Latvijas sieviešu izlases basketbolistes Santa Dreimane un Gunta Baško intervijā Db atklāj basketbola aizkulises un savus nākotnes plānus.
Latvijā ar sieviešu basketbola izlasi šobrīd saista lielas cerības. Kā tiekat galā ar atbildību un spiedienu?
Gunta Baško: Galvenais ir par to nedomāt. Nevajag visu laiku domāt par to, ka mums vajag par katru cenu uzvarēt. Vajag šīs sajūtas maksimāli neitralizēt, lai nebūtu lampu drudzis, un vienkārši iziet laukumā, lai atdotu visus spēkus.
Santa Dreimane: Patiesībā jau tas, ka spēlējam savās mājās ir liela priekšrocība. Protams, tas ir papildu spiediens, bet mājas sienas noteikti palīdz.
Gunta: Laukumā mums vienmēr būs ne vien sestais spēlētājs, bet arī septītais un astotais spēlētājs.
Un kā jūs pašas domājat? Būs Latvijai medaļas?
Santa: Klusībā jau mēs visi ceram uz medaļām. Bet nevar tā pateikt – būs un viss. Solīti pa solītim ejam uz mazākiem mērķiem un redzēsim, kas no tā galu galā sanāks. Jābūt pārliecībai, bet nedrīkst ieslīgt pašpārliecinātībā. Arī citas komandas ir spēcīgas un vēlas uzvarēt.
Gunta: Mēs nevaram domāt, ka uzvarēsim visas komandas bez problēmām. Ir jāaizmirst tas, kas bijis, un jākoncentrējas tam, kas ir palicis. Jācīnās par visiem 100%, un rezultāti neizpaliks. Šobrīd esam viena no tām komandām, kuru visi grib uzvarēt. Pie tam esam mājinieku komanda – visas komandas vēl jo vairāk gribēs sevi apliecināt pret mums.
Kā ar saliedētību komandā? Vai jaunās spēlētājas labi iekļāvušās kolektīvā?
Santa: Ļoti labi. Tā saliedētība rodas pamazām. Arī sapratne laukumā rodas ar laiku. Spēlētāji sabrauc dažādos laika posmos uz izlases treniņiem, un tad visas šis sajūtas ir jāatgūst. Tomēr izlases kodols ilgi jau spēlējis kopā, un esam viens vesels. Arī treneris zina, ko grib. Esam ļoti draudzīgs kolektīvs.
Kā, pēc jūsu domām, vispār spēles ziņā ir augusi Latvijas izlase? No malas skatoties progress ir milzīgs.
Gunta: Visas meitenes spēles ziņā ir «pielikušas klāt». Tas ir liels pluss. Visas meitenes ir augušas, un mēs tiešām viena otru varam tagad balstīt.
Santa: Gunta ir mūsu motors. Vienmēr cenšas palīdzēt iejusties, pamudināt jaunās spēlētājas uzņemties iniciatīvu. Līderes mūs «pavelk līdzi». Mēs ejam uz vienu mērķi, un arī 12. spēlētāja mums ļoti grib uzvarēt.
Un kā ar atmosfēru komandā?
Gunta: Atmosfēra ir ļoti draudzīga. Lai arī visas neesam «baigās draudzenes», tomēr visām ir labas savstarpējās attiecības.
Kā jums patīk treneris Latvijas izlases treneris Ainārs Zvirgzdiņš? Viņa darba metodes?
Gunta: Viņam ir savs domu gājiens, un viņš ļoti labi izprot spēli. Labi analizē taktiskās viltības un spēli.
Santa: Ļoti daudz strādā pie teorētiskās bāzes – līdz detaļām izpēta un izstrādā shēmas.
Gunta: Viņš ir perfekcionists, kuram gribas, lai būtu tieši tā, kā teikts. Līdz detaļām. Šad tad viņš arī saka, ka vajag arī vairāk improvizēt. Citreiz mēs nedaudz aizraujamies ar to sistēmu – gribam izdarīt precīzi tā, kā norādīts. Bet pašām vajag saprast, ka jāskatās ir plašāk.
Santa: Treneris mums liek strādāt par visiem 100%. Un tas ir labi, jo tad mums ir sajūta, ka ir izdarīts tuvu maksimumam, ko varējām izdarīt.
Pirms 10 gadiem par sieviešu basketbolu interesējās retais. Arī globālā līmenī sieviešu basketbols ir audzis - popularitātes ziņā pietuvojoties vīriešu basketbolam. Kā jūs pašas uz to skatāties?
Gunta: Notikusi tiešām milzīga izaugsme. Senāk uz izlases spēlēm atnāca labi ja 10 vai 15 cilvēku un radinieki. Cilvēkiem Latvijā nebija intereses par sieviešu basketbolu. Kas notiek tagad, ir labi redzams. Bet darbs ir ieguldīts milzīgs – gan mēs pašas esam smagi strādājušas, gan arī citi cilvēki ap basketbolu tajā ir ieguldījuši lielu darbu.
Santa: Latvijā bija tāds lūzuma punkts, kad izlase sāka gūt uzvaras pirms dažiem gadiem. Izlasē parādījās jaunas spēlētājas, kas izgājušas Amerikas skolu. Tika gūtas pirmās uzvaras un auga arī atbalsts, interese utt. Panākumi ir tie, kas virza sporta veida popularitāti.
Runājot par ASV basketbola skolu... Kāds ir pareizākais ceļš - ko darīt jaunajiem spēlētājiem? Doties uz - ASV vai palikt tepat Latvijā, mēģināt «izsisties» Eiropā?
Gunta: Es nedomāju, ka kaut ko vajag ieteikt: jaunietim vai jaunietei pašiem jāizvērtē, ko vēlas darīt savā dzīvē. Kādas ir prioritātes. Vai vēlies būt mājās, vai tālu prom un upurēt sevi basketbolam vai izglītībai. Varu pateikt pilnīgi godīgi, ka tas nav viegli būt prom no mājām. Gadu būt prom no sev tuviem cilvēkiem. Draugi jau atrodas arī tur uz vietas, bet tā nav ģimene.
Santa: Pusaudža gados svarīgākais ir noteikt savu mērķi. Būtiskākais nav, kur to vēlies sasniegt – Eiropā vai ASV. Galvenais ir apzināties, cik esi gatavs ieguldīt darbu.
Arī Latvijā sieviešu basketbola sistēma ir augusi...
Santa: Tieši tā. Daudz kur Eiropā šobrīd aug sieviešu basketbola līmenis. Arī Latvija «spirinās».
Gunta: Nevar salīdzināt Latviju ar Eiropu, tomēr var salīdzināt ar to, kas bija pirms 10 gadiem. Un pārmaiņas ir milzīgas.
Un līgumu summas? Tās taču arī ir strauji augušas, un sieviešu basketbolā tagad var nopelnīt salīdzinoši pieklājīgus līgumus...
Gunta: Noteikti ir augušas.
Bet cik šobrīd pelna sieviešu topspēlētājas?
Gunta: Ir jānodala divas lietas: Krievija un Eiropa. Eiropā augstākā alga var būt, teiksim, kādi 10 tūkstoši latu mēnesī. Krievijā šī summa var sasniegt pat 500 tūkstošus par sezonu.
Santa: Krievijā tas cenas ir pārspīlētas. Vadošie klubi Krievijā stāv pāri visam. Un tad seko Spānija, Francija u.c. valstis. Tagad krīzes dēļ Krievijā esot gaidāms samazinājums un naudu «griežot nost» uz pusi.
Gunta: Es pati ļoti labi jūtu, kā augušas līgumu summas. Bet Krievijā tās cenas ir uzsistas pārāk augstu. Algas Krievijā tiešām ir lieliskas, bet arī Eiropā tās ir ļoti pieklājīgas. Un tas dod motivāciju turpināt strādāt – turpināt attīstīties kā spēlētājai.
Kādi ir jūsu tālejošie plāni? Sieviešu NBA ir mērķis?
Gunta: Protams, kad es beidzu koledžu, man ļoti gribējās tur tikt. Bet sanāca, latviešu valodā runājot, «aplauziens» (smejas). Gribētos, protams, tur uzspēlēt – redzēt, vai varētu palikt un konkurēt.
Santa: Es ar vairs ar prognozēm neaizraujos – traumas dēļ, kas sagrieza visu kājām gaisā (Santa traumas dēļ bija spiesta izlaist olimpiskās spēles). Nevēlos nospraust šādus tālus plānus, lai nebūtu vilšanās.
Esat domājušas, ko darīsiet, kad beigsiet spēlēt profesionālo basketbolu?
Gunta: Ir jau man varianti vairāki galvā. Galvenais, lai ir laba veselība. Darīt var jebko, lai tikai ir gribēšana, varēšana un zināšanas. Mēs jau neko citu, izņemot basketbolu, nebijām darījušas. Būs grūti uzsākt jebko.
Katrā ziņā es savu nākotni saistu ar Latviju. Es zinu, ka te nav «tik rožaini un saulaini». Apzinos, ka šobrīd mūsu valstī ir lielas grūtības. Bet mani vienmēr velk uz Latviju. Man gribas atpakaļ. Aizbraucu uz ārzemēm, bet man gribas mājās. Es vienmēr zinu, ka braukšu atpakaļ.
Santa: Man patīk bērni un gribas strādāt ar bērniem. Ar to arī saistu savu nākotni. Un tas noteikti arī būs savā zemē. Lai gan ir gūti laiki, mājas un dzimtenes mīlestība man nezudīs. Kur tad es aizskriešu citur pasaulē?
Par grūtiem laikiem runājot... vai jūtat to uz savas ādas?
Santa: Mēs, basketbolisti, vēl esam priveliģēti. Kas apkārt notiek? Pati redzu kā maniem tuviniekiem jāstrādā, lai nopelnītu. Cik smagi jācīnās.
Gunta: Visa Latvija šobrīd «peras» un cīnās. Cilvēki ir sadrūmuši un «kā uz nažiem».
Santa: Tāds negatīvisms iezadzies cilvēkos, un tas ir saprotams. Gribas vairāk pozitīvisma.
Bet vai jums neliekas, ka jūs esat kā saules stariņš mākoņainā dienā Latvijai? Sagādājat prieku brīdī, kad tas tik ļoti ir nepieciešams?
Santa: Ģimenē visi priecājas par panākumiem. Gribas ticēt, ka arī citiem tas ļauj uz brīdi aizmirsties.
Gunta: Mēs cenšamies dot tās labās emocijas arī citiem. Tas varbūt uz to brīdi ļauj aizmirsties, cik grūti ir. Tas visiem ļauj saliedēties. Gribam, lai arī Latvija ir tik saliedēta kā mūsu komanda. Kā pingvīni, kas saspiežas ciešāk kopā. Tas labais jau cilvēkos nekur nav pazudis. Cilvēki, iespējams, noticēs sev un tam, ka viss būs labi.
Santa: Šīs emocijas dod tādu vienotības sajūtu, vienu mērķi, palīdz aizmirsties. Esam pārāk maza nācija, lai lielus notikumus nepamanītu, tāpēc ticu, ka Latvija būs kopā ar mums.
Novēlējums saviem faniem?
Santa: Mēs jau esam citām komandām priekša, jo spēli spēlējam sešatā pret pieciem pretiniekiem.
Gunta: Spēle bez skatītājiem ir galīgi garām. Spēle ar skatītājiem – jau labāk. Bet spēle ar saviem skatītājiem... tas dod ne tikai labas emocijas, bet arī milzu enerģiju un lādiņu. Tas tiešām ir kā sestais laukuma spēlētājs, jo skatītāji mūs mudina «grauzt grīdas dēļus» – atdot sevi visu. Tāpēc palīdziet mums! Atbalstiet!