Dzīves ritmam kļūstot straujākam, mūsdienās cilvēku dzīvē ir daudz vairāk brīžu, kad nevar darīt neko citu kā vien klausīties mūziku vai audiogrāmatas.
Irānas lielākā audiogrāmatu uzņēmuma Navaar līdzdibinātājs Hamids Asadi (Hamid Asadi) radīja kompāniju laikā, kad sabiedrība grāmatas nelasīja. Divarpus gadu laikā uzņēmums izaudzis līdz 40 darbiniekiem un audiogrāmatas klausās 610 tūkstoši cilvēku, bet trīs gadu laikā uzņēmums vēlas sasniegt miljons lietotāju atzīmi. Vairāk par startup vidi Irānā, audiogrāmatām un to, vai tās aizstās papīra grāmatas, viņš stāsta intervijā Dienas Biznesam.
Fragments no intervijas
Kāpēc audiogrāmatas tagad ir tik populāras?
Es teiktu, ka audiogrāmatas nav labs apzīmējums šim produktam. Jā, audiogrāmatas ir bāzētas uz grāmatām, bet filmu, kas bāzēta uz grāmatas sižetu, taču nesauc par grāmatfilmu. Tā ir filma. Audiogrāmata kā medijs ir runātā vārda produkts, ko lietot tādās dzīves situācijās, kad nevari darīt neko citu – varbūt vienīgi vēl klausīties mūziku.
Dzīves ritmam kļūstot straujākam, mūsdienās cilvēku dzīvē ir daudz vairāk šādu brīžu, kad nevar darīt neko citu kā klausīties mūziku vai audiogrāmatas. Uzņēmēji izdomā veidus, kā šos posmus piepildīt ar saturu, un cilvēkiem tas patīk.
Labas audiogrāmatas nodrošina labus grāmatu pārstāstus. Tās nekad neaizvietos papīra grāmatu tirgu, jo tie, kuri lasa grāmatas, ir pilnīgi citi cilvēki un šis produkts tiek lietots atšķirīgās situācijās. Šie ļaudis nevēlas klausīties, bet gan sēdēt un izbaudīt grāmatu, šo īpašo sajūtu. Tiem, kuri ir ļoti aizņemti un nevar fokusēties uz grāmatu, piemēram, skrien, staigā, gatavo ēst, mēs piedāvājam klausīties grāmatas. Tas ir dzīvotspējīgs produkts.
Kā radās jūsu uzņēmums?
Navaar radīja neapmierinātība. Irāna bija nonākusi stadijā, kad cilvēki nelasa grāmatas. Tā bija satraucoša tendence, tāpēc nolēmām radīt risinājumu. Teherāna un citas lielās pilsētas ir ļoti darbīgas. Ja nokļūšana no vienas vietas citā prasa mazāk par divām stundām, mēs to vispār nesaucam par sastrēgumu. Redzot, cik daudz laika cilvēki pavada ceļā, nevarot darīt neko citu, nonācām pie risinājuma – ievietot saturu aizņemtu cilvēku dzīvē.
Sākumā Navaar bija ne pārāk interesants projekts, jo strādājām ar grāmatām un tā Irānā nav pārāk īpaša un dzīva industrija. Kad tikāmies ar potenciālajiem investoriem, viņi mūs sauca par trakiem. Taču uzņēmēji vienkārši ņem un dara. Mēs piesaistījām sēklas naudu no Irānas investora un vēlāk arī A raunda investīcijas no Zviedrijas, kopumā aptuveni miljonu eiro. Sākumā mums bija 2000 lietotāji, bet tagad – 610 tūkstoši. Divarpus gadu laikā no trim dibinātājiem mēs esam izauguši līdz 40 cilvēku komandai. Tagad es pētu sadarbības iespējas Eiropā, plānojam piesaistīt B līmeņa investīcijas 3,7 miljonu eiro apmērā. Pētām, kā varam kļūt par globālu spēlētāju.
Interesanti – lai gan Irāna ir slēgta ekonomika, jums investors ir Zviedrijā.
Tas ir mans nopelns. Tendence ir tāda, ka mūsu uzņēmumi veido klonus, piesaista naudu no vietējiem investoriem. Man šāda pieeja nepatīk. Es tiešām vēlos mācīties un strādāt tādā viedā, lai mana kompānija konkurētu kā reģionāls vai starptautisks spēlētājs. Kad bijām strādājuši pusotru gadu, kāda cita kompānija vēlējās mūs nopirkt, bet mēs noraidījām šo piedāvājumu. Mēs vēlamies iet tālāk. Piedāvājumu no Zviedrijas investora mēs nenoraidījām, jo tā ir iespēja attīstīties Eiropā, vēlāk varbūt kopā ar Vācijas un Polijas investoriem. Irānā šāds scenārijs nav tipisks.
Kāpēc ne?
Par naudas piesaisti daudz vienkāršāk ir runāt ar kaimiņu, jo īpaši, ņemot vērā politisko situāciju un sankcijas. Taču e-komercija un digitālās kompānijas nav pakļautas sankcijām. Tās var veiksmīgi strādāt, turklāt globāli. Mūsu zviedru investors ir publiska kompānija, viņi teica, ka nav nekādu problēmu ieguldīt Irānas startup.
Kā jums izdevās uzsākt sadarbību ar pirmajiem izdevējiem?
Jāsaka, ka tas bija pavisam traki. Izveidojām sarakstu ar visiem Irānas izdevējiem, tajā bija kādi 10-15 lieli izdevēji un aptuveni 200 mazāki. Nav tā, ka tikai viens vai divi ir ļoti lieli, kā tas ir citās valstīs. Izvēlējāmies pašu lielāko un sākām sarunas. Es apsolīju viņam visu, ko vien varēju. Es visu laiku lūdzos parakstīt līgumu, un vienā dienā viņš vienkārši piekrita. Mūsu ideja bija iegūt šo līgumu un iet pie mazākiem spēlētājiem, argumentējot, ka ar mums jau sadarbojas vislielākais. Tas nostrādāja, un sākās domino efekts.
Visu rakstu Iekārdina lasīt ar ausīm lasiet pirmdienas, 10.septembra laikrakstā Dienas Bizness!
