Jaunākais kulinārijas blogeris Rojs Puķe savos 16 gados jau radījis vairākus veiksmīgus biznesus, vienlaicīgi palīdzot arī bērniem ar īpašām vajadzībām.
Nesen viņš atvēris savu maiznīcu Laba maize, kas daļu no ienākumiem novirza bērniem ar īpašām vajadzībām.
"Ideja par maiznīcu radās, kad sapratu, ka man ir nepieciešams tāds projekts, kurš spēj pats sevi uzturēt. Līdz tam vairāk nekā gadu īstenoju savu projektu Laba soma, kura ietvaros tiek pārdoti auduma maisiņi. To dizainus veido bērni ar īpašām vajadzībām un daļa no nopelnītās naudas nonāk konkrētā mākslinieka, bērna, rehabilitācijai. Projekts darbojas ļoti veiksmīgi gada beigās, kad uzņēmumi izvēlas šādus maisiņus dāvināt saviem darbiniekiem un korporatīvajiem klientiem, taču gada sākumā un vasarā pieprasījums ievērojami samazinās. Tā kā esmu kulinārijas blogeris, nolēmu radīt produktus, pēc kuriem pieprasījums būs visu gadu. Cilvēki ēd vienmēr, tāpēc atradu sadarbības partnerus un atvēru maiznīcu,” atklāj R.Puķe.
Maiznīcā piedāvājam ilgās fermentācijas jeb ierauga maizi, teic jaunais uzņēmējs. “Sākumā meklēju maiznieku, bet šai profesijai Latvijā nav skolu. Šī iemesla dēļ es izmantoju google un iestājos vienā no itāļu maizes skolām, kurā mācos no jūnija. Ja viss izdosies, kā iecerēts, tad februārī beigšu mācības un iegūšu sertifikātu. Būšu itāļu maiznieku skolu absolvējis maiznieks. Protams, tas ir tikai papīrs, jo pie visa nonākam praktizējot. Tērējam miltus un gatavojam ieraugus, barojam tos un tā iegūstam saprašanu. Vēl maiznīcā piedāvājam izcilu kafiju un augstvērtīgus konditorejas izstrādājumus. Arī picas mums ir īpašas - no tās pašas ierauga mīklas, kas nozīmē, ka mūsu klienti nejutīs smagumu vai dedzinošu sajūtu kuņģī. Viegla mīkla - viegla pašsajūta,” teic R.Puķe.
Šobrīd daļa no maiznīcas ienākumiem tiek ziedoti piecgadīgās Betijas rehabilitācijai.
R.Puķe uzskata, ka nevis vecumam ir nozīme, bet pieredzei un attieksmei pret to, ko dari. “Jau kopš 14 gadu vecuma esmu reģistrējies Valsts ieņēmumu dienestā kā autoratlīdzības saņēmējs, bet formāli nedarbojos ne savā labdarības biedrībā, ne uzņēmumā, kas attīsta manu maizes ceptuves biznesu. To visu oficiāli varēšu noformēt, sasniedzot 18 gadu vecumu. Mana pieredze gan rāda, ka papīru lietas nav galvenais. Četrus gadus darbojoties ar dažādiem sociālajiem projektiem, esmu saņēmis gan Latvijas lepnuma, gan Latvijas Republikas tiesībsarga gada balvu, tāpat esmu iekļauts arī žurnāla Forbes sarakstā 30 līdz 30. Tas nozīmē, ka manus darbus redz un pamana. Tas ir galvenais,” pauž R.Puķe.
Viņš atzīst, ka mūsdienās komersantiem Latvijā nākas saskarties ar dažādām problēmām, tajā skaitā birokrātiju, kā arī iestāžu nespēju rīkoties ātri un efektīvi, taču blogeri vairāk uztrauc kaut kas cits.
“Liela daļa uzņēmēju labdarības projektus atbalsta tikai Ziemassvētku laikā, tas ir mūsdienu sabiedrības ieradums, kuru vajadzētu mainīt. Gadu simtiem mūs mācīja darīt labos darbus gada nogalē, kad Ziemassvētku vecītis tevi var nosaukt par labu puiku un iedot arī tev kaut ko no dāvanu maisa. Par labdarību un sociālajiem projektiem ir jādomā visu gadu,” secina R.Puķe, kurš pats gan nav nevienu savu biznesu reģistrējis kā sociālo uzņēmējdarbību.
“Papīri un atskaites nav to atvieglojumu vērti. Daudz efektīvāk ir paveikt lietas, neliekot akcentu uz to, ka pārstāvi sociālo jomu. Es vienkārši daru. Man nevajag atvieglojumus, jo es sasniedzu mērķi citādāk. Atvieglojumi nepieciešami, lai stimulētu uzņēmēju daļu peļņas novirzīt sociāliem mērķiem, bet man šo motivāciju nevajag. Man motivācijas pietiek pašā startā," saka R.Puķe.
#1/8
#2/8
#3/8
#4/8
#5/8
#6/8
#7/8
