Teiciens “politiskais tirgus” īpaši labi raksturo to situāciju, kura nu izveidojusies valdībā. Uzklausa iespējami daudzus viedokļus, tostarp tādus, kas balstīti emocijās, nevis pierādījumos. Tas viss, protams, aizņem ilgu laiku.
Vērotājiem veidojas iespaids, it kā būtu lielā tirgus placī ar milzīgu daudzumu piedāvājumu, un arī iesaistītajiem, kad jāpieņem lēmumi, bet kopējo nostāju vairs nevar savilkt, nekas cits neatliek, kā lemšanu atlikt uz vēlāku vai pieņemt kompromisa variantu, kas ir, tā teikt, ne šāds, ne tāds. Tā bija ar skolu atvēršanu jaunākajām klasēm, tā ar mazo veikalu atvēršanu. Nedēļas gaitā sprieda, ka varētu, bet tad pārdomāja. Nu nedēļu spriedelē par to, cik baiss varētu būt jaunais vīrusa paveids, kā ar to cīnīties. Un klāt vēl epidemiologu spožais rosinājums sākt šķirot ražotājus tajos, kas drīkstētu strādāt, un tajos, kas jāierobežo, gluži kā tagad veikalos pārdot atļautās un aizliegtās preces. Tā ir publikas, uz ko tas viss attiecas, tracināšana, nekas vairāk.
To redzot un arī ņemot vērā uzņēmēju organizāciju pārstāvju ļoti racionālos, konstruktīvos ierosinājumus valdības diskusijās, atliek secināt, ka aina būtu pavisam cita, ja ministru amatos būtu cilvēki ar uzņēmējdarbības pieredzi un ja viņi valsti vadītu kā labu uzņēmumu. Acīmredzamā atšķirība starp politiķiem un uzņēmējiem ir tā, ka pirmie ir orientēti uz procesu, bet otrie – uz rezultātu. Politiķu maize ir publikas uzmanības pievēršana īstermiņā. Pārsvarā gadījumu domāt par norisēm ilgtermiņā viņiem nav vaļas. Un nav arī jēgas, jo vēlēšanu cikls paģēr domāt par darbiem, kuru augļus vēl paši pagūs saplūkt, nevis atstāt kādus veiksmes stāstus mantojumā citiem.
Ja politiķi pieļauj kļūdas, var vainu novelt uz citiem un izpeldēt sausā. Savukārt īsti uzņēmēji domā, plāno savu darbību ilgtermiņā, viņi daudz labāk apzinās, ka kļūdīties nedrīkst, jo tas var draudēt ar krahu. Attiecīgi arī katram sava rīcība – politiķi tiecas nospīdēt ar pamanāmām, atmiņā paliekošām frāzēm, bet uzņēmēji – rast reālus, efektīvus risinājumus problēmām. Un šī pieeja raksturīga ne tikai spicei, bet arī visiem padotajiem.
Piemēram, redzot to haosu, kas ir ap vakcinācijas procesa pārvaldību, nav šaubu, ka daudz racionālāk būtu bijis, ja Vakcinācijas biroju veidotu nevis valsts, bet gan tās uzdevumā Latvijas lielākās privātās ārstniecības iestādes. Tad process būtu bijis daudz profesionālāk pārvaldīts. Arī cīņa pret saslimšanu ar Covid-19 raisošā vīrusa izplatību būtu bijusi daudz efektīvāka, ja tiktu vērā ņemta lielo ražojošo uzņēmumu jau šī gada laikā uzkrātā pieredze, nevis šaurais epidemiologu skatījums.
Ļoti trāpīgi šo nesen intervijā Dienas Biznesam raksturoja LMT prezidents Juris Binde: “Ar epidemiologiem jākonsultējas par to, vai izvēlētie drošības līdzekļi ir pietiekami, nevis par to, ka viss ir jāslēdz. Jo epidemiologu pilnīgā laime būtu tad, ja viss būtu noslēgts, neviens nekur neietu, vīrusi nekur neizplatītos, bet tā nevar būt, un tā nenotiek.”
Ja ir konstatēts, ka vīrusa izplatībai labvēlīga vide ir slēgtas telpas, kurās ilgstoši uzturas lielāks cilvēku skaits, epidemiologa ieteikums politiķiem ir šādas vietas slēgt, savukārt uzņēmēji tam pieiet no praktiskās puses – domā, kā nodrošināt ventilāciju, veidot iekšējus norobežojumus telpās, lietot specapģērbu, dezinfekcijas līdzekļus, monitorēt darbinieku veselības stāvokli utt. Un uzņēmēju pieredze rāda, ka tas strādā. Šādas pieejas salīdzinot, rodas iespaids, ka tie ieteicēji visu slēgt joprojām vēl dzīvo kaut kādā sociālismā un viņiem šķiet, ka nauda algām rodas bankās.
Tiesa, tāda pieeja, šķiet, tuva arī virknei politiķu, īpaši, kad dzirdam viņus lieloties, ka nu naudas pabalstiem un atbalstiem esot tik daudz, kā nekad agrāk. Kādas naudas? Aizdevumu! Bet tas arī nozīmē, ka Latvijas nodokļu maksātājiem, to bērnu bērniem vēl daudzus gadu desmitus vēl lielāku nodokļu veidā nāksies maksāt par tagad bārstīto helikopteru naudu.
Nav brīnums, ka tieši uzņēmēji ir tie, kas saka: drīzāk jāievieš sanitārās prasības vīrusa ierobežošanai, nevis jāliedz strādāt uzņēmumiem, par to tērējot budžeta un aizdevumu naudu visu veidu pabalstiem. Arī uzņēmēju uzstādījums, ka vairāk jādomā par to, kā pelnīt, nevis tērēt, šā brīža politiskajā vidē būtu ļoti noderīgs. Pārāk bieži redzam vēlmi dalīt un pārdalīt to, kā vēl nav. Biznesā tā nevar.
Protams, atšķirība ir arī tajā, ka privātajā sektorā vienmēr ir skaidrs, kurš atbildīgs par lēmumiem, un cilvēki arī nebaidās uzņemties atbildību. Valsts pārvaldē, politikā, tieši pretēji, ir vērojama vēlme no atbildības izvairīties. Tieši tāpēc ir gan tā daudzo viedokļu uzklausīšana, gan spriešana darba grupās pat par sīkām detaļām – tad kļūmes vienmēr var piesegt ar kolektīvo gribu, kopējo tā brīža skatījumu u.tml. Bet, ja nav atbildīgo par lēmumu sekām, tad nav arī motivācijas ļoti rūpīgi izvērtēt būtiskākos faktus un argumentus, pieņemt nekļūdīgu lēmumu.
Protams, uzņēmējiem jādarbojas biznesā, politiķiem – politikā. Taču vismaz biznesa domāšanu, pieeju gan politiķi no uzņēmējiem varētu censties aizgūt.
