Kad gaisā virmo pašu ceptu piparkūku un pīrāgu smarža, tiek rotāta eglīte un rūpētas Ziemassvētku dāvanas, pavisam nemanot piezogas bērnības sajūtas.
Kāds atceras Ziemassvētku vecīša gaidīšanu, citam nāk prātā Salatēti un Sniegbaltīte, kas ieradās nevis Ziemassvētkos, bet gan Vecgada vakarā. Bez pantiņa skatīšanas pie eglītes saviesīgos pasākumos nav izšmaucis neviens. Arī ticību vecītim un bailes no žagariem droši vien ir piedzīvojis ikviens bērns. Iespējams, ka kāds Ziemassvētku vecītim tic vēl šobaltdien. DB uzrunāja vairākus uzņēmējus, kuri stāsta par savām atmiņām, par Ziemassvētkiem un to īpašo gaisotni, kas piepildīja viņu mājas un sirdis šajā skaistajā brīnumu gaidīšanas laikā.
Ilze Siliņa, Statoil Fuel & Retail Latvia izpilddirektore
Mani bērnības gadi pagāja astoņdesmitajos, kad Padomju Savienībā vēl nekas neliecināja par jebkādām izmaiņām. Tolaik oficiāli tika svinēts Jaunais gads, bet par Ziemassvētkiem nedrīkstēja runāt. Svētku obligātā sastāvdaļa bija ielūgumi no vecāku darbavietām apmeklēt publiskos eglītes pasākumus. Man tie parasti notika Sporta pilī – ar slidošanas uzvedumu, Sniegbaltīti, Salatēti un saldumu turzām, no kurām parasti baudāmas bija vien dažas konfektes. Uzvedumi man nepatika, bet bērnu kolektīvā Salaveča saukšana, lai iedegtu eglīti, bija vēl briesmīgāka. Vēroju to visu no malas un uztvēru kā pasākumu, no kura īsti nevar izvairīties.
Mani īstie svētki bija tie, kurus svinējām ģimenes lokā. Šķiet, kā katrā latviešu ģimenē, arī padomju gados svinēja gan Ziemassvētkus, gan Jauno gadu, tikai Ziemassvētki bija daudz klusāki un piezemētāki.
Svētku rītā vecāmāte parasti sāka cept pīrāgus un plātsmaizes, un viena no manu svētku sajūtu sastāvdaļām noteikti ir šis aromāts kopā ar eglītes smaržu. Eglīti tētis no meža vienmēr atveda pats. Ģimenes tradīcijas tika nodotas paaudzēs. Kopīgi gatavojot mīklu, cepot pīrāgus. Protams, neiztikām bez piparkūkām. Vienu gadu ar mammu mēģinājām piparkūku mīklu pagatavot pašas, jo tajā laikā mīkla nebija nopērkama veikalā (kārtējais deficīts). Rezultāts bija izcils, tās bija garšīgākās piparkūkas manā mūžā. Arī tagad īstus Ziemassvētkus nemaz nevaru iedomāties bez paštaisītām piparkūkām, mīklu gatavoju jau decembra sākumā. Man ļoti garšo piparkūkas un ir aizdomas, ka vēl joprojām ģimenē es apēdu visvairāk šo tradicionālo Ziemassvētku cepumu.
Atminos, ka svētku vakarā vecaistēvs vienmēr ieslēdza radio Amerikas balss no Vašingtonas. Diktoru balsis atceros ļoti spilgti, jo tas bija kaut kas mazliet mistisks – klausīties, ka kaut kur Amerikā runā latviešu valodā. Un šī arī bija vienīgā iespēja dzirdēt Klusa nakts, svēta nakts… Pēc tam sekoja dzejolīšu skaitīšana. Atceros, ka vecaistēvs katru gadu skaitīja vienu un to pašu dzejoli. Viņš to darīja kā teātrī, ar izteiksmi un tēlošanas elementiem. Mums visiem bija jautri. Šad tad atnāca pats Ziemassvētku vecītis, bet par viņu man nav tās labākās atmiņas. Jā, viņš vienmēr atnesa dāvanas, bet bija līdzi arī žagari. Nevienu gadu tie nevienam netika, bet nekad jau tā īsti neko nevar zināt. Ziemassvētkos saņēmām simboliskas dāvanas, bet īstās tika pasniegtas Jaunā gada svinībās. Bieži tās bija grāmatas, un es kā liels grāmatu tārps par tām biju ļoti priecīga, jo tajos laikos bieži vien arī grāmatas bija deficīts. Dažreiz uzreiz tajā pašā vakarā ķēros klāt lasīšanai un attapos tikai tad, kad sāka aust nākamais rīts.
Pavisam vēlu Ziemassvētku vakarā man bija vēl kāda tradīcija, kuru centos ievērot. Vecāki par to pat nezināja. Reiz biju izlasījusi, ka neapēstos zirņus nevar Ziemassvētku naktī atstāt mājās, tad tie nesot līdzi visādus kreņķus. Turpat bija dots padoms, kā rīkoties. Proti, ja zirņi paliek pāri, tad tie esot jāiznes ārā un jāpārber kaimiņu sētas pusē. Ne pārāk oriģināls, toties gana latvisks risinājums. Tā nu es vairākus gadus pēc kārtas neapēstos zirņus slepeni no vecākiem (un arī lai kaimiņi nepamana!) nesu pāri ielai un izbēru ielas otrā pusē. Tagad gan ceru, ka kreņķi kopā ar zirņiem nepārvietojās uz kaimiņu māju.