Paralēli mūsu ikdienišķajām rūpēm pie mums turpina nonākt jaunumi no Āzijas, tai skaitā ziņas par šo valstu varenības pieaugumu. Varētu šķist neierasti, ka pasaulē cīņā par dominanci piesakās nācijas, kuras mums ir maz pazīstamas un tālas. Taču Ķīnas un Indijas pieņemšanās varenībā nav nekas jauns. Tās ir bijušas lielas un varenas jau izsenis.
Tā Indijas ekonomika bija lielākā pasaulē no pirmā līdz vienpadsmitajam gadsimtam. Bet vēlākajos periodos abas valstis ir dominējušas vai bijušas starp lielākajām ekonomikām pasaulē. Patlaban Ķīnas un Indijas iedzīvotāju kopskaits veido aptuveni 40% no visiem planētas Zemes iedzīvotājiem. Tās ir ne tikai divas visstraujāk augošās lielās ekonomikas pasaulē, bet ir vienas no nedaudzajām, kas turpina izaugsmi laikā, kad lielākajā daļā ekonomiku ir lejupslīde. Šo abu valstu attīstība liek raudzīties virzienā, kā attīstīsies jaunā pasaules kārtība. Spēku samērs pasaules ekonomikā mainās. Tas lēnām novirzās no ASV un Eiropas uz Āziju, kur galveno polu veido Ķīna un Indija. Ķīna savu vietu ieņem ātriem soļiem, bet vēl pēc gadiem desmit pieaugs arī Indijas svars. Šīs tendences turpināsies un liek pamatu kārtējai transformācijai pasaules ekonomikā.
Atgriešanās līderu vidū notiek nedaudz atšķirīgi, taču nenovēršami. Jau vairāk nekā gadsimtu ASV ir lielākā ekonomika pasaulē un tāda tā pārliecinoši bija vēl šīs tūkstošgades sākumā. Vērtējot pēc pirktspējas paritātes, tā gandrīz divas reizes apsteidza nākamo lielāko - Ķīnas ekonomiku un bija aptuveni trīs reizes lielāka par Japānas ekonomiku. Kopš tā laika strauji audzis Ķīnas īpatsvars, kura, kā tiek prognozēts, kļūs par lielāko ekonomiku pasaulē jau tuvāko divdesmit gadu laikā. Savukārt Indija jau ir ceļā, lai kļūtu par trešo lielāko ekonomiku pasaulē. Transformācijas nobeigums tiek sagaidīts četrdesmitajos gados, kad Indijas IKP pietuvosies ASV lielumam. Ķīna jau ievērojami (divkārt) apsteigs ASV ekonomikas apmērus un tās īpatsvars pasaules ekonomikā būs vienāds ar ASV un Indijas ekonomika kopā ņemot. Nav grūti izsecināt, ka tas mainīs spēku samērus pasaulē un attiecīgi arī tās pārvaldību. Ļoti iespējams, ka šāda scenārija piepildīšanās nenotiks bez aizķeršanās, jo ir daudz jautājumu par to, kā un vai Ķīna spēs uzturēt straujo izaugsmi un izvairīsies no korekcijām. Jebkura valsts spiesta iet cauri uzplaukuma un lejupslīdes cikliem. Tādēļ ceļš uz dominanci būs pa naža asmeni, kā dēļ nevar automātiski pieņemt, ka jauno lielvaru lauri ir nodrošināti. Šīm valstīm izaugsme ir liels izaicinājums, jo tās ir spiestas saglabāt strauju izaugsmi tādēļ vien, lai katru gadu nodrošinātu ar darbu desmitiem miljonu jaunienācējus darba tirgū un jānotur miljoni no atgriešanās nabadzībā. Tāpat abām nācijām ir jācīnās ar ekoloģisko degradāciju, kas ir straujās attīstības pamatā.