Eiropas Savienības (ES) zaļo mērķu sasniegšanā liela nozīme ir plastmasas pārstrādei, un dalībvalstīm jārēķinās ar aizvien stingrāku regulējumu. Lai veicinātu pārstrādātu materiālu izmantošanu un plastmasas pudeļu ražošanas ilgtspējību, jau šobrīd PET pudelēs saskaņā ar noteikumiem jābūt vismaz 25 % pārstrādātas plastmasas, bet līdz 2030. gadam visās dzērienu plastmasas pudelēs – vismaz 30 % pārstrādāta materiāla.
Šis ir ES praksē pirmais vienotais regulējums par pārstrādāta materiāla lietojumu iepakojuma ražošanā, kas parādīs, vai un cik efektīvi šāda iniciatīva Eiropā var darboties. Tiesa, pagaidām nav īsti skaidrs, kā pārliecināties par godprātīgu regulējuma ievērošanu un sodīt pārkāpējus.
Mērķi – skaidri, uzraudzība – miglā tīta
Šobrīd to, cik procentu pārstrādātā materiāla iekļaut pudeļu sastāvā, izlemj paši ražotāji, jo tas tiešā veidā ietekmē galaprodukta konkurētspēju tirgū. Pārstrādātais materiāls šobrīd ir dārgāks nekā pirmreizējais (pirmreizējā materiāla cenas ir cieši saistītas ar naftas cenu svārstībām, ko savukārt ietekmē globālie politiskie procesi, un pērn naftas cena ASV būtiski samazinājās). Tādējādi divās dažādās pudelēs var būt iepildīts vienlīdz labs dzēriens, bet lētāk maksās pudele, kuras sastāvā ir mazāk pārstrādātu materiālu. Dzērienu tirdzniecībā valda milzīga konkurence, pieprasījums ir atkarīgs no ekonomiskās situācijas, un katrs cents var izrādīties izšķirošs. Tāpēc var saprast ražotājus, kuri uz šo lietu skatās pragmatiski un nesteidzas pāriet uz lielāku pārstrādātā materiāla īpatsvaru: ja cenas starpība ir būtiska, dzērienu ražotājiem ir liela ekonomiska motivācija likt ilgtspējas mērķus otrajā plānā, tiecoties pēc savas konkurētspējas nodrošināšanas.
Turklāt daudzās valstīs nemaz nav skaidri noteikts soda sankciju apmērs un uzraudzības mehānisms. Dalībvalstīm (tātad uzņēmējiem) ir jāziņo par pārstrādātās plastmasas saturu dzērienu pudelēs, tomēr procesa uzraudzība un atbildības apmēra noteikšana ir atstāta katras dalībvalsts ziņā, līdz ar to situācija Eiropā nav viendabīga. Tā kā “ITERUM” ir eksportējošs uzņēmums, cītīgi sekojam līdzi, kādas kontroles procedūras un soda sankcijas paredzētas citās Eiropas valstīs, it īpaši tajās, kur darbojas lielie dzērienu ražotāji. Daudzas valstis vēl šobrīd nacionālās likumdošanas līmenī nav ieviesušas konkrētu uzraudzības un sankciju mehānismu Eiropas Savienības tiesību aktos noteikto mērķu sasniegšanai.
Jāsakārto attiecības ar piegādātājiem ārpus ES
Kontroles trūkums nav vienīgais izaicinājums. Pirmkārt, jārēķinās ar lielo importa plūsmu no Āzijas valstīm, kas ne vienmēr notiek godprātīgi. Eiropā ir konstatēti vairāki aizdomīgi gadījumi, kad no Ķīnas kā daļēji pārstrādāts materiāls ievestas aizdomīgi augstas kvalitātes granulas. Pagaidām krāpšanos ir grūti pierādīt, jo pagaidām nav tādu analīžu, kas varētu viennozīmīgi noteikt, cik liela daļa materiāla ir pārstrādāta un vai tajā nav izmantots arī pirmreizējs materiāls, kas tiek pārdots par augstāku cenu.
Otrkārt, kopš oktobra Eiropā ir stājies spēkā regulējums, kas nosaka, ka pārtikas iepakojuma ražošanā materiāla izcelsmei jābūt izsekojamai visā ķēdē, ko apliecina īpašs sertifikāts. Taču šis regulējums tiek plaši interpretēts. Tirgū nepastāv viennozīmīgs viedoklis starp dažādiem pārstrādes ķēdes dalībniekiem, tirgus spēlētājiem, pat dažādām sertificēšanas iestādēm, kā tieši šis regulējums ir pielietojams, kas tirgū veido nevienlīdzīgus apstākļus dažādiem Eiropas spēlētājiem. Pārstrādātājiem un ražotājiem var rasties jautājums, vai izejmateriālus drīkst iepirkt ārpus savienības robežām. Jāapzinās, ka pavisam bez pirmreizējā materiāla un regulētas sadarbības ar piegādātājiem no valstīm ārpus ES neiztiksim. Tiek aplēsts, ka maksimālais pārstrādāta materiāla apjoms, kuru var izmantot ražošanā, ir ne vairāk kā 75 %, jo visiem polimēriem ir noteikts dzīves cikls, un bez pirmreizēja materiāla piejaukuma tos bezgalīgi mehāniskā veidā pārstrādāt nevar.
Ieguvumi – ļoti vērtīgi
Kaut gan izaicinājumi ir gana nopietni, arī ieguvumi ir vērā ņemami. Pārstrādāto izejvielu daļas noteikšana par obligātu prasību, cerams, sakārtos starptautisko tirgu, samazinot pirmreizējo materiālu apjomu, kas nekontrolēti ieplūst no Āzijas valstīm. Tā ir arī iespēja mazināt atkarību no naftas izstrādes lielvalstīm, kas ir svarīgi pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā, kā arī ļauj novērst to, ka, krītoties naftas un līdz ar to pirmreizējā materiāla cenām, tas kļūtu par ražotāju prioritāti. Un, protams, nenovērtējami ir vides ieguvumi. Šobrīd daudzi ražotāji eksperimentē ar materiālu īpatsvaru, un starp “ITERUM” klientiem ir tādi, kuri ražo pudeles no 100 % pārstrādāta materiāla, tā īstenojot savas ilgtspējas stratēģijas.
Kopumā Latvija ir daudz paveikusi, lai uzlabotu pārstrādātas plastmasas apriti. Būtisks solis, kurā liela nozīme bija aktīvai sabiedrības iesaistei, bija straujā depozīta sistēmas attīstība: pašlaik esam vieni no līderiem Eiropā depozīta sistēmas lietojuma ziņā, līdz ar to pārstrādātāju rokās nonāk labs, kvalitatīvs materiāls, ko var efektīvi pārstrādāt. Tas, ko gribētos redzēt vairāk, ir aktīva Latvijas līdzdalība ES lēmumu pieņemšanā un skaidrs regulējums, kā panākt, lai iepakojuma ražošanā patiešām tiktu izmantoti noteiktie 25 % pārstrādāta materiāla un soda sankcijas par noteikumu neievērošanu būtu visiem skaidras. Attiecībā uz klimata mērķu izpildi šī Latvijai ir iespēja pat ar nelielu plastmasas pārstrādes un ražošanas nozari parādīt sevi no labās puses un kļūt par piemēru visai Eiropai.
