Nesen vēl domāju, ka esmu gana daudz publiski izteicies par notikumiem par un ap airBaltic (Lietišķā Diena; blogs Db.lv), bet notikumi mainās tik dinamiski, ka izlēmu vēlreiz publicēt savas domas. Jo īpaši tāpēc, ka šī tendence ir raksturīga valsts uzņēmumu korporatīvajai pārvaldei. Publiskajā telpā pēdējā laikā ir bijis tik daudz jaunu ziņu no «lidostas birojiem», ka pēc savas intensitātes tās varētu konkurēt vien ar gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Savukārt biznesa jomā šī nu stabili ir ziņu tēma nr. 1.
Ja atceramies pirmsākumus, tad Latvijas valstij bija sava nacionālā aviosabiedrība. Aviosabiedrībai bija arī investors un vienlaicīgi mazākuma akcionārs, starptautiski atzīts, ar labu reputāciju – Scandinavian Airlines System jeb SAS. Latvijas valdība noslēdza līgumu, kas pēdējam paredzēja vadošās tiesības uz kompānijas menedžmenta lietām. Tas bija pilnīgi saprotami, jo Latvijai kā jaunai valstij nebija pietiekošas pieredzes aviācijas biznesā, turklāt bija nepieciešams izveidot lidojumu savienojumus ar mērķi nodrošināt pēc iespējas vairāk galapunktus. SAS tāda pieredze bija.
Kā jau biznesā notiek, kādu dienu SAS izlēma savas akcijas pārdot. Tās nopirka kādai privātpersonai, vārdā Bertolds Fliks, piederošs uzņēmums BAS, kas, saskaņā ar noslēgto līgumu starp vairākuma akcionāru un mazākuma akcionāru, turpināja vadīt visas aviokompānijas menedžmentu. Bet notika arī interesantākas izmaiņas: ar Fliku saistītās struktūras sāka «baroties» no aviosabiedrības, saņemot naudu par tiesībām uz zīmola lietošanu, par dažādiem ārpakalpojumiem (grāmatvedība, piloti) utt. Pēdējais jaunums – B.Fliks izlēma konkurēt ar pašā vadīto airBaltic, nodibinot lidsabiedrību Lietuvā. Ja kompānijas vadītājs un vienīgais valdes loceklis, kuram jārūpējas par savu (visu) akcionāru turību, saskata labas biznesa perspektīvas kaimiņvalstī, kāpēc gan tās neizmanto pats airBaltic? Vēl jo vairāk, ir skaidrs, ka tik ģeogrāfiski tuvs konkurents atņems vismaz daļu no jau esošā biznesa. Visas šīs darbības nepārprotami ved vienā virzienā – vairākuma akcionāra interešu apdraudēšana. Jautājums – ko dara un kā savas tiesības izmanto vairākuma akcionārs – Latvijas valsts Satiksmes ministrijas (SM) personā?
Vienīgais ko publiskajā telpā mēs dzirdam no SM, ir «mēs iepazīsimies, mēs vērtēsim utt.» Tikko mēs uzzinājām, ka skaidrojums SM bezspēcībai ir ne tikai tās vadošo darbinieku aizņemtība ar TV ietekmēšanas mēģinājumiem. Izrādās, ka Ainārs Šlesers, savā pēdējā nedēļā Satiksmes ministra amatā, ir parakstījis ar B.Fliku līgumu, saskaņā ar kuru airBaltic vadītāju var mainīt tikai viņš pats (t.i., pats B. Fliks, ne jau kā lasītājs varbūt padomāja).. Vairākuma (!) akcionāram atliek tik noskatīties, kā mazākuma akcionārs un valdes priekšsēdētājs, pārkāpjot savus likumiskos pienākumus, faktiski nekontrolēti darbojas savās interesēs. Un, ja SAS gadījumā īpašas tiesības mazākuma akcionāram var būt pamatotas, kāpēc Latvijas valsts piekrita tādas (ja ne lielākas – ej nu tagad uzzini) piešķirt privātpersonai Bertoldam Flikam?
Kāds izskatās SM (ne)saimniekošanas rezultāts uz šodienu? Valstij piederošajai kompānijai ir līzinga saistības par lidmašīnām un parāds lidostai par pakalpojumiem. Privātajam akcionāram ir zīmols, piloti, klientu lojalitātes programma un vēl virkne citu saistīto biznesu Latvijā, jauns bizness Lietuvā (diez, vai ar airBaltic zīmolu?), garantētā ienākumu plūsma no airBaltic un mūža darbs lidsabiedrības vadītāja krēslā.
Atliek vēlreiz secināt: Latvijā valsts un arī pašvaldību uzņēmumi (atliek atcerēties Rīgas Satiksmi, Rīgas Centrāltirgu, aizdomas KNABam arī par Latvenergo) ir kā organismi ar vāju imunitāti, kuri nevar cīnīties ar parazītiem. Radikālās zāles imunitātes stiprināšanai ir zināmas - privatizācija. Bet būtu tuvredzīgi bez īpašas sagatavošanās nodot airBaltic un citus valsts un pašvaldības uzņēmumus privatizācijai. Cik vērtas ir valstīji piederošās akcijas uzņēmumā, kurā privātais mazākuma akcionārs novirza naudas plūsmu savās struktūrās un kontrolē uzņēmuma vadītāja iecelšanu? Atbilde ir – nulle!
Valdībai būtu jāveido «īpašo uzdevumu vienība», piesaistot gan juristus, gan finanšu un menedžmenta ekspertus, lai meklētu risinājumus, kā atgūt kontroli pār airBaltic un atjaunotu sava ieguldījuma vērtību, pirms nodot to privatizācijai. Un, ļoti iespējams, šī pieredze noderēs arī ar citām valsts kapitālsabiedrībām.