Par iepirkumu konkursu rezultātiem joprojām iesniedz daudz sūdzību, tomēr pamatoto sūdzību skaits rūk, uzsver Iepirkumu uzraudzības biroja vadītāja Dace Gaile intervijā laikrakstam Diena.
Fragments no intervijas
Kādas ir būtiskākās nepilnības iepirkumu gaitā, ko patlaban visbiežāk konstatē Iepirkumu uzraudzības birojs (IUB)?
Jāsāk ar to, ka Publisko iepirkumu likumā ir regulējumi, kuri atstāj pasūtītājam lielu izvērtēšanas lauku, respektīvi, bieži tiek spriests, vai pretendentam izvirzītās prasības ir samērīgas, jo likums nenosaka prasības pretendenta kvalifikācijai. Katram var būt atšķirīga izpratne, kas ir un kas nav samērīgi. Tāpēc par to vienmēr bijuši strīdi un arī tagad turpinās strīdi. Lai to novērstu, IUB sadarbojas ar nozaru profesionālajām organizācijām un mēģina sagatavot ieteikumus, norādot, ka, lūk, šajā konkrētajā nozarē tādas prasības būtu pieņemamas, bet atkal citas prasības noteikti nav pieņemamas.
Uzņēmēji pauduši bažas, ka pasūtītāji pirms konkursa izsludināšanas jau klusībā pieņēmuši lēmumu, kuram pretendentam grib dot priekšroku.
Uz situāciju vajag palūkoties arī no pasūtītāja viedokļa. Pasūtītājs, kurš iepriekš izvēlējies nepazīstamu pretendentu, tā sakot, pircis kaķi maisā, un apdedzinājies, tiešām var domāt, kā nolikuma prasības formulēt, lai uzvarētu firma, ar kuru senāk bijusi laba sadarbība. Es nevaru teikt, ka te būtu runa par korupciju vai ļauniem nodomiem. Ir gadījumi, kad pasūtītājam Eiropas Savienības (ES) fondu projekts jārealizē, termiņi spiež, nauda jāapgūst un pasūtītājs cenšas piesaistīt to izpildītāju, kuram uzticas, bet sevi attaisno, sakot: «Ja es varētu paļauties, ka nepazīstams uzņēmums izpildīs visu, ko dokumentos apņēmies veikt, man nebūtu jāizgudro visādas viltības.»
Labi, pasūtītājs neuzticas nepazīstamiem konkursa pretendentiem, bet vai konkursu nolikumi vērtējami kā visumā kvalitatīvi?
Diemžēl ne vienmēr pasūtītājs ar iepirkumu procesu var tikt galā. Augstskolās dažādu studiju programmu, piemēram, ekonomikas, studentiem varētu būt īpašs lekciju kurss par to, ko nozīmē veikt iepirkumu. Patlaban vien dažās studiju programmās vispār tiek stāstīts, kas ir iepirkums.
Kā situāciju varētu mainīt jaunā ES direktīva, kas attiecas uz iepirkumiem un ko plānots ieviest 2016. gadā?
Pārmaiņas būs. Piemēram, patlaban, ja runājam par saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, pasūtītājs nedrīkst kā vērtēšanas kritēriju izmantot personāla pieredzi, līdz ar to pasūtītājiem rodas problēmas pakalpojumu iepirkumos, kad iepirkuma priekšmets nav nekas taustāms un pārbaudāms.
Jaunā direktīva paredz – ja pasūtījuma izpildes kvalitāte atkarīga no izpildītāju profesionalitātes, pasūtītājs to var vērtēt ar punktiem. Paredzēta gan atruna, ka pasūtītājam ir pienākums pasūtījuma izpildi kontrolēt, lai solītie labie izpildītāji nepārvēršas par blefu un profesoru vietā nestrādātu studenti. Ir jāparedz – ja solītie speciālisti tiek mainīti, tad tikai pret līdzvērtīgiem speciālistiem un tikai pēc saskaņošanas ar pasūtītāju. Protams, te ir jautājums, cik nopietni katrs konkrētais pasūtītājs kontrolē pasūtījuma izpildi, cik lielā mērā piekāpjas vai ir spiests piekāpties pasūtījuma izpildes grozījumiem.
Latvijā ir ierasts, ka, lai glābtu projektu – it īpaši, ja piesaistīta ES fondu nauda –, pasūtītāji ir spiesti piekāpties darbu veicējiem, lai tikai plānotie darbi termiņos tiktu izpildīti. Savukārt pretendenti konkursos bieži piedāvā tik zemu cenu, ka pašiem nav ne jausmas, kā par šādu cenu pasūtījumu izpildīs. Pretendenti domā, ka galvenais ir konkursā uzvarēt, respektīvi, pasūtījumu saņemt, un tad gan jau ar pasūtītāju izdosies vienoties par nosacījumu maiņu. Diemžēl pasūtītāji «izlaiž» uzņēmējus, jo ļauj viņiem domāt – ar konkursa piedāvājumu var blefot, jo gan jau pēc tam izdosies pierunāt pasūtītāju grozīt darba izpildes nosacījumus.
Plašāk lasiet rakstā Pamatotu sūdzību būs mazāk, ja labāk strādās pasūtītāji pirmdienas, 9.marta laikrakstā Diena (4.,5.lpp.)!