izveidot mēbeļu sastāvdaļu ražošanu, savukārt citā valstī - to salikšanu, iepakošanu un pārdošanu ar šajā valstī reģistrētu preču zīmi. Kura valsts šajā gadījumā būs ieguvēja?

Kopumā pašreizējais uzņēmumu ienākuma nodoklis veicina preču ar zemu pievienoto vērtību ražošanu Latvijā vai pat tikai izejmateriālu sagatavošanu. Ar to var izrādīties par maz, jo tikai augstas pievienotās vērtības preču ražošana un to eksports var nodrošināt tautsaimniecībai nepieciešamo efektu.