Rīga kā reģionālā metropole izceļas ar radošākiem ļaudīm un atvērtību jaunajam
Kafejnīcu ķēdes Coffee Inn līdzīpašnieks Nids Kuberis (Nidas Kiuberis) par sava biznesa pamatu uzskata kafijas un urbānās kultūras maisījumu.
Jūs iepriekš teicāt, ka bieži esat Rīgā ne tikai savu kafejnīcu dēļ, bet arī lai tiktos ar plašāku «kafijas kopienu». Kas tā ir?
Fakts ir tāds, ka, jo vairāk tu zini, jo patiesībā mazāk tu zini. Ar katru nākamo soli atklājas, ka ceļš uz kafijas un kafijas kultūras saprašanu ir daudz garāks un bagātāks, nekā tikko šķita. Un es esmu ļoti dedzīgi noskaņots uzzināt vēl vairāk. Svarīgākais šai ziņā ir saprast, ka kafija – tie ir cilvēki. Cilvēki, kas gatavo kafiju un kam kafija ir kaislība. Tie, kas grauzdē kafiju, importē to, brūvē un arī dzer. Man kopš bērnības patīk sarunāties ar cilvēkiem, tāpēc ir dabiski, ka arī mūsu četru čaļu kafijas kompānijā esmu atbildīgais gan par komunikāciju, gan pašu kafiju. Es sāku pamatīgāk iepazīties ar Rīgu, šķiet, pirms sešiem gadiem. Mans biznesa partneris pusgadu dzīvoja Rīgā, lai saprastu šo pilsētu un tajā tiešām ieietu.
Vai arī lietuviešiem ir šeit kādu laiku jāpadzīvo, lai saprastu, kas notiek?
Jā, noteikti. Jo Coffee Inn koncepts ir, ka tā ir ķēde, tomēr vienlaikus arī nē, jo tā ir savstarpēji atšķirīgu vietējo kafejnīcu ķēde. Atšķiras interjers un pieeja, kā katrs veikals ir veidots. Varbūt tā ēka ir kaut kādā ziņā īpaša? Brīvības ielā bija zivju tirgus, tāpēc mēs saglabājām kaut ko no tā, un tualete tur ir tāds kā sava veida akvārijs.
Mēs vienmēr mēģinām būt lokāli, un tas ir liels darbs, ko attālināti no Viļņas izdarīt nav iespējams. Ko cilvēki šeit dara ceturtdienas vakarā? Un svētdienas rītā? Un cikos tieši brīvdienās viņi dodas vēlajās brokastīs? Kur cilvēki tiekas un čupojas? Kuras vietas patīk māksliniekiem? Un eko- lietu mīlētājiem? Ja tu gribi radīt vietējo kafejnīcu radošiem jauniem pilsētniekiem, kas sākumā bija mūsu koncepts Viļņā, un tagad arī Rīgā un Tallinā tev ir jābūt šeit. Tāpēc mēs mēģinām dzīvot šeit, aiziet uz populārākajām izklaižu vietām un iepazīties ar cilvēkiem.
Jūs esat uzņēmējs pēc izglītības, vai ne?
Jā, bet trijiem no mūsu kompānijas četrotnes, ieskaitot mani, saknes ir reklāmā – kompānijā Not Perfect, kas darbojas arī Latvijā. Pirms kaut ko iesākam šeit, mēs parunājāmies ar Not Perfect puišiem no Latvijas un ar vēl dažiem slaveniem Latvijas reklāmistiem un palūdzām viņus aiziet uz populārām Rīgas saviesīgajām vietām. Pirms sešiem gadiem tāda bija Piens, arī bārs Taka u.c. Vajadzēja saprast, kas tieši cilvēkiem tur patīk, jo arī Coffee Inn nav plānota tikai kā kafijas uzpildes stacija, lai no rīta dabūtu acis vaļā, bet kā tikšanās vieta radošai apmaiņai un interesantām lietām. Tāpēc mēs uzreiz sazinājāmies arī ar Intu Teterovski un iesaistījāmies pilsētas nozīmīgākajos kultūras pasākumos – Baltajā naktī, maratonā un arī mūzikas notikumos. Tā ir mūsu biznesa izpratne – kafijas un urbānās kultūras maisījums, un tas ir iespējams tikai tad, ja tu pats esi šeit uz vietas.
Kā rīdzinieku paradumi un priekšrokas atšķiras no citām vietām Baltijā?
Tā man ir ļoti interesanta tēma, jo man sākumā šķita, ka latvieši būs līdzīgi lietuviešiem. Tas bija tas, ko es sagaidīju, un tas izrādījās drusku maldīgi. Izrādījās, ka latvieši ir radošāki par lietuviešiem, atvērtāki radošiem eksperimentiem, jaunam stilam, jauniem zīmoliem, un tas bija viens no mūsu veiksmes stūrakmeņiem Rīgā, jo ļoti daudzi jaunieši šo mūsu ideju par Coffee Inn kā jauno modes lietu ļoti ātri uzķēra un labprāt pieņēma. Latviešu radošums izpaužas arī tā, ka jūs kaut kādas lietas darāt pēc sava prāta. Piemēram, mēs sakām saviem darbiniekiem, ka kaut kas ir jādara tā, un viņi to arī dara, tikai reizēm viņi to dara pēc saviem ieskatiem, jo viņiem par to ir viedoklis. Es to uzskatu par radošumu, un tas ir labs.
Varbūt viņiem nepielec?
Nē, es domāju, ka viņi saprot gan, un tā ir radoša pieeja. Tā kā cilvēku radošums ir atšķirība, bet, ja runājam jau tieši par kafijas baudīšanas paradumiem, tad tur ievērojamu atšķirību nav. Mums ir ļoti skaidra ēdienu un dzērienu karte. Mēs variējam klasiskos kafijas piedāvājumus – kapučīno, espresso u.c. – ar šo to jaunu. Piemēram, vēsi pikantu garšu, ko iegūstam ar Kajennas pipariem kombinācijā ar dubulto espresso, pienu un ledu. Es teiktu, ka tā ir kosmopolītiska garša, lielpilsētas garša, kurā sajaucas daudzas tradīcijas. Tāda arī bija ideja – radīt galvaspilsētas kafejnīcu. Sākām, protams, ar Viļņu, un vēlāk atvērām kafejnīcas arī mazākās Lietuvas pilsētās. Latvijā Rīgas specifikas dēļ paliekam tikai šeit, jo šī ir unikāla pilsēta un plašāka reģiona centrs. Tāpēc savā piecu gadu jubilejā pie jau esošajām 11 kafejnīcām Rīgā šogad pievienojam vēl četras.
Daudz.
Jā, tikpat, cik Viļņā. Kas tālāk? – Skatīsimies kādus interesantus risinājumus. Tā Viļņā mums bija nestandarta risinājums uz veseliem trijiem gadiem, kad viena no kafejnīcām atradās pārbūvētā kuģa konteinerā. Tas bija risinājums autostāvvietai, ko mums pasūtīja pilsētas dome. Uztaisījām to konteineru hidrauliski atveramu un vēl visādas interesantas lietas.
Izklausās Viļņas iepriekšējā mēra Artūra Zuokas stilā.
Jā, tā bija mēra A. Zuokas ideja, bet nu viņš ir prom, un konteinera kafejnīca tāpat. Mums beidzās līgums par to pasākumu, un pilsētas jaunā valdība tur jau gribēja jauku retro stila kiosku. Vispār jau tās atšķirības nav tik lielas ne Latvijā, ne Igaunijā. Katrā pilsētā ir jāskatās, kas tajā ir īpašs un kā tajā ierakstīties.
Kurā ielas pusē taisīt kafejnīcu?
Jā, tieši tas. Tas ir ļoti svarīgi.
Bet kas tas ir – tomēr samērā maza tirgus lāsts, ka nepareizajā ielas pusē tev būs problēmas? Ir dzirdēti komentāri, ka rietumvalstu metropolēs tomēr var atvērt veikalu daudz mierīgāk un rēķināties, ka bizness ies.
Mēs ļoti sekojam cilvēku plūsmai, lai pārliecinātos, ka tur tiešām ir cilvēki, ka viņi tur iet.
Cilvēku plūsma pilsētā ir mūsu sarunu tēma droši vien katru nedēļu. Viļņā man ir vienkāršāk, jo tur es uzreiz uztveru, vai ideja par jaunu vietu ir laba, cerīga vai bezcerīga. Bet šeit pat Vecrīgā man jābūt jau uzmanīgākam. Lūk, mums kaimiņos Grēcinieku ielā bija ļoti omulīga, jauka lietuviešu kompānijas vietiņa – Džiugas. It kā uz pareizās ielas, bet nu viņi ir ciet.
Bet ko tas nozīmē? Ka šie mūsu tirgi arī pilsētās tomēr ir bīstami mazi?
Es teiktu, ka šis tirgus aug visai strauji tāpat kā Viļņā.
Kā ar konkurenci? Rīgā ienāk jaunas lielās ķēdes, arī Pizza Hut, ko esat konsultējis Lietuvā.
Rīgā es par to jūtos ļoti komfortabli. Viss ir labi un būs labi. Viļņā gan mums ir neprātīga, vienkārši traka konkurence. Nesena tendence ir visām kafejnīcu ķēdēm vērt vaļā jaunas vietas tādā ātrumā, it kā censtos ielēkt aizejošā vilcienā. Riska kapitāla kompānija Gemini Grupė pamatīgi investē savā Caif Cafe zīmolā, kas ir arī Latvijā. Tomēr šeit nav tik daudz kafejnīcu ķēžu kā Viļņā, kur ir tādas vietējās ķēdes kā Vero, Caif, Šviežia Kava, Kavos bankas un arī pāris ārzemju ķēžu franšīzes. Protams, ir arī indie – neatkarīgās kafejnīcas.
Es domāju, ka Rīgā attīstība notiks tieši indie kafejnīcu segmentā, jo tas vienkārši ir jums raksturīgi. Tam droši vien atkal jau ir saistība ar jūsu radošumu – darīt visu ko, bet pēc sava prāta. Labi, mēs esam ķēde, bet es domāju, ka tieši šīs jūsu īpašības dēļ mēs šeit lieliski iederamies, jo, kā jau teicu, mēs reizē arī neesam tipiska ķēde. Pieeja tomēr ir mākslinieciska, kas nav viegli un prasa daudz enerģijas. Vienkāršāk būtu to nedarīt – zīmols ir zīmols, un miers: visur tās pašas mēbeles un viss. Bet man tas nešķiet interesanti, un Rīga arī prasa kaut ko citu.
Plašāk lasiet intervijā Mēģinām būt lokāli pirmdienas, 27. jūlija, laikrakstā Dienas Bizness (4.-5. lpp.)!
