Kompānijas kultūra sākas ar tās īpašniekiem un saistās ar visiem procesiem, kā un kādi darbinieki tiek pieņemti, kā tie savstarpēji komunicē, kādi ir saskarsmē ar klientiem

Tā DB pauž aptautājie uzņēmēji. «Uzņēmuma kultūra sākas ar dibinātājiem, un viņi ir atbildīgi par to – tā ir viņu kompānija. Kultūra ir visas organizācijas pamats – kā kompānija darbojas, kā pieņem darbā cilvēkus, kā novērtē rezultātus utt. Tas saistās ar pilnīgi visu. Bez labi definētas kultūras ir grūti saprotams uzņēmuma darbības un attīstības virziens,» skaidro Deivids Bizers (David Bizer), personāla atlases kompānijas Talent Fountain partneris.

Optikas salonu tīkls Metropole ir attīstījies kā ģimenes uzņēmums. Tāpēc sākotnēji īpašnieki pulcēja ap sevi cilvēkus ar līdzīgām vērtībām. «Šobrīd redzam, ka neesam kļūdījušies, un tās vērtības, ko mūsu ģimene bija tikai domās definējusi, sākot biznesu, joprojām ir noteicošās. Ir prieks, ka tās ir kļuvušas vēl dziļākas, vēl izteiktākas,» saka Jānis Kossovičs, optikas salonu tīkla Metropole direktors. Pieredze viņam ir iemācījusi, ka stiprus pamatus uzņēmējdarbībai var uzbūvēt kopā ar uzticamiem cilvēkiem, un tieši tobrīd veidoajs uzņēmuma kultūra. J. Kossovičam šķiet svarīgi to radīt dabiski, bez jebkādiem mākslīgiem teorētiskiem pamatprincipiem, jo tie var «neiesakņoties», radīt neizpratni darbiniekos, pārpratumus vai pat neveiksmīgus blakusefektus.

Ne velti kultūra ir viens no fundamentālākajiem jēdzieniem, kad spriežam, piemēram, par tirdzniecības sakariem, un tā nenozīmē tikai sālsmaizi uz dvieļa.

Arī tādas nejēdzības kā kukuļdošana, «aploksnītes», birokrātijas mudžeklis, neprognozējama tiesa u.c. ir kultūra. Kultūra ir tas, kā kaut kas tiek uztverts un saprasts un kā «lietas notiek».

Un notiek tās pa dziļi iebrauktām risēm – vienalga, vai tās būtu produktīvā virzienā, vai gluži pretēji.

Nelāgā kārtā Latvijas kultūrā lobijs un lobēšana tiek uztverta ar dziļām aizdomām, un es paredzu, ka tas vēl labu laiku mocīs mūsu jau tā bieži vien samocīto kopā būšanu un darbošanos. Bet tādi nu ir fakti, cerēt tajā kaut ko drīz panākt ar aģitāciju būtu lieks optimisms, jo vidējā termiņā tas kultūrai ir kā pīlei ūdens. Ilgtermiņā gan attieksmei ir jāmainās, tādēļ pēc iespējas nosvērti par to jau ir jārunā.

Kompetence starpkultūru izpratnē ir veiksmīga starptautiskā biznesa priekšnoteikums.

Saskaroties ar vietējā tirgus ierobežotību, daudzi Latvijas uzņēmumi ir nonākuši pie atziņas par to, ka ir nepieciešams eksportēt, un daudzi jau to veiksmīgi vai ne tik veiksmīgi dara. «Lai Latvijas uzņēmumi varētu attīstīties un nopelnīt, ir jāiet «ārā» – jāeksportē. Jebkurš eksports vistiešākajā mērā ir saistīts ar komunikāciju ar citas valsts pārstāvi. No tās ir atkarīgs sadarbības ātrums, kas finālā ietekmē arī peļņu,» norāda konsultāciju kompānijas Amber Training International partneris, farmācijas uzņēmuma Lundbeck Latvia vadītājs Andris Dieviņš.

30% neveiksmju eksportā ir izsaucis kompetences trūkums starpkultūru izpratnē, saka kompānijas Intercultural Network Consulting vadītāja Elizabete Aldera-Vuerera (Elisabeth Alder-Wuerrer), kura pati, savulaik vairāk nekā desmit gadus strādājot starptautiskajā organizācijā OPEC un pēc tam arī citos uzņēmumos, ir pārliecinājusies par to, kā kultūra ietekmē savstarpējo komunikāciju.

Ielūkojoties nekustamo īpašumu sludinājumos un ieraugot prasītās summas, potenciālajiem pircējiem nereti ieplešas acis.

Tādēļ biznesa portāls db.lv nolēma aplūkot piedāvājumu privātmāju tirgū Rīgā, skatoties tieši uz dārgāko «galu», un lūgt speciālistu vērtējumu.

1. Cik bieži (šogad un pagājušajā gadā) ir bijuši gadījumi, kad Rīgā esošu privātmāju izdodas pārdot par cenu, kas pārsniedz 260 tūkstošus latu?

ARCO REAL ESTATE tirgus analītiķis Jānis Dzedulis: «VZD darījumu datu bāzē 2011.gadā fiksēti 10 darījumi ar viena dzīvokļa mājām par kopējo summu virs 260 000 LVL. 2012.gada pirmajā ceturksnī ir fiksēts 1 darījums. Pieļaujams, ka reālais darījumu skaits virs šīs summas ir nedaudz lielāks, ņemot vērā faktu, ka bieži vien Zemesgrāmatā tiek norādīta zemāka summa nekā par kādu tiek iegādāts nekustamais īpašums.»

Pasaulē runā par jauno fenomenu darba tirgū – “mūžīgo darbaspēka trūkumu” (Forever Labor Shortage), kas ir tieši saistīts ar demogrāfiju.

Kopš 2. pasaules kara, kad tika piedzīvots demogrāfiskais sprādziens jeb augsta dzimstība (darbspējīgo iedzīvotāju skaits pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados pieauga par 17%, bet nākamajā desmitgadē – vēl par 19%), uzņēmumi ir bijuši priviliģētā stāvoklī, ilgstoši baudot darbaspēka pārpilnību.

Šobrīd šie darbinieki ir devušies vai dodas pensijā, savukārt dzimstība samazinās un darbaspēka trūkums, ar kuru saskaras lielā daļā valstu, visticamāk, tāds saglabāsies un, iespējams, vēl pasliktināsies, veidojot to, ko var saukt par “mūžīgo darbaspēka trūkumu”. Līdzīgas tendences ir novērojamas arī Latvijā, tāpēc aktuāls ir jautājums – kā uzņēmumiem to risināt?

Profesionālās un personīgās dzīves līdzsvars – frāze, ko pēdējos pāris gadus dzird gandrīz ikviens. No talantiem un personālvadības profesionāļiem. No vietējiem darba devējiem līdz starptautiskām organizācijām. Skaistos saukļos un mērķtiecīgās aktivitātēs.

Tiesa, realitātē darbinieku atbalstoša kultūra un vide ir sastopama retāk nekā formāli uzņēmumu apgalvojumi un maldīgas puspatiesības. Vai un kāpēc darba tirgus tomēr piespiedīs visus mainīties?

Bieži vien karjera mūsu dzīvē tiek izvirzīta par prioritāti. Cilvēka tieksme gūt profesionālus panākumus aizēno rūpes par sevi un personīgo labsajūtu, kas tieši iespaido fizisko veselību un mentālo labbūtību. Smagnēja darba kultūra jeb “hustle culture”, klusā aiziešana jeb “quiet quitting” un nespēja apturēt lielo atkāpšanos ir satraucošas darba tirgus tendences, kurām starptautiski ir veltīti jauni apzīmējumi. Šie jēdzieni raksturo problēmas, kas lielākoties radušās Covid-19 izplatības un ierobežojumu laikā. Tās pašlaik cenšas novērst organizācijas visā pasaulē, lai mazinātu darbinieku izdegšanas līmeni un radītu gan labvēlīgāku, gan iekļaujošāku darba vidi.

AS Rīgas Dzirnavnieks tirgus situācijas izvērtējums liecina, ka Latvijā augstākās kvalitātes auzas nosacīti ir deficīts un šī niša kopumā vērtējama kā neaizpildīta, bet ļoti perspektīva.

Šobrīd auzu kultūra Latvijā galvenokārt tiekot audzēta ar nolūku to izmantot kā lopbarības izejmateriālu. Tāpat nereti auzas tiekot stādītas kā «pārejas kultūra», kad pamata kultūra tiek sēta citviet un attiecīgā platība uz šo laika periodu tiek apstādīta ar auzām, tostarp, lai lauki neaizaugtu ar nezālēm.

Saskaņā ar Centrālās Statistikas pārvaldes datiem katru gadu Latvijā ar auzām tiek apsēti vidēji 62 tūkst. hektāru aramzemes.

Pērn ar auzām apsētā platība bija par 4,1 tūkst. hektāru mazāka nekā 2010. gadā. Tajā pašā laikā kopraža un ražība 2011. gadā bija ievērojami labāka nekā 2010. gadā.

Sandis Jansons, AS Rīgas Dzirnavnieks ģenerāldirektors, stāstīja: «Ar auzām apstādītā platība ik gadu ir līdzīga, tajā pašā laikā Latvijā ļoti mazs īpatsvars izaudzēto auzu atbilst augstākajiem kvalitātes standartiem, kas būtu izmantojamas pārtikas produktu ražošanā. Kopumā Latvijā ir tikai dažas zemnieku saimniecības, kas specializējušās šajā nišā, savukārt lielākā daļa auzu kultūru pamatā kultivē kā lopbarības pamata izejvielu. Taču ņemot vērā, ka tendence ēst un kopumā dzīvot veselīgāk pēdējo gadu laikā veicinājusi pieprasījumu pēc graudaugu produktiem, īpaši auzu pārslām, mums kā ražotājam šī brīža kvalitatīvu auzu pārslu piedāvājums ir stipri nepietiekams. Kvalitatīvu auzu niša Latvijā vērtējama kā ļoti perspektīva.»

Pašlaik pasaulē mainās izpratne par kultūru – tai ir nenovērtēts potenciāls piesaistīt investīcijas un iedzīvotāju plūsmu

Tā uzskata Liepājas koncertzāles Lielais dzintars vadītājs Timurs Tomsons.

«Šāda celtne varētu būt Ņujorkā, Tokijā vai Parīzē, bet sagadījies tā, ka šī ēka nokļuvusi Liepājā. Daudzi man ir teikuši – kā gan tas iespējams? Ir jūtama zināma profesionāla skaudība par šo skaisto ēku. Domāju, ka šis efekts tos nelielos defektus padara diezgan nenozīmīgus. Līdz ar to tie, kam bija negatīva nostāja, faktiski ir zaudētāji atšķirībā no tiem, kuriem ir iespēja šeit klausīties augstvērtīgu programmu izcilā akustikā,» tā Timurs Tomsons vērtē viedokļu sadursmi par oranžās celtnes būvniecības risinājumiem un to kvalitāti. Pēc Lielā dzintara vadītāja domām, šie jautājumi pēc koncertzāles trīs darbības gadiem pilnībā zaudējuši aktualitāti, jo «manos spēkos nav pārbīdīt sienas».

Vai nebija jauks pasākums – grāmatu draugu ķēde? 13 tūkstoši rokās sadevās, ziemas salā un spelgoņā padeva grāmatas no rokas rokā, tādējādi apliecinot, kāda mēs liela lasītāju tauta. Un tas nekas, ka Gaismas pili nepieņēma ekspluatācijā un nekādas grāmatas tur krāmēt nemaz nedrīkst.

Vēl vairāk - aizkulisēs runā, ka tajā pašā vakarā ar kravas busiņiem visas aizvestas atpakaļ, no kurienes nākušas. Galvenais, ka jauks mārketinga pasākums izdevās - pa visiem medijiem plaši izrādīts, bija gan ierindas tautai laiku kur pakavēt, gan politiķiem apgrozīties. Un sīkums, ko par Gaismas pili runāja vēl tikai pirms dažiem mēnešiem vai gadiem. Kurš tad vēl atceras, ka tas bija nīstākais projekts, kura dēļ ne tikai politiskās karjeras ir aizgājušas nebūtībā, bet dažs pat dzīvību diezgan burtiskā nozīmē atdevis. Tagad viss pēkšņi izrādījies jauki, un tie paši, kas vēl pirms neilga laika bibliotēku interneta komentāros un publiskos pasākumos sauca par «tautas asiņu izsūcēju», «veikalu Maxima», «aizgājušo oligarhu laikmeta simbolu» un ko tik vēl ne, tagad draudzīgi sadodas ap to rokās kā ap svētāko simbolu. Pamēģiniet tikai kaut ko teikt!

No savas vairāk nekā 30 gadus garās lauksaimnieka pieredzes varu droši teikt, ka rapsis noteikti nav videi kaitīga kultūra, bet, tieši otrādi, ir neatsverams palīgs augu sekas nodrošināšanai un augsnes ielabošanai.

Vēlos saprotamā valodā iepazīstināt ar rapša audzēšanu to sabiedrības daļu, kurai nav tiešas saskares ar lauksaimniecību, bet kuru noteikti uztrauc pēdējā laikā sociālajos tīklos atrodamā informācija par rapša briesmīgo ietekmi uz vidi, iedzīvotājiem un mājdzīvniekiem.

Šogad rapša platības Latvijā aizņem ap 140 tūkstošiem hektāru. Līdz gadsimtu mijai tā izplatība Latvijas laukos bija nenozīmīga, bet, pasaulē attīstoties biodegvielas tirgum, tā cena būtiski pieauga un kļuva ekonomiski nozīmīga visā pasaulē. Latvijā rapša platību pieaugumu arī veicināja cukurbiešu audzēšanas pārtraukšana 2006. gadā.

Šobrīd rapsim Latvijā ir nozīmīga loma sējplatību apritē, sevišķi saimniecībās, kuras specializējušās tikai augkopības produkcijas ražošanā. Bez graudaugiem (kvieši, rudzi, mieži, auzas) un pākšaugiem (zirņi, pupas) klimatisko apstākļu dēļ Latvijā nav iespējams audzēt daudz laukaugu kultūru, kuras būtu ekonomiski un klimatiski pamatotas.

Darba drošības kultūra kopumā uzlabojas, taču joprojām lieli riski darbinieku dzīvībai un veselībai ir būvniecības un transporta nozarē, apstrādes rūpniecībā, ceturtdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Šogad Valsts darba inspekcija (VDI) īpaši pārbaudīs kokapstrādes un mēbeļu ražošanas uzņēmumus, kā arī kontrolēs dažādu nozaru darbiniekiem veiktās obligātās veselības pārbaudes un ķīmisko vielu un maisījumu lietošanu uzņēmumos.

Rezultāti priecē

VDI operatīvā informācija liecina, ka 2017. gadā uzņēmumos ir būtiski samazinājies letālo nelaimes gadījumu skaits. «Pērn tādi ir bijuši 18, vēl daži tiek izmeklēti, pašā sliktākajā gadījumā kopumā tāds varētu būt 21. Tas ir zemākais letālo nelaimes gadījumu skaits valstī pēdējos 17 gados,» informē VDI direktors Renārs Lūsis. 2016 gadā Latvijā darba vietās negadījumos gājuši bijā 38 cilvēki, bet 2015. gadā – 26. Tāpat pērn ir samazinājies VDI konstatēto darba drošības pārkāpumu skaits, salīdzinot ar 2016. gadu.

Mūžībā devies divās krimināllietās iesaistītais bijušais pašvaldības SIA "Rīgas satiksme" (RS) Infrastruktūras uzturēšanas un attīstības departamenta direktors Igors Volkinšteins.

Februārī prokuratūra tiesai bija nodevusi krimināllietu, kurā Volkinšteins un viņa ģimenes locekļi apsūdzēti lietā par uzņēmuma degvielas kartes nelikumīgu izmantošanu. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa šo lietu plānojusi skatīt 7.jūlijā plkst.13.

Prokuratūras preses sekretāre Laura Majevska teica, ka prokuratūra par apsūdzētā nāvi uzzinājusi no publiskās informācijas, un prokuratūrai oficiālas informācijas patlaban nav. Prokurors lietā turpināšot uzturēt valsts apsūdzību saskaņā ar likuma nosacījumiem.

Kriminālprocesa likumā teikts, ka tiesa izbeidz kriminālprocesu, ja apsūdzētais ir miris, izņemot gadījumus, kad process nepieciešams, lai mirušo reabilitētu. Tāpat likumā teikts, ka, ja apsūdzētais ir miris lietas izskatīšanas laikā pirmās instances tiesā, lietas izskatīšanu turpina tikai tad, ja viena mēneša laikā pēc apsūdzētā nāves ir saņemts mirušā tuvinieka pieteikums par kriminālprocesa turpināšanu mirušā reabilitācijai. Tādā gadījumā lietas izskatīšana tiek turpināta vispārējā kārtībā.

Pasaulē lielākās klavieres latvietis Dāvids Kļaviņš pirmo reizi prezentēja 1987. gadā, bet tikai pēdējos gados tās gūst plašāku atzinību mūziķu pasaulē, kam lielā mērā palīdzējis internets un tehnoloģiju attīstība

Dāvida Kļaviņa būvēto klavieru digitālā versija iekļauta mūzikas kompānijas Native Instruments skaņu bibliotēkā un ļauj mūziķiem kaut vai savā dzīvojamajā istabā radīt darbus, ko pārdot visā pasaulē.

Fragments no intervijas, kas publicēta 28. septembra laikrakstā Dienas Bizness:

Cik tālu ir aizceļojuši jūsu instrumenti?

Mans tālākais klients ir Ņujorkā. Klienti ir visā Eiropā, vesela virkne no tiem ir Francijā, šķiet, ka francūžiem mani instrumenti visvairāk iet pie sirds. Ir arī klienti Anglijā, Vācijā, Beļģijā, Zviedrijā. Ir arī pasūtījumi no Brazīlijas, Malaizijas. Instrumenti nav lēti, dažiem ilgāku laiku jākrāj nauda, pirms tos pasūtīt. Domāju, ka Ķīnai es nespētu sabūvēt, tāpēc tur domāju atrast uzņēmumu, kas ražotu pēc licences. Kad īstais laiks būs pienācis, tas ir reāli izdarāms.

“Mēs esam īslaicīga investīcija uzņēmumā: mēs atpelnām sevi, turklāt iemācām uzņēmumus vai privātpersonas, kā pārdot un nopelnīt vairāk arī turpmāk,” – Pārdošanas skolas ideju skaidro tās dibinātājs un vadītājs JĀNIS VIEGLIŅŠ.

Jānis Viegliņš divus gadus ir mācījies Mūzikas akadēmijā, taču brīdī, kad nācās lemt, vai turpināt ceļu uz sapni par skatuvi, vai ļaut izpausties citam viņa talantam, Jānis izšķīrās par labu otram. Zēns no lauku ciemata, audzis bez tēva un trūkumā, spēja īstenot patiesu veiksmes stāstu: pārdevējs, zāles pārzinis, veikala vadītājs, četru veikalu vadītājs, sešu veikalu vadītājs, tirdzniecības vadītājs uzņēmumā, uzņēmuma direktors, tirdzniecības vadītājs Baltijā. – Es palīdzēju īstenot svešus sapņus, taču vienlaikus mācījos, lai padarītu savu sapni pilnīgāku – tā par šo periodu smaidot teic Jānis.

Lai pārbaudītu savu varēšanu starptautiska mēroga uzņēmumā, Jānis Polis devās uz Malaiziju, ņemot līdzi savu pieredzes bagāžu digitālā mārketinga jomā .

Pēdējos desmit gadus Jānis Latvijā bija darbojies mediju un mārketinga nozarē, un, atskatoties uz noieto karjeras ceļu, viņš DB atzīst, ka bija viens no spēcīgākajiem digitālās komunikācijas speciālistiem Latvijā. Tomēr pirms trīs gadiem viņam radās sajūta, ka kaut kas dzīvē jāmaina, jo bija sasniegti profesionālo izaicinājumu un atalgojuma griesti.

Jānis atminas karjeras pirmsākumus 2008. gadā, kad popularitāti iemantoja draugiem.lv un facebook.com, bet mārketinga jomā nebija tādu speciālistu, kas prastu šos rīkus izmantot. Digitālais mārketings aprobežojās ar reklāmas laukuma jeb banera izvietošanu interneta portālā. Bija skaidrs, ka digitālais mārketings būs neizbēgamas sāpes visiem reklāmas devējiem un klientiem. Mediju aģentūra Inspired Communications tolaik bija vēl jauna un bija pirmā Latvijā, kas pieņēma darbā cilvēku, kura darbs tika saistīts tikai ar interneta medijiem, digitālā mārketinga stratēģiju izveidi. «Sociālie tīkli plauka un zēla, un ļoti daudzi zīmoli vēlējās tur izpausties, bet nevienam nebija ne jausmas, kā to izdarīt. Arī man tādu zināšanu nebija, jo to nevienā skolā Latvijā nemācīja. Es darbojos sabiedrisko attiecību jomā, bet paralēli biju aktīvs interneta blogu rakstītājs. Mani pamanīja un uzaicināja aprunāties,» stāsta Jānis. Darbu viņš ieguva. Uzņēmums Jānim deva brīvas rokas attīstīt līdz šim Latvijā nezināmu jomu. Zināšanas par interneta kā rīka izmantošanu Jānis smēlās starptautiskās konferencēs, semināros. Brīdī, kad SIA Inspired Communications guva pirmos panākumus interneta mārketinga jomā, to pamanīja arī konkurenti. «Mani pārvilināja holdings, kurā ietilpst trīs mediju aģentūras. Darbs trīs aģentūrās uzreiz piedāvāja atkal jaunus izaicinājumus un arī atalgojumam bija grūti atteikt,» atzīst Jānis. Viņa pārziņā bija izdomāt digitālā mārketinga pakalpojumus, kurus aģentūras varētu piedāvā saviem klientiem, kā arī pieņemt darbā cilvēkus, kuri tos varētu pārdot un īstenot. Šobrīd sociālā tīkla konta uzturēšana, mobilās aplikācijas, spēles un konkursi virtuālā vidē šķiet pašsaprotami, bet tolaik tas bija kādam jāizdomā vai jāadaptē no ārvalstīm.

Krievija plāno pārdot 15% Rosņeft, kas ir Krievijas lielākais naftas ražotājs. Valsts valdība nākamo piecu gadu laikā centīsies pārdot aktīvus, lai tādējādi līdzsvarotu budžetu, ziņo Bloomberg.

Premjera Vladimira Putina valdība apstiprinājusi plānu pārdot aptuveni 900 kompāniju akcijas, ieskaitot Sberbank un VTB Group, vakar vakarā informējis pirmais premjerministra vietnieks Igors Šuvalovs.

Valdība izmantos daļu no ieņēmumiem, lai sašaurinātu budžeta deficītu līdz 1,8 triljoniem rubļu jeb 3,6% no iekšzemes kopprodukta 2011.gadā no aptuveni 5,3% šogad. Pērn Krievijā tika reģistrēts 5,9% liels deficīts - pirmais desmit gadu laikā. 5. oktobrī Putins solīja, ka Krievija savu budžetu sabalansēs līdz 2015.gadam.

«Ja prezidents piekritīs šim plānam,» tas tiks virzīts tālāk, runājot par kompāniju privatizāciju, sacījis Šuvalovs.

Tuvāko piecu gadu laikā varētu būt piemērota ekonomiskā situācija, lai valsts varētu pārdot savas kapitāldaļas uzņēmumā Lattelecom, uzskata Pārresoru koordinācijas centra Attīstības uzraudzības un novērtēšanas nodaļas vadītājs Vladislavs Vesperis.

Pagaidām vēl ir grūti prognozēt precīzu laiku, kad varētu šīs kapitāldaļas pārdot, taču tas varētu notikt tuvāko trīs līdz piecu gadu laikā, atzina Vesperis. Tomēr šajā jautājumā arī ir svarīgas sarunas ar SIA "Lattelecom" otru īpašnieku pusi par to, kādā veidā pārdošanas process varētu notikt.

«Lai gan konceptuālais lēmums par atsavināšanu ir pieņemts, ir jāsaprot, ka ir jēga to darīt tajā brīdī, kad ir pietiekami laba cena par kapitāldaļām, kuras valsts varētu pārdot. Skaidrs ir tas, ka sliktā tirgus situācijā pārdot sev piederošās kapitāldaļas - to droši vien dara tikai tad, ja ir neatliekama vajadzība valstij,» sacīja eksperts, piebilstot, ka patlaban šādas situācijas noteikti nav. Līdz ar to, ja kapitālsabiedrība ir labi pārvaldīta, tad var gaidīt atbilstošu tirgus situāciju un adekvātu piedāvājumu, lai par atbilstošu cenu to varētu pārdot.

«Teātris latviešiem ir tā iesēdies - un paldies dievam, ka tā! -, ka latviešiem grūti sevi iedomāties bez teātra. Jā, teātris, aktieri vairs nav tādi elki, kuriem gribas pieskarties, tomēr ir kopības sajūta un mēs uz ielas atskatāmies, ja garām paiet Uldis Dumpis vai Rēzija Kalniņa. Man šķiet, ka šīs vērtības saglabāsies, ja vien neturpināsies tā kultūras iznīcināšana, kādu piedzīvojam tagad,» intervijā laikrakstam Diena sacījis Latvijas Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis.

«Tas pārmetums ir vērsts valdošajai elitei, kurai kultūra acīmredzot pašai nav vajadzīga, tādēļ attiecīga attieksme,» viņš skaidrojis.

«Atļaušos apgalvot, ka esmu cilvēks, kurš visu mūžu apmeklē daudzus kultūras pasākumus, attiecīgi man ir priekšstats, kurš no elites apmeklē Operu, teātri. Un tādu ir ārkārtīgi maz! Pat uz apmaksātajām ložām nenāk! Es cilvēciski saprotu šos cilvēkus: viņi ir noguruši, viņi atnāk mājās un noskatās stulbu krimiķi, mēģinot atslēgties. Bet, ja tev personīgi kultūra nav vajadzīga, tad tu to aizstāvēsi tikai vārdos, publiski, bet tā īsti ne. Tā ir tāda apvērsta uzvedības forma, ko noteikti esi pamanījis politikā: kad politiķis runā ar otru politiķi, viņi spēj kontaktēties civilizēti; kā nonāk tribīnē vai TV studijā - pavisam citi teksti...,» Mārim Zanderam teicis Rubenis.

Dienas Biznesa uzmanība pievērsta Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā ilgstoši skatītam likumprojektam Grozījumi Publisko iepirkumu likumā, kā arī tam pakārtotiem likumprojektiem Grozījumi Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likumā un Grozījumi Publiskās un privātās partnerības likumā.

Detalizētāk par to lasiet Jāņa Goldberga rakstā. Šeit vairāk pieskarsimies diviem būtiskiem aspektiem. Pirmais – tā dēvētās Cancel kultūras izplatība likumdošanā, subjektīvā faktora nozīmes pieaugums lēmumu pieņemšanā.

Otrs – teju vai slimīgā raušanās, kā vien var, izdabāt kaut kādiem ārzemniekiem, tos uztverot par ideāliem, tajā pašā laikā demonstrējot nevērību pret vietējo uzņēmēju.

Lai rosinātu izlasīt Jāņa Goldberga rakstu un lai labāk būtu skaidrs, par ko ir runa, iekļausim te nelielu citātu: “Publiskais pasūtītājs pretendentu no iepirkuma izslēdz, ja tā rīcībā ir Konkurences padomes lēmums par konkurences pārkāpumiem vai arī saņemta Konkurences padomes atsauksme, ka konkrētajā iepirkuma procedūrā pasūtītāja norādes tiešām liecina par aizliegtu vienošanos. /../No grozījumu satura skaidri saprotams, ka tiesā apstiprinātiem lēmumiem un līdz ar to tiesu darbam kopumā vairs nebūs īpašas jēgas un pietiks ar Konkurences padomes lēmumu vai pat atsauksmi, lai pretendents no konkursa tiktu izslēgts. Praktiski tas nozīmē, ja vien pretendenta reputācija ir kaut kādā veidā konkurences jomā apšaubīta, tad viņš ir izslēdzams no iepirkuma neatkarīgi no tā, vai viņa vaina tiesā ir pierādīta vai nē.”

Hokeja attīstībai un popularizēšanai Latvijas Hokeja federācija izveidojusi biznesa klubu, taču ierosinājumi uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaides apcirpšanai vai būtiskai ierobežošanai uzņēmumiem, kuri ziedo, var būtiski samazināt ziedojumu apmēru bērnu un jauniešu sportam un arī kultūrai

To intervijā DB stāsta Latvijas Hokeja federācijas prezidents un bijušais Ministru prezidents Aigars Kalvītis.

Fragments no intervijas:

Kā vērtējat piedāvāto uzņēmuma ienākuma nodokļa reformu, kas skartu arī uzņēmumus, kuri ziedo?

Neatbalstu idejas par kādu ierobežojumu uzlikšanu uzņēmumiem, kuri ziedo naudu sabiedriskajam labumam – sportam, kultūrai. Var jau uz uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaidi, kas kopumā mērāma miljonos eiro, raudzīties tikai kā uz valsts budžetā neiekasētu naudu… Tomēr tāpēc atņemt uzņēmumiem, kuri ziedo, šī nodokļa atlaidi vai būtiski ierobežot šo ziedojumu veikšanu ir amorāli. Nesaprot, kāpēc ziedojums sabiedriskā labuma organizācijai būtu jāierobežo, piemēram, ar 10% ierobežojumu no pārskata gada peļņas vai kādu procentu no uzņēmuma samaksātā sociālās apdrošināšanas maksājuma. Ja šādas idejas gūs valdošo politiķu atbalstu, tad būtībā tas Latvijā sagraus esošo ziedošanas sistēmu, bet bērnu un jauniešu sports, kultūra nonāks uz iznīcības robežas. Savukārt valsts (pat kopā ar pašvaldībām) budžets nespēj finansēt visas vajadzības ne sportā, ne kultūrā, turklāt vienmēr ir kādas neatliekamākas vajadzības, kur nauda vajadzīga nekavējoties. Varbūt valdība vēlas pāriet atpakaļ uz padomju laiku sistēmu, kurā viss tika finansēts no valsts budžeta, tostarp sports un kultūra? Tikmēr Eiropā un Ziemeļamerikā pastāv valsts atbalsts tiem, kuri ziedo, it īpaši bērniem. Manuprāt, pirms ķerties klāt pie ziedotājiem, tomēr vajadzētu novērtēt visas iespējamās sekas. Ja tas netiks izdarīts un vērtētājiem «rādīsies» tikai ieguvumi, tad rezultātā varam saņemt tikai papildus problēmas. Cerēt, ka uzņēmumi ziedos tāpat, kā līdz šim, kad tie saņem uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaidi, ir ļoti riskanti.

Vecās Ostmalas Biznesa Parkā (VOBP), Liepājā ielikts pamatakmens vēl vienai jaunai ražotnei - jau rudenī plānots ekspluatācijā nodot ēku, kur savu rūpnīcu izvietos Zviedrijas uzņēmums "Care of Sweden", informē Liepājas speciālās ekonomiskās zonas pārvalde.

VOBP jaunā ražošanas angāra platība ir 3000 m² un šajā projektā kopumā plānots investēt 1,7 milj. eiro.

"Jaunās ražotnes būvniecība ir būtisks nākamais solis, kas tiek sperts ”Vecās Ostmalas Biznesa Parks” attīstībā. Turpinām ievērot tradīciju un katru gadu mūsu parkā attīstīt kādu jaunu projektu. Priecājamies šo jauno ražotni būvēt Liepājā un arī Latvijā jaunam investoram - Zviedrijas medicīnisko matraču ražotājam, kas jau šī gada nogalē plāno sākt ražošanu jaunizveidotā rūpnīcā,” savā uzrunā pauda VOBP valdes priekšsēdētājs Jānis Siliņš.

“Ja kultūra ir Liepājas sirds, tad ražošana ir tās asinsrite. Pēdējo piecu gadu laikā mūsu pilsētā ir uzceltas 20 jaunas ražotnes. Tūlīt aiz galvaspilsētas esam otra lielākā pilsēta pēc saražotā apjoma. Ir liels gandarījums, ka vēl šogad mūsu pilsētā darbu uzsāks pavisam jauns zviedru kapitāla investors, radot atkal jaunas darba vietas un ceļot mūsu ekonomiku. Tāpat neviltots prieks par “Vecās Ostmalas Biznesa Parka” straujo, mērķtiecīgo attīstību, piesaistot un spējot nodrošināt tik augsta kaluma uzņēmumus!” gandarījumā dalās Liepājas valstspilsētas pašvaldības domes priekšsēdētājs Gunārs Ansiņš.

Ja mums būtu iespēja salīdzināt vienu darba dienu teju jebkurā no profesijām šodien un pirms nieka 20 gadiem, - mēs novērotu būtiskas atšķirības.

Digitalizācija ir ietekmējusi un mainījusi gan dažādu speciālistu ikdienu un nepieciešamās kompetences, gan arī darba kultūru uzņēmumā.

Veiksmīga uzņēmuma un tā pakalpojumu digitalizācija nav tikai brutāla tehnoloģiju ieviešanu uzņēmumā. Proti, ja tehnoloģiju ieviešana nav saskaņota ar uzņēmuma vērtībām un darbinieku uzvedības paradumiem, tas var radīt papildu riskus organizācijai. Tādēļ ir svarīgi veikt visaptverošus pasākumus, lai digitalizācija būtu veiksmīga un no tā iegūtu uzņēmums, tā darbinieki un galu galā arī klienti. Digitālās transformācija pamatā ir stāsts par cilvēkiem.

Darbinieku iesaistes līmenis ikvienas organizācijas darbā ir viens no nozīmīgākajiem nosacījumiem tās pastāvēšanai un sekmēm. Tikai iesaistīti un ieinteresēti darbinieki spēj paveikt to, ko ir iecerējusi organizācijas vadība. Šodienas digitalizētajā pasaulē panākt darbinieku iesaisti ir tikai šķietami vienkāršāk (ērta, ātra cilvēku sasniedzamība). Plašie komunikācijas rīki vieni paši nenodrošina tik vērtīgo emocionālo piesaisti organizācijai, jo svarīgs ir gan saturs, ko darbinieki saņem, gan arī šo vēstījumu pasniegšanas veids un organizācijas darba vide kopumā.

Kaņepes varētu būt Latvijas zelts vai nafta, ir pārliecināts Latvijas Industriālo kaņepju asociācijas valdes priekšsēdētāja vietnieks Mārtiņš Indāns

Kaņepes šogad aug ideāli, pat par 8 cm divās diennaktīs, ja nav nokavēts sējas laiks. Ja tika iesēts pavasara sausuma periodā, tad kaņepes attīstība iekaltušā augsnē bija stipri aizkavēta, un tā neatgūstas arī vasarā. Taču, ja sēja ir izdarīta pareizi un īstajā brīdī, tad ekstrēmās vasaras nekaitē augšanai. Latvijā 2014. gadā audzē kaņepes šķiedras un spaļu ieguvei 116 ha platībā un pārtikai, pamatā eļļas ieguvei, 120ha platībā. Kaņepju audzētāju ir vairāki desmiti, kas ir Latvijas Industriālo kaņepju asociācijas (LIKA) biedri, skaidro M.Indāns.

Problēmu netrūkst

Šobrīd nozarei, lai tā straujāk attīstītos, ir nepieciešams attīstīt šķiedras kaņepes pirmapstrādes rūpnīcas. Ir vairāku investoru interese par škiedras kaņepes pārstrādes rūpnīcu izveidi, teic M. Indāns, bet pašlaik tiek gaidīta LAP programmu atvēršana.

Ziedošana ir stratēģiski svarīga korporatīvās kultūras sastāvdaļa

To DB un holdinga Repharm rīkotajā apaļā galda diskusijā apstiprina visas runātājas – SIA Microsoft Latvia vadītāja Renāte Strazdiņa, Swedbank korporatīvo attiecību vadītāja Adriana Kauliņa, ABLV Bankas Labdarības fonda valdes priekšsēdētāja Zanda Zilgalve un holdinga Repharm komunikācijas direktore Līga Ribkinska.

Cik svarīga uzņēmuma korporatīvās kultūras sastāvdaļa ir ziedošana, un kādēļ uzņēmumi ar to vispār nodarbojas?

R. Strazdiņa: Mūsu uzņēmuma attīstības stratēģijā mecenātisms ir viens no pamata virzieniem. Microsoft Latvia mērķtiecīgi un regulāri daļu no savas peļņas iegulda dažādos projektos, kas pārsvarā gan ir saistīti ar mūsu darbības jomu, proti, tā ir digitālo prasmju attīstīšana, pieeja jaunākajām tehnoloģijām. Mums ir atsevišķa globāla struktūrvienība Microsoft Philantropies, kuras moto ir – tehnoloģiskā nākotne ikvienam, kas nodarbojas ar mecenātisma stratēģijas izstrādni un ieviešanu.

Kad bērni sāk iet skolā, viņi saprot un iemācas, ka ir bērni, kuru rakstura īpašības un vērtības ir atšķirīgas no tām, kuras ir pierasts novērot savā ģimenē. Kad bērni pieaug, viņi saprot, ka ir nepieciešams prāts un atjautība, lai izdzīvotu savā rajonā. Kad šie paši bērni sāk darboties biznesa vidē, viņi saprot, ka ne visiem cilvēkiem, kuriem ir dārgi uzvalki un vizītkartes, piemīt arī biznesa ētika un godīgums.

Var šķist, ka biznesa kultūra Latvijā ir balstīta uz principa – ka uzvarētājs ir tas, kas gudrāk un izmanīgāk uzmetīs savus biznesa partnerus, klientus, darbiniekus un valsti. Un, lai arī cik tas traģikomiski arī neizklausītos, mūsu sabiedrība glorificē «uzmetējus» un piedod viņu grēkus, ļaujot tiem turpināt grēkot.

Tāpēc, rodas jautājums – vai «uzmešanas» kultūra ir biznesa izdzīvošanas nepieciešama sastāvdaļa Baltijā vai veids kā maksimizēt savu peļņu? Es teiktu, ka, dzīvojot tik mazā reģionā kā Baltijas valstis, mēs nevaram atļauties kādu uzmest, jo nekad nevaram būt pilnīgi droši par to, kā tas var ietekmēt biznesa attīstību nākotnē.