No 47 Gerkens & Co veikaliem šobrīd ir palikuši vairs tikai četri, arī to dienas ir skaitītas. Uzņēmējs Raimonds Gerkens nolēmis restartēt savu biznesu un tirgoties ar dārgajiem itāļu zīmoliem, ceturtdien raksta laikraksts Dienas Bizness.
Mani veikali būs lētākie no dārgākajiem, intervijā apgalvo R.Gerkens. Dienas Bizness bija pirmais preses izdevums, kuram viņš sniedza interviju, tas notika 1992. gada aprīlī.
Fragments no intervijas
Jūsu individuālais uzņēmums Gerkens & Co bija pirmais privātuzņēmums, kas reģistrēts Latvijas uzņēmumu reģistrā. Savulaik tas bija viens no plaukstošakajiem uzņēmumiem valstī. Kā Jūs nonācāt pie sava biznesa?
Ja precīzāk, sākotnēji tas bija izveidots ar speciālu Ministru padomes atļauju. Man tolaik bija lielas caursišanas spējas. Ja es varēju pie padomju varas, pie komunistiem atvērt bāru... Tas kā es to dabīju gatavu, lai paliek noslēpums, to es negribu stāstīt. (Smaida.) Esmu bijis viens no pirmajiem kooperatoriem valstī. Problēma bija, ka likums atļāva ne mazāk kā trīs īpašniekus, kas pēc populārās Krilova fabulas nozīmēja, ka vajadzēja, lai būtu gan šķuka, gan ļebeģ, gan rak (līdaka, gulbis un vēzis). Ja es vilku pa labi, tad tie citi vilka pa kreisi. Tā biznesā diemžēl nevar. Visiem vienādi bija 33% daļas, it kā visi bija vienādi priekšnieki. Es cīnījos un meklēju iespēju kā uzņēmumu noreģistrēt tikai uz sevi.
Kā tolaik bija sākt strādāt kā pirmajam privātajam uzņēmumam? Visapkārt bija tikai un vienīgi valsts iestādes un uzņēmumi...
Pieredzes nebija apsolūti nekādas, nebija arī nekādu kontaktu. Es visnotaļ nabadzīgi biju dzīvojis savā bērnībā un jaunībā, ārzemēs bijis un neko daudz redzējis nebiju. Nebija ne naudas, ne pieredzes, jo lielos amatos bijis nebiju, biju vadījis tikai Mednieku bāru, kurā stādāja pieci vai seši cilvēki.
Bet dūšas un gribasspēka pietika?
Jā, jo gribējās būt bagātam. Trakoti gribējās. Es pats pelnīju un devu iespēju arī saviem darbiniekiem nopelnīt. Visi strādāja mellām mutēm. Piemēram, viens no maniem biznesiem bija saldējuma tirgošana. Tolaik klasiskā nelaime bija tāda, ka ziemā saldējumu pakaļ meta, bet kā nāk siltāks laiks, nāk vasara – saldējuma nav. Nu, kaut kāds cirks! Un rūpnīcas strādā... Es uzkūlos uz Saldus rajona kolhozu Druva, kuriem pašiem bija sava saldējuma fabrika. Viņiem bija saldējums, bet nebija, kuru to nogrūst, kur realizēt, jo pārtikas veikali jeb kā toreiz tos sauca, gastronomi, to neņēma pretī.
Visu rakstu Karalis ir miris, lai dzīvo karalis! lasiet ceturtdienas, 13.aprīļa laikrakstā Dienas Bizness!
#1/5
#2/5
#3/5
#4/5
