Aptuveni pirms mēneša kāds klients nolemtā balsī sūdzējās, ka papildus jau tāpat neveiksmīgajam biznesam, kā rezultātā jāsakravā mantiņas un jābrauc mājās uz kaimiņzemi, jauna liksta. VID ne tikai atteicies atmaksāt lielu PVN pārmaksu, bet uzrēķināšot vēl bonusā pusi no šī PVN kā soda naudu. VID pie šādiem secinājumiem nonācis nobeiguma sarunas protokolā pēc audita veikšanas vairāk kā pusgada garumā. Pamatojums – kas tad tur vairs par apliekamiem darījumiem, kuru dēļ būtu atskaitāms priekšnodoklis – «čemodāni» taču sapakoti un daļa no tiem pat jau ir prom kaimiņzemē. Pieļauju, ka ekonomiskās lejupslīdes rezultātā šis nebūt nav vienīgais gadījums, kad kāds ir saskāries ar līdzīgu VID uzbrukumu maksātnespējīgajiem.
Atbildot uz klienta izmisuma nopūtu: «Laikam budžeta plānus jāpilda», centos mierināt, ka tādiem apgalvojumiem jau sen neticu, un tas ir tikpat vispārīgs un netverams apgalvojums kā, piemēram, mūžīgie pārmetumi par neiznīcināmo korupciju valstī, ko grūti pierādīt, tāpēc labāk pievērsties katram konkrētam gadījumam. Nav nekas jauns, ka nolēmām pirms VID lēmuma pieņemšanas sniegt savus rūpīgi argumentētus paskaidrojumus, kaut arī tam atvēlētais laiks bija gaužām īss – nedaudz vairāk kā nedēļa.
Apstrīdamie «izejas punkti» bija VID aprindās droši vien klasiskas frāzes: «..nav konstatēta tieša saikne starp saņemtajiem pakalpojumiem un ar PVN apliekamiem darījumiem» un «Sabiedrība nevar uzrādīt pierādījumus, ka uzrādītie darījumi tiks izmantoti ar PVN apliekamo darījumu nodrošināšanai». Pēdējais secinājums balstīts uz faktiem, ka darbinieki ir atlaisti, iekārtas – pārdotas, uzņēmums ir faktiski maksātnespējīgs, tik palicis spēkā esošs telpu nomas līgums. Par PVN uz šīm vēl joprojām maksājamām nomas maksām tad arī tas lielākais kreņķis.
Kā parasti, vislabāk kā pretargumentus vajadzētu minēt atsauces uz līdzīgiem tiesu prakses gadījumiem – Eiropas tiesā vai mūsu pašu AT Senātā, vai vēl labāk - abos. Daudziem uzņēmumiem, kas šobrīd arī cīnās par izdzīvošanu, būs svarīgi zināt, ka ir virkne spriedumu, kas ļauj atskaitīt PVN pat tad, ja uzņēmums jau ir tā likvidācijas stadijā.
Viens no galvenajiem precedentiem šai jomā bija Dānijā, kur uzņēmums, līdzīgi kā mūsu gadījumā, turpināja atskaitīt PVN pat tad, kad tā saimnieciskā darbība bija izbeigta (par telpu nomu, jo bija liels līgumsods par līguma pirmstermiņa uzteikumu). Arī Dānijas VID vēl pat 2003.gadā uzskatīja tāpat kā mūsu VID šobrīd – ka PVN vairs nebija atskaitāms kopš saimnieciskās darbības slēgšanas.
Eiropas tiesa tomēr uzskatīja, ka nomas maksājumus pat uzņēmuma likvidācijas periodā, bija jāuzskata par daļu no saimnieciskās darbības, tādēļ attiecīgais PVN ir atskaitāms. Būtiski uzsvērt tiesas izcelto PVN sistēmas mērķi, par kuru bieži aizmirst mūsu VID – pilnībā atbrīvot uzņēmēju no PVN sloga. Tiesa uzsver, ka būtiski analizēt pirkuma laiku - kad darījums slēgts. Tā kā dāņu uzņēmums nomas līguma slēgšanas brīdī to slēdza savas saimnieciskās darbības nodrošināšanai, arī likvidācijas procesā maksājamais priekšnodoklis ir pilnībā atskaitāms. Tātad, svarīgākais ir nodoms preču vai pakalpojumu iegādes brīdī – tos izmantot savā saimnieciskajā darbībā. Arī Latvijas AT Senāts atsaucies uz šo Eiropas tiesas lietu jau savā 2006.gada spriedumā. Līdz VID šī tiesas atziņa acīmredzot nebija nonākusi līdz pat šodienai.
Šie, protams, nav vienīgie precedenti līdzīgās lietās. Ne mazāk svarīgs, piemēram, ir kāds 1994.gada Eiropas tiesas spriedums, kas ļāva atskaitīt PVN par biznesa idejas (pārvērst sālsūdeni par dzeramo ūdeni) komerciālas dzīvotspējas procesa izpētes izdevumiem, kuru rezultātā konstatēts, ka ideja nav realizējama, bet pats uzņēmums – likvidējams. Tādējādi arī šajā gadījumā izkristalizējās līdzīga patiesība - PVN nevar kļūt par nastu biznesam pat tad, ja plāni ar iegādātajām precēm vai pakalpojumiem veikt apliekamus darījumus netiek realizēti. Šo atziņu katram VID darbiniekam, kurš strādā ar PVN, derētu uzrakstīt zelta burtiem, ierāmēt un piekārt savā kabinetā pie sienas.
Izrādās, arī VID tomēr ir vienisprātis ar Eiropas tiesu. Tādēļ audita lēmumā protokola sankciju draudi nepiepildījās. Šī, starp citu, nebūt nav pirmā reize, kad piedzīvota šāds briedums (savu kļūdu atzīšana) no VID puses (gan auditoru, gan ģenerāldirektores līmenī), kas ļauj nodokļu maksātājiem izbēgt no gadiem ilgas tiesāšanās. Tāpēc iedrošinu nekavēties ar «kreica dāmas izspēlēšanu jau pirmajā stiķī» - ieguldīt pūles pirms VID audita gala lēmuma pieņemšanas.
Morāles, papildus iepriekš minētajām, varētu būt vairākas:
1. Arvien biežāk VID darbinieki (ne tikai augstākajā līmenī) ņem vērā arī Eiropas tiesas precedentus.
2. Arī VID ir kļuvis saprātīgāks un ‘neiestājas pozā’, ja redz, ka nodokļu maksātājam ir taisnība.
3. No otras puses, VID tomēr vēl joprojām šķiež valsts līdzekļus uz ilgstošiem auditiem. Jau audita sākumā bija zināms, kas būs centrālais jautājums. Varbūt VID auditoriem bija vērts jau audita sākumā izprast attiecīgo tiesību normu interpretāciju?
4. Kāpēc VID šādi šķiež valsts līdzekļus? Nosapņoju, ka viņu IT sistēmu atlases kritēriji varētu būt krietni precīzāki.
5. Necerot uz plašu Eiropas tiesas spriedumu piemērošanu, VID varētu rūpīgāk pasekot līdz mūsu pašu AT Senāta viedoklim. Tomēr pagaidām ir sajūta, ka slīcēju (nodokļu maksātāju) glābšana palikusi pašu slīcēju rokās.
6. Starp citu, Latvijā ļoti daudzi vairāk vai mazāk legāli ‘plāno’ savu PVN tā, lai nerastos priekšnodoklis, pat pēc jaunās PVN atmaksas sistēmas ieviešanas š.g. jūlijā.