Gan Latvijā, gan ārzemēs šajās dienās tiek gatavotas bilances par pirmo krīzes gadu. Prognozes par ekonomiku attīstību ir dažādas, taču tas, kas ir redzams skaidri, ka mēs braucam miglainā ceļā. Šādā kontekstā Latvijai ir tikai viens vienīgs ceļš: smagi un nopietni ieguldīt izglītībā.
Kad autovadītāji brauc pa miglainu ceļu viņiem nav iespējas noteikt kas sagaidāms pat pēc vidējas distances . Viņi ir spiesti rūpīgi koncentrēties gan īsā ceļa posmā, gan sekot līdzi vai viņi joprojām atrodas uz pareizā ceļa, kas ved uz galamērķi. Tāds pats uzdevums šajos laikos ir uzņēmumu vadītājiem - strādāt tikai ar diviem mērķiem: uzmanīgi rūpēties par naudu plūsmas veselību un par uzņēmuma centrālas kompetences saglabāšanu un uzlabošanu. Ar naudas plūsmas veselību vadītāji var saglabāt uzņēmumu dzīvu, tomēr ar kompetences saglabāšanu un uzlabošanu vadītāji var garantēt uzņēmumu ilgtermiņa pārdzīvošanu un konkurētspēju pieaugšanu.
Varbūt daudz kas, ko es saku, šķiet loģiski un vienkārši. Diemžēl īstajā dzīvē ne vienmēr tas notiek. Zinu, ka ir uzņēmumi un cilvēki, kas arī tagad plāno savu darbību trīs vai piecus gadus uz priekšu. Bet arī ir tādi uzņēmumi un cilvēki, kas pašlaik tikai cenšas bez jēgas izdzīvot, neskatoties nākotnē, piemēram, ar ārkārtīgām komerciālām akcijām un izmaksu samazinājumiem. Vēl joprojām ir labi meklēt, piemēram, jaunus tirgus un klientus, bet vai ir vērts tieši šobrīd ieguldīt šādos pasākumos? Vai labāk ieguldīt resursus ar ilgtermiņa perspektīvu?
Tas pats notiek ar valstīm. Valdības mērķi nevar būt tikai finanšu sistēmas stabilizācija, valdībai jāvelta uzmanība arī centrālām kompetencēm. Šādā kontekstā turpināt ar Latvijas izglītības budžeta samazinājumiem būtu traģiskā kļūda, tas nozīmētu braukt pa nepareizu šoseju miglainā dienā. Neviens nevar noliegt, ka liela ir izglītības ietekme gan īstermiņa, gan ilgtermiņa attīstībā: jaunu produktu/procesu ieviešanā, iedzīvotāju prasmju pieaugšanā, iedzīvotāju motivācijā utt. Kāds ASV prezidents, Džonsons, reiz apgalvoja: «Vienā vienīgā vārdā ir atbilde uz visām nacionālām problēmām. Šis vārds ir izglītība.» Tieši trīs nākamajās dekādēs pēc ASV depresijas puse no ASV IKP pieauguma bija saistīts ar izglītības finansējuma palielināšanu, īpaši universitātēs. Un tas ir pierādīts visā pasaulē.
Mums vajag, pirmkārt, atzīt, ka krīzes sakne atrodas ētikas jautājumos un izglītības trūkumā. Piemēram, nesen Ķīnas - Latvijas Ekonomikas forumā LIAA direktors savā uzstāšanās reizē mums paradīja, cik liela starpība produktivitātē ir starp uzņēmumiem ar ārzemju un Latvijas kapitālu. Produktivitāte ir tikai gudras resursu izmantošanas efekts. Latvijas atveseļošanas brīnums nebūs eiro ieviešanā vai lata stabilizācijā. Vēl, eiro ieviešanai bez produktivitātes uzlabošanas būtu mazs pozitīvs efekts.
Kāpēc, ja ir acīmredzami, ka izglītība ir turības avots ,valdība vēl turpina to novārdzīnāt? Pirmkārt, nezinu vai visiem tas ir acīmredzami. Joprojām, ir grūti dot priekšroku izglītībai tagad. Pietiek minēt dažus radītājus no ASV izglītības sistēmas lielās depresijas laikā: Čikāgā valsts parāds skolotājiem bija apmēram USD 20 miljoni. Ņujorkā, 1932. gadā 300 tūkstoši bērni nevarēja doties uz skolu finansējuma trūkuma dēļ. 1933. gadā, 1500 augstākas izglītības iestādes bija jātaisa ciet.
Ir arī skaidrs, ka Latvijā problēma nav tikai ar resursu apjomu. Resursu izmantošanas efektivitāte un izglītības kvalitāte ir tikpat aktuālāki jautājumi. Ja mēs mērām izglītības investīcijas apjomu ar izglītošanos vidējā periodā (school life expectancy, ang.val.), mēs varam pamanīt, ka Latvija nav tālu no attīstītām valstīm. Mūsu reģionā, pēc UNESCO datiem, izglītošanas vidējas periods ir 13.4 gadi, kamēr attīstītajās valstīs ir 15.8. gadi. Tomēr mūsu reģionā IKP per capita (par katru iedzīvotāju) ir 9,371 dolāri, attīstītās valstīs 33,508 dolāri (cipari pirms krīzes) Vēl, ilgi Latvijai ir bijis Eiropas visaugstākais studentu (uz 1000 iedzīvotājiem) radītājs, un Latvijā ir liels augstākās izglītības iestāžu skaists (60). Tādēļ arī Septembra sakumā pārstāvji no Latvijas Universitātes un bijušie valsts prezidenti sūtīja vēstuli Dombrovskim, lai viņš steidzīgi sāk strukturālas reformas augstākas izglītības nozarē. Investīcijas augstākās iestādēs ir bijušas, bet kādā veidā?
Jautājumi šādā diskusijā ir diezgan daudz: cik augstskolām jābūt Latvijā? Kā mēs varētu optimizēt administratīvo aparātu? Vai visiem jauniešiem jābūt iespējai iestāties augstākās izglītības iestādēs? Vai pašreizējā Boloņas sistēma ir piemērota Latvijas vajadzībām? Kādā veidā mēs varam atdalīt racionālāk studentus starp virzieniem un fakultātēm? Bet, manuprāt, tas nav jautājums, kura dēļ mēs varam samazināt tālāk izglītības budžetu.
Viens gads pēc Lehman Brothers - tāpēc iesaku: nepieciešams izglītības sistēmas izcilībai kļūt par vienu no valdības prioritātēm 2010.gadā. Citādi mēs varam doties neatgriezeniskā ceļā. Latvija varēs rast brīnumu tikai izglītības kvalitātes pilnveidošanā. Tas būtu pozitīvs signāls, ja 2010.gadā Latvijas izglītības sistēmas dalībnieku uzdevums būs koncentrēsies uz resursu pārstrukturēšanu, nedz uz resursu griešanu.