Improvizācijas teātru aktieru saime Latvijā ir diezgan liela, taču tikai dažas no trupām ir spējušas noturēt par sevi interesi ilgstoši un regulāri pulcēt pilnu zāli ar skatītājiem, pirmdien raksta laikraksts Dienas Bizness.
To, ko skatītājs vēlas redzēt šodien, viņš vairs negribēs rīt. Improvizācijas teātra aktieriem ir jābūt modriem un nedaudz izsalkušiem izspēlēt uz skatuves iepriekš nezināmus tipāžus un lomas. «Ja skatītājs atnāk uz trīs izrādēm un redz, ka aktieris ir vienā un tajā pašā tēlā, interese zūd. Ir jābūt dzīves notikumu resursam un zināšanu bagāžai, lai spētu uz skatuves spēlēt kaut ko vairāk nekā tikai elementārus jociņus «zem jostas vietas». Pie visa pierod, un brīdi, kad skatītājs domā ātrāk par improvizatoru, var uztvert kā trupas pastāvēšanas beigas, un nākamajā mēnesī zālē biļetes vairs nebūs izpārdotas,» teic improvizācijas teātra Spiediens (SIA Evolution Baltic) aktieris un valdes loceklis Kaspars Breidaks.
Ja seko līdzi sociālajos tīklos esošajai informācijai, katru nedēļu ir ziņas par to, ka notiek improvizācijas teātra izrādes. «Tāpat kā fotogrāfiem, arī improvizācijas aktieriem ir grūti pateikt, kad iesācējs «iekāpis» nākamajā līmenī. Vai tas ir brīdī, kad nospēlēta viena vai simts izrādes? Latvijā improvizācijas saimi veido četri lieli un stabili teātri, un vēl ir ļoti daudz jaunu trupu, kas ir izveidojušās, pienācīgi un labi spēlē, bet vēl nav ar abām kājām stabili nostājušās. Tās reizēm uzspēlē kādā krogā vai kafejnīcā. Tie ir divi līmeņi, un abos mudž. Turklāt – ne tikai Rīgā,» stāsta K. Breidaks. Rīgas improvizācijas teātra (RIT) mākslinieciskais vadītājs Raimonds Ruzenieks teic, ka Latvijā improvizācijas teātra pirmsākumi meklējami pirms aptuveni 20 gadiem, kad skatītāji tika iepazīstināti ar šo teātra žanru. «Šobrīd attīstība ir apstājusies, jo ir maz cilvēku, kas ar to nodarbojas profesionāli. Tas ir saistīts ar finansēm, jo, lai teātris būtu kā pamatdarbs un tajā varētu arī nopelnīt, būtu jāstrādā katru dienu, jānomā mēģinājumu telpas un jāpiesaista lielāka komanda. Tas prasa prāvus ieguldījumus. Liela daļa improvizācijas aktieru darbojas hobija līmenī. Teorētiski visiem skatītāju pietiek, bet nevar runāt par peļņu. Latvijā ir trīs grupas, kas ar to varētu pelnīt un darīt tikai šo, bet tas tā nav, jo aktieri paralēli vada pasākumus. Bez subsīdijām šādu teātra formu uzturēt ir grūti,» viņš vērtē.
Stereotipiski tiek uzskatīts, ka improvizatorus no akadēmiskā teātra aktieriem atšķir tas, ka pirmie ir vienkārši slinki cilvēki, kuri nevar no galvas iemācīties scenārijus un tekstus, negrib cīnīties un iegūt akadēmisku izglītību. «Liela daļa taisnības tajā ir, taču tas nenozīmē, ka improvizācijas teātra aktieriem nav jāmācās un sevi jāattīsta. Ieguldījumi intelektuālo spēju celšanā ir panākumu atslēga, kādēļ spēlējam kopā jau desmito sezonu. Turklāt atšķirībā no klasiskā teātra, kur aktieris izrādē spēlē vienu lomu, improvizatori vienā vakarā iejūtas daudz un dažādos personāžos. Tas ir mīts, ka mēs izejam uz skatuves un vienkārši improvizējam. Lai tas tā notiktu, mēģinājumiem ir jāvelta daudzas stundas,» teic Spiediens (SIA Evolution Baltic) aktieris un valdes loceklis Krišjānis Caune. Savukārt Karaliskā improvizācijas teātra (KIT) (SIA BezNosaukuma) īpašnieks un aktieris Jānis Skutelis ir pārliecināts, ka improvizācijas teātris ir labs starts tiem, kas kaut kādu iemeslu dēļ ir vīlušies klasiskajā teātrī. «Ir daudz cilvēku, kas palikuši vecajā sajūtā par deviņdesmito gadu teātri. Pārejas posms ir improvizācijas teātri, un pēc tam, atgūstot ticību, cilvēki sāk apsvērt domu par klasisko teātra izrāžu apmeklēšanu, jo pie mums samākslotības un patosa pakāpe ir krietni zemāka. Kaut gan arī akadēmiskie teātri kļuvuši šajā ziņā attīstītāki,» viņš turpina.
Visu rakstu Jāapsteidz skatītāju domu gājiens lasiet pirmdienas, 23.jūlija laikrakstā Dienas Bizness.
#1/3
Improvizācijas teātra Spiediens (SIA Evolution Baltic) aktieri un valdes locekļi Kaspars Breidaks (no labās) un Krišjānis Caune
#2/3
Improvizācijas teātra Spiediens (SIA Evolution Baltic) aktieri un valdes locekļi Kaspars Breidaks (no labās) un Krišjānis Caune