Vēstniecība, pārstāvniecība, savrupnams, kultūras un darījumu centrs, muzejs, izstāžu telpa, mākslinieku rezidences, kāzu saloni, kafejnīca. Šīs ir tikai dažas no idejām, kas nākotnē varētu atrasties fon Stricka villā Rīgā. Realitātē nams jau vairāk nekā 10 gadus gaida potenciālo investoru.

Pirms aptuveni trim gadiem villas apsaimniekošanu uzņēmās Mārtiņš Mielavs, kurš tajā laikā vēl darbojās kaimiņos esošajā bārā Piens. Viņš praktisku apsvērumu dēļ vēlējies pirms bāra Piens svētkiem sarīkot ieskaņas pasākumu fon Stricka villā. M. Mielavs atzīst, ka juridiskais ceļš, kā tikt pie villas īres tiesībām, bija diezgan sarežģīts. Bija nepieciešama apdrošināšana, jo nams ir vēsturisks un tajā atrodas vērtīgi interjera priekšmeti. Lai atvieglotu procesu, īpašnieki – Rietumu Banka – piedāvāja uzņēmējam slēgt līgumu uz gadu. M. Mielavs ar tā laika biznesa partneriem bārā Piens apspriedās un nolēma par labu koncepcijai, kas paredz villā rīkot publiskus pasākumus. Šobrīd uzņēmējam ar ēkas īpašnieku – Rietumu Banku – noslēgts beztermiņa īres līgums.

Pēc desmit gadu darbošanās, Mārtiņš Mielavs vairs nav kluba Piens līdzīpašnieks.

«Esam atdalījušies – es darbojos Stricka villā, bet Pienā - mani bijušie partneri. No manas puses - es biju tur visu izdarījis un jau kādu laiku maz piedalījos Piena darbībā, un viss uz to virzījās. Gribējās kaut ko savu. Tas ir normāli, jo pagājuši jau desmit gadi. Nekas pārdabisks tajā visā nav,» biznesa portālam Db.lv stāsta kluba Piens dibinātājs M.Mielavs.

Pēc Lursoft datiem, šobrīd par Piena vienīgo īpašnieku kļuvis Ģirts Upītis.

M.Mielavs stāsta, ka viņa un bijušo biznesa partneru intereses atšķīrās. Pēc M.Mielava domām, Stricka villa, kurā viņš darbojas jau vairākus gadus, iedeva labu grūdienu arī klubam Piens. «Šis bija vienīgais sakarīgais veids, kā mēs varējām sadalīties,» komentē M.Mielavs.

Bijusī tekstilfabrika «Boļševička», kas atrodas Rīgā, Ganību dambī, ir «Rietumu Bankas» grupas kompānijas «Euro Textile Group» īpašums.

«Pašlaik ir plāni attīstīt šo teritoriju kā biroju centru, koncentrējoties uz IT kompāniju birojiem,» biznesa portālam db.lv pastāstīja Rietumu Bankas preses sekretāre Eleonora Gailiša.

Iecerētos plānus plašāk viņa nekomentē.

Nesen db.lv viesojās rūpnīcas teritorijā, kurā Mārtiņš Mielavs kopā ar mākslinieku Andri Eglīti izveidojuši bāru «Brick bar» un cer to saglabāt kā pastāvīgu projektu. M.Mielavs norādīja, ka, lai izmantotu šo teritoriju, noslēgts līgums ar īpašniekiem, paredzot bāram labvēlīgus noteikumus.

Par tālāko teritorijas attīstību M.Mielavs nav daudz domājis. «Ir dzirdēts, ka bija plānotas kopāstrādāšanas telpas, bet tas nav īstenojies. Jāsaprot, ka Rīga nav Berlīne vai Londona, kur pēc desmit dienām šāda vieta būtu pārbāzta līdz malām. Piemēram, Gruzijā šāda vieta ir pārvērsta par milzīgu hosteli, kurā biezie un hipsteri dzīvo kopā. Latvijā tā ir utopiska doma. Pirmkārt, mēs esam mazi, otrkārt, mēs esam diezgan savrupi. Te joprojām ir diezgan dzīvs padomju sistēmas gars. Visādās lietās – domāšanā, apģērbā, ik uz stūra. Latvijā ir pilns ar humpalu veikaliem, pusdienu piedāvājuma ēdnīcām. Nav ierasts bieži iet ārā. Es, protams, ceru, ka tas lēnām mainās, bet es teiktu, ka latviešu kopāstrādāšana ir utopija. Kāda kopāstrādāšana, ja ir pilns ar ofisa telpām, kur vari viens sēdēt. Es nesaprotu, kāpēc būvē visus tos kvartālus un kam tie ir vajadzīgi,» savu viedokli pauda «Brick Bar» līdzīpašnieks.

Ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē šobrīd ir ārkārtas situācija. Skaidrs, ka pašlaik svarīgākais ir apturēt pandēmiju un nosargāt cilvēku dzīvības. Nav šaubu, ka šajā ziņā mūsu valdība un atbildīgie dienesti dara visu iespējamo, visu cieņu par to. Cits jautājums ir valsts ekonomika.

Kā zināms, Starptautiskais Valūtas fonds tieši Latvijai, izejot no krīzes, prognozē vislielāko ekonomikas lejupslīdi Baltijas valstīs. Varbūt vēl nav par vēlu analizēt un saprast – kāpēc? Jāsaprot, ka no krīzes mūs neizvedīs pieci lielie valsts uzņēmumi, - jaunajā situācijā ļoti nozīmīgi būs tieši vietējie mazie un vidējie uzņēmumi, kas jau tagad ir nozīmīgs pamats valsts nodokļu sistēmai. Tāpat arī individuālā darba darītāji – aktīvi, radoši, izdomas bagāti cilvēki, kuri strādā, lai uzturētu sevi un savu ģimeni, arī savus darbiniekus un, protams, maksātu valstij nodokļus. Nevis kā smagu piespiedu slogu, bet, apzinoties savu atbildību pret valsti un vienlaikus ar pārliecību, ka valsts apzinās savu atbildību pret saviem pilsoņiem un sniegs atbalstu un palīdzīgu roku, kad tas būs vajadzīgs. Arī pēc krīzes ikviens cilvēks vēlēsies atgriezties agrākajā dzīvē.