Februāra sākumā ar ģimeni aizbraucām noķert vasaras sajūtu brīnišķīgajā Marokā. Brīnišķīga un krāsaina valsts, kurā aizbēgt no pelēkās un drūmās ziemas.

«Daudz laimes dzimšanas dienā,» es pasniedzu tētim aploksni, iedodu buču un nepacietīgi dīdos, kamēr gaidu reakciju no vecākiem, kad tētis būs atvēris aploksni. Iekšā ir lidmašīnas biļešu dāvanu kartes.

Lielāko dzīves daļu mani vecāki ir pavadījuši, lai izaudzinātu mani un māsu par labiem cilvēkiem un nav aizrāvušies ar ceļošanu. Igaunija, Lietuva, Vācija - tāds standartiņš. Tagad, kad, cerams, esmu izaugusi par labu cilvēku un varu pateikt vecākiem paldies par visu, ko man devuši, kā vienu no variantiem sava «paldies» pateikšanai izvēlējos uzdāvināt tēva apaļajā jubilejā vecākiem iespēju kaut kur aizlidot. Atpūsties. Tajā brīdī vecāki vēl nenojauš, ka deviņus mēnešus vēlāk lidos uz Maroku, bet smejoties saka, ka aizlidos kaut kur tepat, kur viss pazīstams – Ukrainu, Baltkrieviju..

Allaž uzmanību piesaista kolēģa Armanda Pučes RīgaTV 24 vadītā raidījuma Kārtības Rullis pieteikumā paustie apmēram šādi vārdi: “Kādas ir jūsu intereses, lai aizstāvētu Latvijas intereses?” To tiešā veidā var attiecināt arī uz jautājumu par politiķu ieinteresētību (pat ne materiālu, bet morālu, idejisku) biznesa un plašāk – valsts ekonomikas attīstībā.

No vienas puses, it kā šādai ieinteresētībai būtu jābūt, jo, attīstoties uzņēmējdarbībai Latvijā, arī valstij būtu lielāki nodokļu ieņēmumi, ko politiķiem attiecīgi pārdalīt, tā pie reizes izdabājot dažādām vēlētāju grupām. No otras puses, augļi no biznesa vides uzlabošanas un pilnveidošanas tik ātri vis nenogatavojas, kā gribētos, un tas, kā praksē redzam, ļoti demotivē gan valdībā, gan parlamentā esošos darboties šajā virzienā. Proti, viņiem svarīgi ir domāt par šodienu, nevis tālu nākotni, kad varbūt jau citi būs pie varas.

Papildu faktors ir arī tas, ka arī vēlētāji uzņēmējdarbības attīstību drīzāk asociē ar uzņēmēju, nevis savu kā darba ņēmēju vai valsts budžeta labumu saņēmēju labklājību, jo tā cēloņsakarību ķēdīte ir pārāk gara, nav viegli uztverama. Vēl viens faktors, kas mazina politiķu interesi par biznesu kā ekonomikas dzinējspēku, ir tas, ka partijas aizvien mazāk atkarīgas no oficiālo ziedotāju atbalsta. Un vēl – diemžēl savā pārcentībā ieviest principus, kas ļoti apdomīgi tiek ievēroti Rietumvalstīs, esam panākuši to, ka politiķi pat paniski baidās, ka viņu paustās domas, rūpes par kādu uzņēmumu vai pat nozari kopumā kāds var iztulkot kā korupcijas izpausmi, pat ja no korupcijas, tā teikt, tur pat smakas nav. Tāpēc drošāk un arī vieglāk ir turēties pa gabalu no šāda riska, labākajā gadījumā diskutējot vien ar lielākajām uzņēmēju viedokļus pārstāvošām organizācijām.

Jordānija ir labs tūrisma galamērķis ģimenei ar bērniem, jo tā ir diezgan droša Tuvo Austrumu valsts, kur ir iespēja apskatīt vēsturi klātienē

Kāpēc turp doties?

Mēs ar vīru Māri gribējām aizbraukt uz kādu tālāku galamērķi tieši ar bērniem. Gribējām viņiem parādīt kaut ko mazliet citādu, nekā viņi ir redzējuši līdz šim, un izvēlējāmies Jordāniju, jo likās, ka tas ir piedzīvojumiem bagāts galamērķis, ļoti atšķiras no tā, ko bērni ir redzējuši Eiropā, vienlaikus šī ir reģionā teju vai drošākā vieta, ja neskaita slēgtās kūrortu zonas. Mēs savā laikā esam diezgan daudz ceļojuši Tuvo Austrumu reģionā, arī vienā no saviem pirmajiem ceļojumiem divatā bijām Omānā, un mums no tā ir siltas atmiņas.

Braukt kā ģimenei uz Tuvajiem Austrumiem patiesībā ir lielisks ceļošanas formāts. Kultūrās ar salīdzinoši konservatīvu vai tradicionālu sabiedrību ceļotāji ar bērniem ir lielā cieņā, nav nekādu iespējamo problēmu vai jautājumu, kādus varētu uzdot individuāliem ceļotājiem vai jauniem pāriem. Jutāmies pietiekami droši doties arī ārpus standarta tūristu takām. Bērni vietējiem ļoti patīk, visi vēlas ar viņiem parunāties, kaut ko simbolisku uzdāvināt, parādīt telefonā paši savus bērnus un pastāstīt par viņiem. Šķiet, brīžiem mūsu bērni bija pat mazliet samulsuši no tā, cik liela uzmanība viņiem tika pievērsta, piemēram, tur katrs viesmīlis centās pajautāt pašam bērnam, ko viņš vēlas, kamēr Eiropā tomēr ierasts, ka personāls runā tikai ar pieaugušajiem. Protams, jārēķinās, ka, ceļojot ar bērniem, viss notiek lēnāk un ir jāpielāgojas, visu darījām viņu tempā un arī aktivitātes pielāgojām viņu interesēm.

Šķiet pašsaprotami, ka normatīviem jābūt tādiem, ko uztver ar sapratni un tiecas ievērot, nevis tādiem, kurus iepazīstot gribas, atvainojiet, iesaukties: “Ar kuru galu tā autori domājuši?” – un meklēt ceļus, kā pielāgoties, lai, tā teikt, likumu apietu ar līkumu, jo pretējā gadījumā var būt smagi zaudējumi.

Spilgtākais piemērs tam, ka ne viss šajā ziņā ir ideāli, šķiet, ir norma, ka daļa tirdzniecības centru, kur pārsvarā tiek tirgota pārtika un citas ikdienā primāri nepieciešamās preces, nedrīkst apkalpot apmeklētājus, kuriem nav derīgi Covid-19 sertifikāti. Un arī tas, ka nepārtikas preču tirdzniecība lielajos tirdzniecības centros brīvdienās liegta. Jau iepriekšējā mēneša beigās izskanēja ziņa par to, ka tiesībsargs Juris Jansons saņēmis sūdzības no iedzīvotājiem, kuriem nav Covid-19 sertifikāta, par ierobežotu piekļuvi lielajos tirdzniecības centros izvietotajiem bankomātiem. Tāpat izskanējis, ka cilvēki netiek aptiekās, netiek pie bankomātiem, netiek pēc maizes.

Latvijā būvē ļoti maz koka māju salīdzinājumā ar Skandināvijas valstīm, jo Latvijā pēc tām ir salīdzinoši zems pieprasījums, sacīja uzņēmuma «Baltijas Jumis» pārstāvis Māris Slavinskis.

Viņš norādīja, ka īpaši maz koka ēku ceļ publiskajā sektorā, vairāk tās Latvijā būvē privātajā sektorā.

Slavinskis atzina, ka koka māju būvniecībai ir liels potenciāls Skandināvijā, kur pēc tām ir pieprasījums. Šādām mājām ir arī priekšrocības - īsāks būvniecības laiks, tās ir videi draudzīgas. Zviedrijā koka māju celtniecību sekmē arī attīstīta sociālā politika, kas atvieglo mājokļu iegādi ģimenēm ar bērniem.

Arī uzņēmuma «Baltijas Jumis» galvenie realizācijas tirgi ir Skandināvija, galvenokārt Zviedrijā, kā arī Norvēģija. Taču ir arī citi ārvalstu mērķa tirgi, kas nonākuši kompānijas redzeslokā, tajā skaitā Grieķija un Apvienotie Arābu Emirāti.

Bagātākajā valstī Katarā (pēc iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju), netālu no Dohas lidostas svinīgā ceremonijā atklāts unikāla dizaina Nacionālais muzejs. Tā formas atgādina tuksneša rozes ziedu veidojumus.

Ēkas arhitekts ir prestižās Pickera balvas ieguvējs, francūzis Žans Nouvels (Jean Nouvel). Muzeja būvniecība izmaksāja 434 miljonus dolāru.

52 000 kvadrātmetru lielā futūristiskā, smilšu krāsas celtne ir pabeigta jau aptuveni divus gadus, taču tās oficiālā atklāšanas ceremonija aizkavēta, jo muzeja vadības komanda pārskatīja ēkas pieejamību.

Muzejs ir veidots kā brīvas formas telpa, bez durvīm, ļaujot apmeklētājiem burtiski plūst cauri laikam, telpām un tēmām. 11 galerijas 1, 5 kilometru garumā muzejā stāsta par Kataras vēsturi līdz pat mūsdienām.

Nouvels, kurš projektējis arī Luvras muzeju Abu Dabī, teicis, ka ēka ir Katara kultūras un tradīciju simbols. «Tā ir ēka ar dažādiem izmēriem - augstiem un zemiem griestiem - kombinācija, kas ir izteiksmīga un unikāla pasaulē,» arhitektu citē aljazeera.com. Autors neslēpj, ka viņa komandai nācies saskarties ar milzu problēmām, lai uzbūvētu ēku ar «lieliem izliektiem diskiem, krustojumiem un leņķiem».

Dubaijas tuksneša vidū top milzīgs saules paneļu parks - Mohammed Bin Rashid Al Maktoum Solar Park, kas nodēvēts Apvienoto Arābu Emirātu viceprezidenta un premjerministra vārdā, raksta CNN.

Parka būvniecība norit jau astoto gadu, un tad, kad tā tiks pabeigta, parks varēs ar enerģiju apgādāt 1,3 miljonus māju, samazinot oglekļa emisijas par 6,5 miljoniem tonnu gadā. Kopumā tā būvniecībā tiks investēti 13,6 miljardi dolāru. Par parka izveidi pirmoreiz tika paziņots 2012.gadā un tika lēsts, ka būvniecība tiks pabeigta 2030.gadā.

Parka pirmais un otrais būvniecības posms ir noslēdzies, un to laikā izvietoti 2,3 miljoni paneļi ar kapacitāti 213 megavati. Trešajā posmā parks tik papildināts ar vairāk nekā 3 miljoniem paneļu un vēl 800 megavatiem, un tas tiks noslēgts 2020.gadā.

Pēc tam tiks īstenots ceturtais posms, kas, visticamāk, ir ambiciozākais posms no visiem, un tā laikā plānots izveidot lielāko koncentrētās saules enerģijas torni pasaulē. Tas izmantos spoguļus, ko dēvē par heliostatiem, lai fokusētu saules gaismu torņa galā un karstumu izmantotu turbīnu darbināšanai, lai ražotu elektrību. Tiek teikts, ka tornis varēs radīt elektrību arī naktī, neizmantojot saules gaismu. Dubaijas tornis varēs uzkrāt karstumu 15 stundas un nodrošināt to 24 stundas diennaktī. Torņa augstums būs 260 metri un to aptvers 79 tūkstoši heliostatu.

Otrdienas rītā debesis virs Latvijas ir daļēji mākoņainas un pāris kilometru augstumā ir visai liels daudzums Sahāras putekļu, liecina meteoroloģiskā informācija.

Saskaņā ar Eiropas Savienības programmas "Copernicus" datiem trīs kilometru augstumā prognozētā Sahāras putekļu koncentrācija virs Latvijas sasniedz aptuveni 100 mikrogramus kubikmetrā, un tik liels daudzums tuksneša smilšu līdz Latvijai nonāk reti.

Savukārt piezemes slānī šo putekļu tikpat kā nav, tādēļ gaisa kvalitāte saglabājas laba. Dienas gaitā vietām - galvenokārt pilsētās - gaisa kvalitāte var pasliktināties lēnā vēja un vietējā piesārņojuma dēļ.

No rīta vējš lēni pūš galvenokārt no austrumiem, dienvidaustrumiem. Nav būtisku nokrišņu, vietām izveidojusies migla. Gaisa temperatūra plkst.5 atbilstoši Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) datiem bija no +4,5 grādiem Kolkā līdz +11,7 grādiem Rēzeknē.

#Šis ir fragments no Lato Lapsas grāmatas Zem Muhameda palmas – pirms diviem gadiem islāma pasaulei veltītās grāmatas Zem Muhameda bārdas turpinājums.

Mēs sēžam klusumā, jo mums priekšā stāv kaut kas reizē ikdienišķs un vienreizējs, tāds, kas katru reizi notiek pilnīgi no jauna. Tā vismaz pret to izturas šī nedaudz svētā procesa dalībnieki. Tējas ceremonija cilvēkiem, ar kuriem kopā sēžu pie mazās uguntiņas, ir pasākums, kas trenē pacietību.

Ja centīsieties to sasteigt, Allāhs atradīs veidu, kā jūs piebremzēt, – labāk pat nemēģināt. Ir izskanējis sauciens «kess, kess», ar kādu Sahāras nomadi jūs aicina uz tēju, un tagad ir laiks paklusēt un koncentrēties uz patiesi svarīgo.

Vispirms vajag uguni, pareizāk, ugunij vajag barību. Ja mēs būtu Āfrikas Sahela zonā, kas ir, tā sacīt, Lielā Tuksneša priekšnams, šādus tādus žagariņus varētu salasīt. Bet nē, mēs esam īstajā tuksnesī, te katram vajag līdzi savu malciņu vai kokogles – protams, ja nav vēlēšanās skraidīt pakaļ kamielim un gaidīt kādu kakiņu. Un vēl cienījams cilvēks ir tas, kam ir sava plītiņa – parasti māla bļoda, pa kuras caurumiem strāvojošās vēja plūsmas uztur ogles vajadzīgajā temperatūrā.Kad ogles jau gatavas un kvēlo tumši sarkanas, var ķerties pie tējas gatavošanas.

Vīrusam mainot pasauli, neiespējami vairs neizskatās dažādi fantastiski scenāriji. Pēdējās dienās daži pat sākuši piesaukt negatīvu pasaulē nozīmīgākā energoresursa - naftas - cenu.

Svarīgākie pasaules naftas ieguvēji šobrīd karo par tirgus daļu. Pasaules melnā zelta piedāvājumam esot gigantiskam un pieprasījumam, ko krasi turpina nīcināt koronavīrusa problēmu kūlas ugunsgrēks, strauji braucot lejup, vērojama gluži vai tādā kā sacensība - kurš naftas cenu noprognozēs zemāku.

Populāri piesaukt, piemēram, apaļo 20 ASV dolāru par barelu atzīmi ("Brent" jēlnaftai). Šādu cenu līmeni naftai otrajā ceturksnī paredz, piemēram, ASV investīciju banka "Goldman Sachs". Vēl nedaudz zemāku - pie 17 ASV dolāru par barelu atzīmes - to tuvākajos mēnešos redz "Citigroup". Tiesa gan, tajā pašā laikā "Citigroup" atzīst - negatīvāku scenāriju gadījumā naftas cena var sarukt arī līdz pieciem ASV dolāriem par barelu.

Gastronomijas institūta izveidotāja Inese Rugāja cer, ka ar laiku cilvēki biežāk ceps kūkas mājās.

«Gastronomijas institūts ir iestāde, kur var labi pavadīt laiku un papildus iemācīties gatavot kādu desertu. Citos biznesos nereti kaut ko izveido, tad attīsta, līdz saprot, kas tas ir. Te uzreiz bija skaidrs, ka tā ir izklaide,» saka Inese. Beidzot strādāt iepriekšējā darbā, 2016. gada februārī kolēģi, viņai promejot, uzdāvināja grāmatu 400 receptes. Tas kalpoja par signālu kaut ko pamēģināt konditorejas lauciņā. «Manī kā ilggadējā biroja cilvēkā tuvojošās nedēļas nogales vienmēr radīja jautājumu – ko pasākt brīvdienās? Šādu meistarklašu nebija, tāpēc man radās šāda ideja,» stāsta Inese, piebilstot, ka Gastronomijas institūts nav ne kafejnīca, ne restorāns, tas arī necep kūkas pēc individuāla pasūtījuma.

Nesen tika prezentēts jaunais Range Rover Sport, un tā globālā pirmizrāde visiem paliks atmiņā ar pasaulē pirmo braucienu augšup pa applūdinātu Kárahnjúkar dambja pārgāzni Islandē. Tas ir vislielākais šāda veida dambis pasaulē – ūdens pa to plūst ar intensitāti 750 tonnas minūtē. Iespaidīgais stāvums nopietni pārbaudīja jaunā sportiskā SUV spēju pretoties straumei, jo saķeres zuduma gadījumā draudēja 90 metru kritiens.

Šis brauciens pirmo reizi tika pārraidīts ekskluzīvā prezentācijas pasākumā Jaguar Land Rover produktu izstrādes centrā Gaidonā Lielbritānijā. Pie Range Rover Sport stūres atradās Džeimsa Bonda filmas kaskadiere Džesika Hokinsa. Jaunākajā Land Rover markas automobilim mestajā izaicinājumā jaunais Range Rover Sport, ar luksusa SUV Range Rover cieši radniecīgais augstas veiktspējas modelis, demonstrēja iespaidīgu saķeri, vilkmi un stabilitāti.

Iepriekšējo pārbaudījumu laikā Range Rover Sport sasniedza rekordu, braucot kalnā Paikspīkā, īstenoja pirmo reģistrēto Arābijas pussalas Tukšā kvartāla tuksneša šķērsošanu un kļuva par pirmo auto, kas pārvarējis 999 pakāpienu akmens kāpnes uz Debesu vārtiem Ķīnā 2018. gadā.

Uzņēmējs Andris Bite savā Twitter kontā ir izlicis foto, kurā redzams «OIK sistēmas rezultāts» – Iecavā jūnija vidū pļauj zaļus rudzus. Maizes un eksportpreces vietā no tiem top biogāzes sūdi, lai no tiem ražotu elektrību par paaugstinātu cenu. Bite ir šokēts, viņš raksta, ka tas ir «kā tualetes papīra vietā izmantot maizes šķēli».

Elektrības obligātā iepirkuma komponente tika ieviesta, intensīvi biedējot ar «slikto» Krievijas gāzi un solot «enerģētisko neatkarību», kas tikšot sasniegta, ja mēs ieviesīsim «labos» atjaunojamos energoresursus, kas turklāt esot «zaļi».

Rezultāts ir šie «Iecavas zaļie rudzi» plus nereti arī kukurūza un rapsis. Ar agresīvām lauksaimniecības kultūrām tiek noplicināta mūsu dabas bagātība - auglīgā zeme, lai ražotu nepamatoti dārgu elektrību, kas grauj Latvijas rūpniecības konkurētspēju. Tiek ķēzīta mūsu zeme, piecūkotas mūsu upes, un mēs vēl piemaksājam gandrīz 300 miljonus eiro gadā par to, lai paši būtu konkurētnespējīgi…

Liepājas metalurgs ir iznīcināts un novests līdz maksātnespējai lielā mērā OIK dēļ, jo tērauda kausēšanā elektrības pašizmaksai ir izšķiroša nozīme. Laika posmā no 2008. līdz 2012.gadam kopumā Liepājas metalurgs OIK veidā samaksāja 10,9 miljonus latu, bet vienā pašā 2013.gadā tam bija jāmaksā vairāk nekā deviņi miljoni latu. Tādu «dāvanu» Latvijas ekonomikai un dāvanu bez pēdiņām maksātnespējas administratoru mafijai bija sagādājuši politiķi.

Karā un mīlā visi paņēmieni ir atļauti – tas ir sens teiciens, kuru mūsdienās parasti izmanto ļaudis, kam gribas izrīkoties tā, kā nav pieņemts. Piemēram, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), acīmredzot nolemjot, ka citādi neizdosies tikt klāt pie pierādījumiem noteiktu personu lietu sakarā, ir nolēmis mēģināt par lieciniekiem pataisīt advokātus.

Principā teju vai briljanta vērts plāns – ir taču skaidrs, ka par to, ko katra konkrētā aizdomās turētā persona ir vai nav darījusi, vislabāk parasti zina tieši advokāti. Viņiem vienkārši ir jāzina, lai saprastu, no kuras puses ķerties klāt, lai aizstāvētu savu klientu. Tas taču izklausās tik vienkārši – pagaidīt, kamēr aizdomās turētais nolīgst advokātu, izrunājas ar viņu, un tad attiecīgo aizstāvi nopratināt. Ir tikai viena «problēma» – tā nav pieņemts darīt nevienā demokrātiskā valstī. Turklāt šeit runa nav par elementāro pieklājību, tradīcijām un tamlīdzīgām vērtībām, bet gan aspektiem, kas ir atrunāti likumdošanas ietvaros.

Iecere mazināt iemaksas pensiju otrajā līmenī būtu ļoti nepareizs lēmums, sacīja Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste.

Viņš skaidroja, ka pensiju otrais līmenis ir radīts saistībā ar demogrāfiskajiem izaicinājumiem, kas gaida nākotnē. "Pēdējos gados darba tirgū ienākuši daudzi jauni cilvēki, bet tas arī ir maksimums un tā īsti ar sabiedrības novecošanu saskarsimies nākamajos gados. Demogrāfiskās problēmas kļūs izteiktākas un pensiju otrajam līmenim būs svarīga loma, lai saglabātu pensiju sistēmas stabilitāti," teica Rutkaste.

Aizvietošanas koeficients pensija pret ienākumiem darba dzīvē jau patlaban ir aptuveni 40%, bet nākotnē tas tikai kritīsies un ap 2040.-2050.gadu būs ap 20%, skaidroja ekonomists.

"Līdz ar to pensiju otrā līmeņa pienesums kopējā pensijas apmērā pieaugs. Arī ar esošo sistēmu novecošanās problēmu dēļ nākotnes pensijas draud būt ļoti zemas, tāpēc priekšlikumi pārdalīt iemaksas pensiju otrajā līmenī ir sistēmas drupināšana un pirmsvēlēšanu mēģinājumi finansēt neatliekamās vajadzības uz nākotnes rēķina un iegūt kādas vēlētāju balsis," sacīja Rutkaste.

Runā, ka Alberts Einšteins par saliktajiem procentiem esot sacījis: tas ir astotais pasaules brīnums un viens no lielākajiem pasaules spēkiem. Iespējams, šāds vērtējums ir mazliet pārspīlēts, taču salikto procentu «fenomenam» ir vērts pievērst uzmanību. Īpaši visiem tiem, kuri rūpējas par savu un ģimenes nākotni, tāpēc daļu savu ienākumu atvēl uzkrājumu veidošanai.

Saliktie procenti nozīmē, ka ieguldītie naudas līdzekļi pelna procentus, savukārt nopelnītie procenti arī tiek ieguldīti un turpina pelnīt jaunus procentus. Rezultātā uzkrājums aug straujāk, un īpaši šis dubultspēks ir jūtams, ja uzkrājums tiek veidots ilgu laiku.

Piemērs: ja 100 eiro ieguldījums gadā būtu nopelnījis 10%, tad gada beigās tie būtu 110 eiro. Ja viss šis uzkrājums arī nākošajā gadā nopelnītu 10%, tad jums būtu jau 121 eiro (jo 10% pelnītu iepriekš uzkrātie 110 eiro). Šeit būtiski pievērst uzmanību uzkrāšanas termiņam – jo ilgāks ir krāšanas laiks, jo lielāka ietekme saliktajiem procentiem. Tas savukārt nozīmē, ka ļoti nozīmīgi ir savlaicīgi pieņemt lēmumu par uzkrājumu veidošanu, jo ilgtermiņa uzkrājumu un to atdeves kontekstā lielāka nozīme būs nevis tam, cik lielas iemaksas tiek veiktas, bet gan tam, kad tiek sākts krāt.

Laba ideja, kas ir izgāzusies pilnīgi nemākulīgas realizācijas rezultātā, – tā kārtējo reizi jāizsakās par vienu no Latvijas valsts īstenotajās iecerēm, kas gaidīto miljonu vietā ir devusi vien kapeikas. Runa ir par deviņdesmito gadu pašā sākumā pieņemto lēmumu, paredzot 10% no privatizēto uzņēmumu daļām nodot Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) rīcībā.

Doma bija laba – prasmīgi rīkojoties, VSAA bija iespēja izveidot par labi strādājošu pensiju fondu, kas varētu reķināties ne tikai ar sociālā nodokļa iemaksām, bet arī uzņēmumu dividendēm. Problēma ir faktā, ka prasmīgi šis process netika veikts, radot vienu otru visnotaļ būtisku sarežģījumu.

Pirmkārt, acīm redzami ir tas, ka nav noticis faktiski nekāds analizējošais darbs attiecībā uz to, cik veiksmīgi katrs konrētais uzņēmums, nonākot privātās rokās, varētu strādāt.

Otrkārt, Privatizācijas aģentūra, organizējot daža laba uzņēmuma privatizēšanu, tās nosacījumos nemaz nav peredzējusi 10% kapitāldaļu vai akciju nodošanu VSAA rīcībā, apmierinoties ar mazāku apjomu. Principā var teikt, ka atbildīgās institūcijas šajā jomā ir rīkojušās kā valstis valstī, radot savus likumus un noteikumus.

Papīra dokumentu pārveidošanu elektroniskā formātā nevar uzskatīt par digitālu valsts pārvaldi, norāda Latvijas mobilo sakaru operatora «Latvijas mobilais telefons» (LMT) prezidents Juris Binde.

Viņš uzsver, ka ideja par digitālu valsts pārvaldi ir jautājums par izpratni. «Daudzos iestāžu gaiteņos dominē uzskats, ka, ja mēs papīra dokumentus pārveidojam par elektroniskiem dokumentiem, tad mums ir digitālā valsts pārvalde. Patiesībā tā nemaz nav, jo ir jāmaina paši procesi. Papīra dokumentus tikai pārceļot elektroniskā vidē nekas nemainās,» skaidroja Binde.

Binde atzīmēja, ka valsts pārvaldē ir jāpaaugstina kompetence informāciju un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) jomā. «Lielākā daļa neveiksmīgo e-projektu ir tiešā veidā saistīta ar pasūtītāja nekompetenci un iepirkuma sistēmas dīvainībām. Ja vienu lielu sistēmu sadala četrās daļās un izsola četriem dažādiem izstrādātājiem, tad nav arī nekāds brīnums, ka rezultātā šīs četras daļas kopā nestrādā. Drīzāk būtu liels brīnums, ja tās patiešām kopā strādātu,» uzsvēra Binde.

Lai spēlētu golfu, nav jābūt aristokrātam, un šā stereotipa laušana ir viens no Ozo golfa kluba mērķiem.

Par kluba apmeklētāju un golfa spēlētāju var kļūt ikviens, kurš ir ar mieru respektēt golfa laukuma noteikumus, spēles etiķeti un apģērba kodeksu, ar ko nezinātājs var iepazīties uz vietas, stāsta Armands Puče, Ozo golfa kluba (SIA Golfs & karti) direktors un līdzīpašnieks, Latvijas Golfa federācijas (LGF) prezidents. Viņaprāt, katram golfa spēlētājam ir jābūt gatavam izaicinājumam un jāsaprot, ka jebkurš hobijs prasa laiku un enerģiju. Lai sāktu spēlēt golfu, ir nepieciešami vien seši eiro. Ja spēle iepatiksies, interesentam, lai varētu spēlēt golfa laukumā un piedalīties sacensībās, būs nepieciešama Latvijas Golfa federācijas izdota Handikapa (HCP) karte. To var saņemt, nokārtojot Zaļās kartes testu vai atjaunojot iepriekšējā gada HCP karti. Zaļās kartes testam ir teorētiskā un praktiskā daļa.

«Beidzot nonāku pie paša galvenā mūsu vilcēja pēdējos divos gados – brīnums, brīnums, kas parādījies! – mūsu apstrādes rūpniecība, kura ar savu pieaugumu ir vilkusi laukā mūs no krīzes bedres,» intervijā laikrakstam Latvijas Avīze sacījis ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts.

«Esam nonākuši atpakaļ pie mūžvecā secinājuma, ka rūpniecība ir jebkuras ekonomiskās attīstības mugurkauls,» norādījis ministrs.

Intervijā Pavļuts arī teicis: «Ticiet vai ne, bet Latvijā ir neticami vienkārši uztaisīt uzņēmumu. Cita lieta, vai mēs spējam to attīstīt līdz konkurētspējīgam līmenim un iziet ārpus Latvijas. Nav slikti atvērt vietējo bodīti, bet jāiet tālāk par tā pārdošanu, ko saražojuši citi.

Raugoties uz pieaugošo importa apjomu, viens no virzieniem ir importa aizvietošana – pašiem saražot to, ko importējam. Ja mēs daudz pērkam ievesto tualetes papīru, varbūt paši to varam saražot?»

Jau ilgstoši tiek runāts, ka Latvijā attiecībā uz visām patērētāju grupām jāievieš brīvā elektroenerģijas tirgus principi. Plānots, ka no šā gada 1. septembra tas brīnums tiešām notiks. Turklāt Latvijas gadījumā brīvais elektroenerģijas tirgus mājsaimniecībām tiešām būs liels brīnums.

Protams, nepieciešamā likumdošanas bāze, kas bija jāizstrādā Ekonomikas ministrijai brīvā tirgus ieviešanai, Saeimā joprojām nav guvusi akceptu, bet tas mūsu valstī, kā zināms, ir sīkums – gan jau pēdējā brīdī izdarīs, un skaitīsies, ka pie mums šajā jomā viss ir labākajā kārtībā. Interesantākās ir iespējamās sekas, kādas var sagaidīt mājsaimniecības pēc 1. septembra. Vispirms jau jāteic, ka iedzīvotājiem jābūt modriem, lai nepalaistu garām brīdi, kad stāsies spēkā attiecīgie noteikumi, jo principā jau nākamajā brīdī katras mājsaimniecības pienākums būs apzināt, domājams, septiņus elektroenerģijas tirgotājus, lai noskaidrotu, kurš ir ar mieru piegādāt elektrību lētāk, un ar to arī noslēgt līgumu.

#Neskatoties uz to, ka ārā gaisa temperatūras turpina kristies, Latvijas viedokļu telpā iet karsti. Tas nav brīnums, jo, lai arī Latvijā jau kopš 90. gadiem ir piedzīvotas vairākas banku krīzes, šā brīža situācija tomēr sava vēriena ziņā ir unikāla.

Neskatoties uz to, ka ārā gaisa temperatūras turpina kristies, Latvijas viedokļu telpā iet karsti. Tas nav brīnums, jo, lai arī Latvijā jau kopš 90. gadiem ir piedzīvotas vairākas banku krīzes, šā brīža situācija tomēr sava vēriena ziņā ir unikāla.

Visu sarežģī tas, ka objektīva informācija par to, kā ir patiesībā, ir ļoti skopa, to zina tikai nedaudzi. Toties daudziem ir kategorisks viedoklis. Skaļi un skandalozi viedokļi ir arī dažiem baņķieriem, lai gan parasti šīs jomas pārstāvji ir ļoti atturīgi savos publiskajos izteikumos. To var saprast, jo finanšu un banku vide ir jutīga kā zoba pulpa – tajā viss balstās uz klientu uzticību konkrētai institūcijai. Skaidrs, ka jebkurš skaļāks paziņojums šo ļoti trauslo uzticību saposta un tad banku klienti mēdz balsot tikai vienā veidā – ar kājām. Ja Latvija raisa kaut mazākās bažas, ka turīgi cilvēki te var droši noguldīt savu naudu, tad tās te arī nebūs. Iespējams, kādā citā vietā to jau gaida.

Izrādās, ka visnotaļ biezādainos Latvijas politiķus visvieglāk ir satracināt nevis, piemēram, pasakot, ka nāksies visu nakti sēdēt darbā, lai apstiprinātu ikgadējo valsts budžetu, bet gan tikai izsakot ierosinājumu, ka parlamentāriešiem vajadzētu atskaitīties par to, ko ir darījuši laikā, kad kavējuši Saeimas sēdes.

Un, protams, rēķinoties ar to, ka šādu iemeslu saraksts varētu tikt publiskots plašsaziņas līdzekļos. Šajā gadījumā vēlmi publicēt minēto informāciju ir izteicis portāls Deputatiuzdelnas.lv, taču principā šeit varētu būt runa par jebkuru mediju un ikvienu no Latvijā strādājošajām sabiedriskajām organizācijām.

Deputātu satraukuma izpausmes, apspriežot šo jautājumu, bija viena par otru uzjautrinošākas un absurdākas. Taču kronis visam droši vien ir deputātes, starp citu, Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājas Ilmas Čepānes (Vienotība) atskārsme, ka vajadzētu apšaubīt, vai organizācijai Delna vispār ir tiesības uzraudzīt deputātu darbu.Tagad iedomāsimies situāciju, kad kādā uzņēmumā brīdī, kad darba devējs pajautātu savam darbiniekam, kur viņš ir klīdis apkārt darba laikā, atskanētu atbilde - un kas tev par daļu? Principā nav divu domu, ka nākamajā brīdī šāds darbinieks krāmētu savas mantas un rakstītu atvadu e-pastu nu jau bijušajiem kolēģiem. Redz, Delna ir tāda pati sabiedriska organizācija kā, piemēram, Glābiet bērnus vai Latvijas Suņu federācija un tajā darbojas tādi paši šīs valsts pilsoņi kā jebkurš cits, kam ir tiesības balsot Saeimas vēlēšanās. Vienkārši sakot, ikviens Latvijas pilsonis ir darba devējs jebkuram deputātam, un tādēļ ir arī tiesīgs zināt, kur un kāpēc parlamentārietis atrodas laikā, kad kavē darbu Saeimā. It īpaši jau ņemot vērā, ka viens otrs tā dēvētais tautas kalps neatkarīgās Latvijas vēsturē jau ir pamanījies būt Saeimas sēdē un Latvijas Nacionālā teātrā izrādē vienlaikus.

Teju visur citur Eiropā sāk mazināt saistībā ar Covid-19 ieviestos ierobežojumus, nupat bija šāda ziņa arī par Igauniju, bet mūsu gaužām neveiksmīgās vakcinācijas virsvadītājs Pavļuts sācis biedēt ar D+ režīmu, proti, lokdaunu. Ko tas mums nozīmē?

Uzņēmēji jau iesmej, ka tad tiešām būs d... un, ja gribat, ar lielo sākuma burtu un ar vairākiem plusiem. Jau rudenī tika lēsts, ka valstis, kuras visātrāk tiks galā ar pandēmiju – vai nu īslaicīgi ieviešot striktus ierobežojumus un norobežojoties no vīrusa ievešanas, vai strauji vakcinējot iedzīvotājus –, varēs ātrāk ļaut ekonomikai funkcionēt un tā iegūs būtiskas priekšrocības attīstībai, savukārt valstis, kurās ilgstoši saglabāsies apdraudējumi un ierobežojumi, pakļaus sevi atpalicībai.

Nu redzam, kurp ved Latviju tās ministri, šajā gadījumā ar veselības (kādreizējo ekonomikas!) ministru priekšgalā. Ir jau saprotams, kādēļ tādi draudi, – Pavļuts visupirms ir politiķis, tam galvenās rūpes ir par sevi. Visi tie līdzšinējie aizliegumi un arī draudi par jauniem ierobežojumiem ir nekas cits kā vainas par savām neprasmēm krīzes pārvaldībā novelšana uz tautas pleciem. Proti, ja saslimušo statistika kļūs sliktāka, varēs skandināt: redz, kā mēs strikti rīkojāmies, noteicām ierobežojumus cilvēkiem kontaktēties, brīdinājām par sekām, bet tā ir, ja tauta ir tik neapzinīga, nepaklausīga, nedisciplinēta utt.

Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Pols Krugmans (Paul Krugman) ķēries klāt Latvijas un Islandes krīzes pārvarēšanas scenāriju salīdzināšanai.

ASV ekonomists P. Krugmans un neatkarīgā organizācija Council on Foreign Relations nav viensprātis, vai Islande ar devalvācijas un kapitāla kontroles palīdzību ir kļuvusi par «pēckrīzes brīnumu».

«Tiku brīdināts par ļoti stulbu uzbrukumu man saistībā ar Islandes ekonomikas analīzi,» savā blogā The New York Times norāda P. Krugmans. Lai pierādītu to, ka Islande ir veiksmīgi pārvarējusi krīzi, bet Latvija nav, P. Krugmans izmantojis Baltijas valstu un Islandes ekonomiku salīdzinājumu.

Piemērā par Islandes veiksmi un Latvijas neveiksmi krīzes pārvarēšanā ekonomists salīdzinājis divas «iedomātas» valstis – I un L.