Igaunijā un Latvijā bija nepieciešami 6 gadi, lai strādājošo reālie ienākumi (ienākumi, ņemot vērā inflāciju) pārsniegtu to ienākumu līmeni, kāds bija pirms krīzes. Savukārt Lietuvā pirmskrīzes līmenis joprojām vēl nav sasniegts – strādājošo pirktspēja joprojām ir mazāka nekā 2008. gadā. 2014. gadā Baltijas valstīs strādājošo reālā neto alga visstraujāk pieauga Latvijā – vidēji par 8%. Lietuvā un Igaunijā strādājošo reālie ienākumi pērn palielinājās par aptuveni 5%, secinājuši SEB bankas eksperti jaunākajā Baltijas mājsaimniecību finanšu apskatā.

Latvijā 2014. gadā strādājošo reāla neto alga par 2.3% pārsniedza pirmskrīzes līmeni. 2014. gada pēdējā ceturksnī strādājošo pirktspēja bija par 3.2% lielāka nekā 2008. gada pēdējā ceturksnī. Igaunijā pērn reālā neto alga par 3% pārsniedza 2008. gadā sasniegto reālo algu līmeni, turklāt 2014. gada pēdējā ceturksnī strādājošo reālie ienākumi bija par 4.3% lielāki nekā 2008. gada 2.ceturksnī, kad tika sasniegts pirmskrīzes perioda augstākais algu līmenis. Lietuva atpaliek no pārējām Baltijas valstīm – pērn reālā neto alga bija par 4.2% mazāka nekā 2008. gadā.

SEB bankas sociālekonomikas eksperts Edmunds Rudzītis: «Nominālās algas palielināšanās un zemā inflācija sekmējusi strādājošo pirktspējas uzlabošanos. Zemās inflācijas periodā, kad pirmās nepieciešamības preču un pakalpojumu cenas pieaug lēnām vai pat samazinās, patērētāji var atļauties iegādāties vairāk preču un pakalpojumu. Protams, ienākumu kāpums un pirktspējas palielināšanās ir atšķirīgas dažādās sociālekonomiskajās grupās – daļa mājsaimniecību izjūt dzīves līmeņa uzlabošanos, savukārt daļa mājsaimniecību ekonomikas un algu pieaugumu ietekmi nejūt.»

Tirdzniecības centra Valleta direktore Evija Švarca dalās viedoklī par Latvijas iedzīvotāju iepirkšanās paradumiem un stāsta, kāda ir pirktspēja reģionos.

Dzīvot Rīgā un strādāt reģionā

Galvenais, lai cilvēkam patīk viņa darbs, tad nebūs būtiski, vai strādā Rīgā, vai ārpus tās – attālums nav šķērslis. Latvijā cilvēkus nereti attur tieši attālums, bet aizdomāsimies par to, ka lielvalstīs liela daļa strādājošo ik dienu ceļā uz darbu pavada divas un pat vairāk stundas, un uztver to kā normu. Mēs Latvijā esam izlutināti! Mums šķiet, ja ceļā uz darbu nepietiek ar pusstundu, tad tas jau ir pārāk tālu.

Pirktspēja Latvijas reģionos

Es neteiktu, ka Vidzemē ir zema pirktspēja, pati Valmiera ir rūpniecības pilsēta, līdz ar to iedzīvotājiem ir darbs. Būtu aplami domāt, ka cilvēkiem ārpus Rīgas nav naudas. Protams, pirktspēja ir zemāka kā galvaspilsētā. Kad t/c Valleta tika veidots, tā vadībai bija skaidrs , ka tas nebūs augstas klases, ekskluzīvu preču un produktu tirdzniecības centrs. T/c Valleta ietilpst vidēju un zemo cenu kategorijā. Centrs nepretendē uz augstas klases zīmolu produktu tirdzniecību.

Vidējā darba samaksa un vidējā vecuma pensija visās Baltijas valstīs pārsniegusi pirmskrīzes līmeni, liecina jaunākais SEB bankas ekspertu veiktais Baltijas mājsaimniecību finanšu apskats.

Ņemot vērā patēriņa cenu pārmaiņas, strādājošo un pensionāru pirktspēja ir mazāka nekā pirmskrīzes periodā, tomēr tā ir būtiski augstāka nekā pirms 10 gadiem. 2013. gadā strādājošo vidējā reālā darba samaksa (ar inflāciju koriģētā darba samaksa) salīdzinājumā ar 2003. gadu bija par 57% lielāka Latvijā, par 52% lielāka Lietuvā un par 50% Igaunijā.

Laika posmā no 2003. gada līdz 2008. gadam strādājošo pirktspēja Baltijas valstīs strauji uzlabojās, jo iestāšanās Eiropas Savienībā, cerības uz strauju konverģenci līdz ES vidējam ienākumu līmenim, optimistisks nākotnes skatījums un nekustamā īpašuma cenu bums sekmēja strauju vidējo algu pieaugumu. Visās Baltijas valstīs ienākumu pieauguma tendences šajā laika posmā bija līdzīgas, lai gan sākuma pozīcijas bija diezgan atšķirīgas. 2003. gadā Igaunijā vidējā darba samaksa bija būtiski lielāka nekā pārējās Baltijas valstīs, atšķirībai pārsniedzot pat vairāk nekā 50%.

2023. gada jūlijā sarukušas pārtikas un rūpniecības preču cenas, tomēr patērētāji droši vien vairāk ievērojuši nevis lētāku ikdienas pārtikas preču grozu, bet krietni lielākus rēķinus par elektrību.

Gada laikā cenas pieaugušas par 6.4%, bet mēneša laikā patēriņa cenu līmenis ir pieaudzis par 0.7%. Saskaņā ar Latvijas Bankas novērtējumu, izmaiņas elektroenerģijas pārvades un sadales pakalpojumu tarifos inflāciju Latvijā jūlijā palielināja par 0.9 procentu punktiem. Bez šādām izmaiņām inflācija Latvijā jau būtu ļoti tuva eiro zonas vidējam inflācijas līmenim, norāda Latvijas Bankas ekonomiste Ieva Opmane.

Gada inflācija jūlijā Latvijā samazinājusies līdz 6,4% 

Patēriņa cenas šogad jūlijā salīdzinājumā ar jūniju Latvijā pieauga par 0,7%, bet...

Turklāt jāņem vērā, ka šī ir samērā neelastīga izdevumu pozīcija, kas skar visas mājsaimniecības. Šādu tarifu pieauguma ietekme uz iedzīvotājiem ar zemākajiem ienākumiem ir salīdzinoši sāpīgāka, jo, lai gan rēķinu var mazināt, meklējot atbilstošos pieslēgumus, tomēr nav iespējams atrast veidu, kā šajā jomā ietaupīt būtiski.

Kopējā inflācijas izmaiņu tendence gan Latvijā, gan eiro zonā ir lejupejoša. Samazinājušās globālās enerģijas un pārtikas cenas, tomēr pamatinflācija, ko vairāk ietekmē atalgojuma izmaiņas un iedzīvotāju pirktspēja, joprojām ir noturīga. Turklāt jāatceras, ka tas, ka inflācija mazinās, nenozīmē, ka visās jomās atgriezīsimies pie cenu līmeņa, kāds bija ierasts pirms šī augstās inflācijas perioda. Zemāka inflācija jūlijā ar pozitīvu mēneša pieauguma tempu nozīmē, ka cenas vidēji turpina pieaugt, vien lēnāk nekā pērn, komentē I.Opmane.

SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis norāda, ka šobrīd maksa par mājokli nav galveno aktualitāšu topā, kaut pēc pāris mēnešiem tā atkal tur nokļūs, jo aktualizēsies jautājumi par un ap siltumenerģijas tarifiem. Daudziem ar mājokli saistītiem pakalpojumiem cenas vairs nemazināsies, tomēr attiecībā uz siltumenerģijas tarifiem ir pamats gaidīt vismaz nelielu samazinājumu. Elektroenerģijas cenas ir normalizējušās, kas nozīmē, ka to ietekme uz inflācijas kritumu pastiprināsies. Ja ziema neizrādīsies pārmēru auksta, tad lieliem sarežģījumiem attiecībā uz mājokļa rēķinu nomaksu rasties nevajadzētu.

D.Gašpuitis atzīst, ka augstās pārtikas cenas joprojām ir problēma. Latvijas pārtikas cenu pieaugums ir bijis ļoti straujš. Ja 2021. gadā vidējais pārtikas cenu līmenis Latvijā bija 94.9% no ES27 vidējā, tad pērnā laikā tas ir jau ir pārsniedzis vidējo un sasniedzis 102.8%. Turklāt, neskatoties un pārtikas cenu līmeņa kritumu jūlijā, salīdzinājumā ar jūniju par 1.2%, gada pieauguma temps ir 11.2%. Graudu, piena cenas pēdējos mēnešos ir bijušas salīdzinoši zemas. Ja cenas noturēsies šajā līmenī, izejvielu cenu kritums arvien vairāk sāks sasniegt galapatērētāju, lai arī jau šobrīd ir pamanāms akciju piedāvātais cenu samazinājums. Tomēr nesenās dabas stihijas ir radījušas jaunus izaicinājumus, tai skaitā Baltijā un Ziemeļvalstīs. Dažādām kultūrām gan ražu, gan kvalitāti ietekmē nelabvēlīgie laikapstākļi. Sausums un salnas pavasarī un vasaras sākumā jau radīja problēmas, taču ražas novākšana daudzviet ir ne tikai jāpārtrauc, tā ir iznīcināta, bet ilgstoši spēcīgais lietus periods arī apdraud graudu dīgšanu un veido piedāvājuma problēmas, kas acīmredzami vairākās grupās nozīmēs cenu pieauguma risku.

Tikmēr cenu kāpums arī pārējās grupās, īpaši pakalpojumos, saglabājas. Vēl paies vairāki mēneši, līdz inflācija sasniegs daudz maz saprātīgu līmeni. Daudz vairāk laika prasīs, lai iedzīvotājos stabilizētos inflācijas uztvere un sāks atjaunoties pirktspēja. Pat zema inflācija nozīmē to, ka cenas turpinās pieaugt. Un, lai arī darba samaksas pieaugums šobrīd arvien pārliecinošāk apsteigs inflācijas kāpumu, starp dažādām sabiedrības grupām pirktspēja atjaunosies nevienmērīgi un ar aizturi. Tādēļ vēl tuvākos ceturkšņus augstās inflācijas ietekme atspoguļosies patēriņā, prognozē SEB bankas ekonomists.

Latvijas iedzīvotāji kosmētikai gadā vidēji tērē 81 eiro, kas ir viens no zemākajiem rādītājiem Eiropā, liecina Latvijas Kosmētikas ražotāju asociācijas apkopotie dati.

Arī salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm Latvijas iedzīvotāji kosmētikai atvēl mazāk līdzekļu. Eiropā viens iedzīvotājs gadā kosmētikai tērē aptuveni 134 eiro, rāda COLIPA Market Performance dati. Visvairāk par kosmētiku maksā Šveices iedzīvotāji – divas reizes vairāk nekā vidēji Eiropā.

«Protams, izdevumus par kosmētiku ietekmē produktu cena un iedzīvotāju pirktspēja konkrētajā valstī. Tajā pašā laikā dati rāda, ka citu valstu iedzīvotāji daudz biežāk izvēlas sevi palutināt, iegādājoties dažādus kosmētikas un skaistumkopšanas līdzekļus. Arī Latvijā mēs biežāk varam novērot, ka cilvēki atvēl papildu līdzekļus kosmētikas iegādei, pievēršot lielāku uzmanību tās kvalitātei, produktu sastāvam un izcelsmes valstij. Par to liecina gan kosmētikas tirgus pieaugums, gan arī pirktspējas palielināšanās pēdējos gados,» norāda Ieva Plaude-Rēlingere, Latvijas Kosmētikas ražotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja.

Ņemot vērā tirdzniecības platību kvadrātmetru uz vienu iedzīvotāju rādītājus citās Eiropas pilsētās, pēc statistikas Rīgā vēl vienam lielam tirdzniecības centram ir vieta, sacīja nekustamo īpašumu konsultāciju kompānijas Newsec Latvia izpilddirektors Valdis Mitenbergs.

«Protams, Eiropā ir augstāka pirktspēja, bet prognozējam, ka arī Latvijā pirktspēja pieaugs. Piemēram, Tallinā tirdzniecības platību kvadrātmetru uz vienu iedzīvotāju ir vairāk nekā Rīgā. Tallinā pirktspēja ir augstāka, tur brauc iepirkties arī somi, bet pluss arī Rīgai ir lielā tūristu plūsma, arī tūristi no Austrumu valstīm, nerezidenti, kas iegādājušies dzīvokļus uzturēšanās atļauju saņemšanai, arī citi investori, kas ieguldījuši līdzekļus kādos biznesos,» skaidroja V. Mitenbergs.

Tirdzniecības nozare pērn attīstījās diezgan pozitīvi, tomēr jauni lieli tirdzniecības centri nav atvērti, norādīja eksperts. Pašreizējie tirgus dalībnieki, piemēram, Rimi un Maxima, ir atvēruši dažus tirdzniecības centrus, bet tie ir pārsvarā lielveikali, kuros ir vēl daži citi nelieli veikali.

Izejvielu sadārdzinājums un darbaspēka pieejamība būs galvenie ēdināšanas nozares izaicinājumi

Uzņēmēji DB un DNB bankas rīkotā apaļā galda diskusijā prognozē jaunu spēlētāju ienākšanu tirgū un paredz, ka nākotnē varētu pieaugt gatavo maltīšu piegādes klientiem.

Kāda šobrīd ir situācija sabiedriskajā ēdināšanā? Vai, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai un augot iedzīvotāju labklājībai, ēdināšanas uzņēmumi izjūt tendenci vairāk ieturēt maltīti ārpus mājas?

McDonald’s Mārketinga direktore Baltijas valstīs Baiba Zaķe:

Šobrīd noteikti ēšana ārpus mājas kļūst arvien populārāka. Ja kādu laiku bija sajūta, ka cilvēki vairāk gatavo, tagad vairs tā nav. Jo laika, kas paliek pāri pēc saspringtās ikdienas, ir tik maz, ka cilvēki labāk izvēlas vairāk laika pavadīt ar draugiem un ģimeni, nekā būt pie katliem. Redzam arī, ka McDrive vairāk cilvēku brauc, lai ietaupītu savu laiku, paņem maltīti un brauc tālāk.

Šī gada pirmajā ceturksnī vidējā darba alga Latvijā palielinājās par 6,9 % salīdzinājumā ar 2021. gada 1. ceturksni un sasniedza 1297 eiro pirms nodokļu nomaksas, liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija.

Tas ir lēnākais algu kāpums Latvijā pēdējā pusotra gada laikā, un iedzīvotāju ienākumi šogad noteikti augs lēnāk nekā cenas, norāda bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš. Šī gada pirmajā ceturksnī algas Latvijā ir augušas arī lēnāk nekā Lietuvā un Igaunijā, taču algu pieaugums ir svārstīgs un pērn Latvijā algas auga straujā nekā kaimiņos. Savukārt kopš 2015. gada darba algas Latvijā ir augušas par 7,5 % gadā un pašreizējais algu kāpums ir ļoti tuvu šim ilgtermiņa vidējam līmenim.

"Šī gada pirmajā ceturksnī vidējā darba samaksa augusi gandrīz visās nozarēs, izņemot atsevišķās pakalpojumu nozarēs, kur pilna laika strādājošo skaits ir audzis straujāk nekā kopējais atalgojums, visticamāk, dēļ minimālo obligāto sociālo iemaksu ieviešanas. Vienlaikus vidējās algas statistiku Latvijā turpina ietekmēt arī COVID-19 pandēmija. Ierobežojumu atcelšana ir ļāvusi atkal darboties ēdināšanas, viesnīcu un izklaides nozarēm, un kopš gada sākuma ir būtiski auguši iedzīvotāju tēriņi pakalpojumu nozarēs," akcentē ekonomists.

Šī gada siltais pavasaris un karstā vasara varētu būt “atkausējuši” ieilgušo sasalumu privātpersonu un uzņēmēju vēlmē piesaistīt finansējumu, lai iegādātos vai paplašinātu mājokli, uzņēmuma telpas, ieguldītu jaunās iekārtās un eksportētu vairāk.

Tam ir virkne cerīgu priekšnosacījumu – inflācijas vilnis atkāpjas, Eiropas Centrālā banka (ECB) sāk piesardzīgi samazināt procentu likmes, algas un pirktspēja aug un izskatās, ka ekonomika ieiet jaunā attīstības ciklā. Tomēr ir viena nelāga blakne, kas apgrūtina un ierobežo spēju aizņemties, lai realizētu ieceres, – tā ir augstā ēnu ekonomikas izplatība, kas īpaši skar uzņēmējdarbības finansēšanu, taču ietekmē arī privātpersonu spēju aizņemties. Nemainīgi aktuāla tā ir būvniecības sektorā, kas tradicionāli ir viens no galvenajiem kreditēšanas tirgus virzītājspēkiem.

Lai arī kopējais ēnu ekonomikas apjoms pērn ir mazinājies (par to liecina Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs), tas aizvien vēl veido iespaidīgu apjomu – 22,9% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Un būvniecībā, salīdzinot ar citām nozarēm, ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā joprojām ir visaugstākais – 34,2%, liecina indeksa dati. Salīdzinājumam, – mazumtirdzniecībā ēnu ekonomikas apjoms ir 27%, pakalpojumu sektorā 26,4%, ražošanā 18,9%, bet vairumtirdzniecībā 13%.

Latvijas ekonomika turpina augt; galvenais izaugsmes virzītājspēks joprojām ir mājsaimniecību patēriņš, ko balsta diezgan strauja algu izaugsme un ļoti zema inflācija.

Eksporta izaugsme ir piebremzējusies, un konkurētspējas izaicinājumi kļūs arvien nozīmīgāki, secināts jaunākajā Swedbank ekonomikas apskatā, ko šodien prezentēja Swedbank Latvija galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks un Swedbank Latvija vecākā ekonomiste Lija Strašuna.

Lai tos risinātu, ir nepieciešams straujāks ražīguma kāpums. Laba ziņa, ka investīciju aktivitāte, šķiet, sāk atkopties, pat neskatoties uz aizkavēšanos struktūrfondu piešķiršanā no valsts puses. Budžets pašlaik jūtas diezgan ciešami. Bet, lai varētu būtiski palielināt budžeta tēriņus, nepalielinot deficītu, politiķiem jāpalielina nodokļu ieņēmumi. Tas jādara gudri un ilgtspējīgi, bet 2016.gada budžets diemžēl to nedara.

Lielākā daļa pasaules centrālo banku šobrīd diezgan straujiem soļiem paaugstina procentu likmes – sešu mēnešu Euribor likme sasniegusi jau teju 3% atzīmi. Tas būtiski ietekmē kreditēšanu, bez kuras savukārt nav iedomājams nekustamā īpašuma tirgus.

Augstas procentu likmes gan esam piedzīvojuši arī iepriekš, tomēr šoreiz situācija no 2007. gadā pieredzētās būtiski atšķiras. Atšķirīgi ir gan inflācijas iemesli, gan NĪ tirgus piedāvājuma un pieprasījuma attiecības, būvniecības izmaksu prognozes un potenciālo pircēju maksātspēja.

Šī krīze atšķiras no iepriekšējās

Tie, kuri nekustamo īpašumu iegādājās ap 2007.–2008. gadu, droši vien diezgan labi atceras, ka Eiropas Centrālā banka (ECB) tajā laikā regulāri un mērķtiecīgi pa 0,25% solim paaugstināja bāzes procentu likmi, kas tieši ietekmē Euribor, līdz tā 2007. gada otrajā pusē un 2008. gada sākumā sasniedza rekordaugsto 4% robežu. Tas tika darīts, lai bremzētu pārkarsušo un pārkreditēto ekonomiku, samazinātu pieprasījumu un augsto inflāciju. Valstī aizsākās ekonomiskā lejupslīde, kuras rezultātā ievērojami pieauga bezdarba līmenis, 2009. gadā sasniedzot pat 18%. Inflācijai, kuru piedzīvojam šobrīd, ir citi iemesli.

Vidējā mēneša darba samaksa pēc nodokļiem šogad jau pārsniedz 2008.gada vidējo rādītāju. Bet reālā alga jeb algas pirktspēja, ņemot vērā inflāciju, pirmskrīzes līmeni varētu sasniegt 2014.gadā.

Tā lēš Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs. Viņš atgādina, ka vidējā mēneša darba samaksa pēc nodokļiem 2013. gada martā bija 357 lati, kas par 2% pārsniedz 2008.gada vidējo rādītāju (350 lati). Tādējādi latu (nominālā) izteiksmē vidējā alga pārsniedza pirmskrīzes līmeni. Tomēr piecu gadu laikā auga arī cenas – patēriņa cenu indekss 2013. gada martā par 10% pārsniedza 2008. gada vidējo rādītāju. Tādējādi reālā alga jeb vidējās algas pirktspēja – par mēneša darba samaksu nopērkams preču un pakalpojumu daudzums - joprojām par dažiem procentiem atpaliek no pirmskrīzes līmeņa. Tas attiecas gan uz neto algu (pēc nodokļiem), gan uz bruto algu (pirms nodokļiem).

Pirms sākt runāt par potenciālo procentu likmju pazemināšanu, par spīti tirgus gaidām, Eiropas Centrālā Banka (ECB) ceturtajā sanāksmē pēc kārtas nolēma pagaidīt papildu datus.

Šobrīd izskatās, ka arī uz aprīļa ECB sapulci vēl nebūs pietiekoši daudz svaigu datu un, visticamāk, ja nenotiks nekas ārkārtējs, pirmo procentu likmju pazeminājumu varētu sagaidīt 6. jūnija sapulcē. Tas, ka ECB turpina procentu likmes noturēt pagājušā gadā paceltajos līmeņos, pēdējās nedēļās licis nedaudz pakāpties eiro ilgtermiņa procentu likmēm.

Eiro ilgtermiņa procentu likmes, cerot uz ECB likmju pazemināšanu šī gada sākumā, jau pagājušā gada nogalē bija diezgan strauji devušās zemākos līmeņos. Piemēram, 1 gada Euribor likme no 4.2% atzīmes pagājušā gada septembrī nokrita līdz 3.51% līmenim jau decembrī. Tagad, redzot, ka ECB turpina un, šķiet, vēl kādu laiku turpinās, eiro procentu likmes nemainīt, 1 gada Euribor likme kopš februāra sākuma no 3.505% ir pakāpusies uz 3.74%. Tātad, ECB neko nemainot, tirgus dalībnieki 1 gada Euribor 3 mēnešu laikā pazemināja par 70 bāzes punktiem un tagad atkal paaugstināja par 20 bāzes punktiem – tirgus viedoklim ir liels spēks.

Vien nepilni 4% Latvijas mājsaimniecību ar maksājumiem tiek galā viegli

Izdevumi pamatvajadzībām prasa nesamērīgi lielu ienākumu daļu, tādējādi pusei Latvijas iedzīvotāju vēl arvien ir grūti un pat ļoti grūti nomaksāt mājsaimniecības (MS) ikdienas izdevumus. Tiesa, iedzīvotāju rocību palielina algu kāpums pret zemo inflācijas līmeni un naftas cenu samazinājumu, zemās EURIBOR likmes un pakāpeniska MS kredītu uzsūkšanās. Tāpat ievērojamu atspaidu MS sniedz emigrējušo tautiešu naudas pārskaitījumi. Tomēr vidējais MS ienākumu apjoms vēl aizvien nepārsniedz minimumu, kas nepieciešams ikdienas izdevumu segšanai.

Mazumtirdzniecības apjoma pieaugumam pirmajā ceturksnī sekoja tirdzniecības tempu bremzēšanās nākamajā, ko ekonomisti pavadīja ar spriedumiem par to, ka tēriņu izaugsme, visticamāk, tomēr atpaliek no kāpuma iedzīvotāju pirktspējā. Tomēr tā vien šķiet, ka visdrīzāk tā ir vien mazas iedzīvotāju daļas pirktspēja. Kā liecina, piemēram, Swedbank klientu informācija, tās turīgo klientu īpatsvars Baltijā nepārsniedz 1% no visiem bankas klientiem, Latvijā šo klientu aktīvu līmenis 70 reižu pārsniedz vidējo bankas klientu aktīvu līmeni.

Piena un pārtikas ražošanā būtu jādomā par risku vadības institūciju, lai nozare varētu izdzīvot krīzes situācijās, intervijā sacīja "Food Union" grupas uzņēmumu "Rīgas piena kombināts" un "Valmieras piens" padomes priekšsēdētāja vietnieks Harijs Panke.

Viņš norādīja, ka pašreizējais piena iepirkumu cenu samazinājums ir saistīts ar pagājušā gada piena produktu augsto cenu eskalāciju. "Tie ir globāli procesi, kurus regulāri ietekmē gan klimatiskie apstākļi, gan ekonomiskie, gan politiskie notikumi," teica Panke.

Viņš arī atzīmēja, ka šajā gadījumā tie bija vairāki notikumi kopumā, tostarp Austrālijā pagājušajā gadā saražoja par 7% mazāk piena, bet Jaunzēlandē piena ražošanas apmēri saruka par 3,8%, tāpat bija resursu un loģistikas problēmas. Šie notikumi ļoti ietekmēja Dienvidaustrumāzijas reģionus, kur pienu pašpatēriņam ražo nepietiekami un patēriņu nodrošina imports.

"Saistībā ar deficītu sākās tirgus sacensība par tā dzēšanu, kurā iesaistījās gan pārstrādātāji, gan uzpircēji un biržas starpnieki. Cena sāka augt. Industriālo produktu tirgū bija situācija, kad pircēji pirka šodien, jo rīt jau būs viss dārgāk. Šodien jāpērk dubultā, jo rīt un parīt būs dārgāk. Sākās pirkšanas virpulis, kas inerces pēc sasniedza jau tādu cenu un apjoma līmeni, kuru vairs neakceptēja Dienvidaustrumāzijas gala patērētājs. Viņiem pirktspēja ir apmēram tāda pati kā Latvijā. Augstās cenas šis pircējs neakceptēja ar savu patēriņu, un sāka rasties uzkrājumi, virpulis apstājās, cenas sāka kristies," teica Panke.

Krievijas Bankai ir labas iespējas stabilizēt rubļa kursu, intervijā aģentūras BNS biznesa informācijas portālam Baltic Business Service sacīja Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs.

«No malas ir ļoti viegli spriest, ko kuram un kurā brīdī vajadzēja darīt. Krievijas Bankas veiktie pasākumi liecina, ka Krievijas Banka ir gatava sargāt rubļa kursu. Tomēr ir jāredz, vai vienlaikus klāt netiek piedrukāta liela likviditāte pie jau esošās rubļu masas. Es domāju, ka ir labas iespējas stabilizēt rubļa kursu. Taču, ja turpinās naudas drukāšana, tad situācija būs tikpat nestabila kā līdz šim,» teica Rimšēvičs.

Vienlaikus viņš atzīmēja, ka valūtas kursa stabilizēšana ir ļoti grūta un sarežģīta lieta, jo situācijas dažādās valstīs ir atšķirīgas, piemēram, Latvijas Bankai bija nemainīga pozīcija 20 gadus un visa apgrozībā esošā nauda bija segta ar ārvalstu valūtu un zelta rezervēm, taču Krievijā rubļa kurss vienmēr ir bijis tā saucamajā «pārvaldītajā peldēšanā», kā arī vienmēr ir veiktas papildu emisijas, bet daudzus no šiem emitētajiem rubļiem Krievijas iedzīvotāji maina pret ārvalstu valūtu.

«Uzlabotais» Big Mac indekss liecina par to, ka Latvijas lats pret ASV dolāru ir nenovērtēts par 6,1%, blogā interneta vietnē makroekonomika.lv raksta Latvijas Bankas ekonomiste Līva Zorgenfreija.

Ekonomiste norāda, ka izdevums The Economist 1986. gadā izveidoja Big Mac indeksu, kas ir domāts, kā viegli «sagremojams» rādītājs tam, vai valūtas kurss ir «pareizajā» līmenī. Indekss ir balstīts uz pirktspējas paritātes teoriju: ilgtermiņā identiska preču un pakalpojumu groza cenai, izteiktai vienā valūtā, būtu jāmainās tā, lai tā būtu vienādā līmenī jebkurās divās valstīs. Big Mac indeksa gadījumā gan šis grozs ir viena vienīga prece – lielais burgeris.

«Priekšrocība indeksam, protams, ir tāda, ka tas ir ļoti ātri un viegli aprēķināms un visiem saprotams. Ja pirktspējas paritātes aprēķiniem ir nepieciešams savākt tūkstošiem dažādu preču un pakalpojumu cenu, tad Big Mac indeksam pietiek ar viena vienīga produkta cenu katrā valstī. Turklāt preču grozi dažādās valstīs, piemēram, Ķīnā un ASV, ir ļoti atšķirīgi, bet Big Mac visās valstīs ir aptuveni vienādi – tātad vieglāk salīdzināmi,» raksta L. Zorgenfreija.

Gadījumā, ja tiks atbalstīta Eiropas Savienības (ES) valstu vides ministru vienošanās līdz 2035. gadam izbeigt jaunu automobiļu ar iekšdedzes dzinējiem tirdzniecību, tā samazinot oglekļa dioksīda izmešu apjomu, Latvija var pārvērsties par lietotu auto kapsētu.

Latvijas patērētāju pirktspēja ir salīdzinoši zema, tāpēc prognozēju, ka bez pamatīgas valsts atbalsta stratēģijas mūsu zeme pārvērtīsies par milzīgu lietotu auto kapsētu. Vecos auto ar iekšdedzes dzinējiem patērētāji pārdot vairs nevarēs vai to cena būs kritiski zema, bet jaunu elektroauto iegādes iespējas būs ierobežotas.

Manuprāt, konkrēti Latvijai definētais pārejas periods ir pārāk īss, savukārt auto nozare šobrīd piedzīvo pārāk daudz izaicinājumu vienlaikus.

Nevar visām valstīm noteikt vienu termiņu, līdz kuram jāizbeidz auto ar iekšdedzes dzinējiem tirdzniecība. Ir jāņem vērā katras valsts unikālā ekonomiskā situācija, kur atšķiras arī iedzīvotāju pirktspēja. Būtiski, ka šobrīd Latvijā esošā infrastruktūra ērtai elektroauto izmantošanai un uzturēšanai vēl nav sasniegusi tādu attīstības līmeni, lai motivētu patērētāju mainīt savus auto izvēles un lietošanas paradumus.

2022. gadā mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1 373 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Salīdzinot ar 2021. gadu, mēneša vidējais atalgojums palielinājās par 95 eiro jeb 7,5 %, bet samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas – par 6,6 % (no 8,54 līdz 9,10 eiro). Savukārt vidējā neto alga pieauga par 7.1% un beidzot pārsniedza psiholoģiski nozīmīgo 1000 eiro robežu, sasniedzot 1006 eiro.

Lai gan algu kāpums kopumā bija visai straujš, tas ne tuvu neturēja līdzi inflācijas skrējienam, vērtē banku ekonomisti. Viņuprāt šogad sāksies pirktspējas atjaunošanās, 2024. gadā tā paātrināsies.

Luminor ekonomists Pēteris Strautiņš norāda, ka augstās inflācijas dēļ vidējās algas pirktspēja samazinājās par 8,7%. Kopējā darba ņēmēju pirktspēja samazinājās ne tik krasi, jo darba algu fonds auga par 11,5%, palielinoties strādājošo skaitam un nostrādātajam laikam, beidzoties pandēmijas ierobežojumu ietekmei. Spilgts piemērs ir izmitināšanas un ēdināšanas nozare, kurā algu fonds auga pat par 58,1%, kultūras un izklaides nozarē tas auga par 20%.

Aprites ekonomikas elementi — bezatlikumu ražošana, efektīva visu resursu izmantošana -, kas ir būtiski instrumenti konkurētspējai, jau ir iedzīvināti dažādu segmentu uzņēmumos, vienlaikus zaļāku produktu izmaksas un cenas ir augstākas nekā tiem, kuri tādi nav, bet Baltijas patērētāji ir ļoti jutīgi pret cenu, to spilgti pierādījis straujais inflācijas kāpums, ko izraisīja Krievijas invāzija Ukrainā

Tādi secinājumi skanēja izdevniecības Dienas Bizness kopā ar nozares līderiem AS Clean R Grupa, SIA Eco Baltia vide, SIA ZAAO, SIA Lautus un The Coca-Cola Company rīkotajā ikgadējā konferencē Aprites ekonomika.

Uzņēmēji negaida

„Esam starp tiem 1,5% ražotāju pasaulē, kuru ražotās tējas nav maisiņos, kuros ir plastmasa, jo izmatojam augu šķiedras maisiņus, kuri radīti no kukurūzas un citu augu cietes maisījuma, un tie ir kompostējami 30 līdz 60 dienās,” norāda zīmola Plūkt vadītāja un līdzdibinātāja Māra Lieplapa.

VIDEO: Konference Aprites ekonomika 

Sabiedrības attieksmē, attiecībā uz dabas resursu un to apsaimniekošanas jautājumiem, pēdējo...

„Ar aprites ekonomikas filozofiju — bezatlikumu ražošanu - strādājam jau daudzus gadus, un attiecīgie principi ir ieviesti teju visur, kur vien iespējams,” stāsta AS Balticovo valdes loceklis Toms Auškāps. Viņš norāda, ka pie sasniegtā negrasās apstāties. „Ražojot olas, dējējvistas parūpējas par kūtsmēsliem, kas ir nākotnes enerģija, jo jau vairākus gadus no tiem ražojam biogāzi, ko izmanto siltuma un elektroenerģijas ražošanai, bet jau novembrī ceram atklāt, iespējams, Latvijā pirmo biometāna attīrīšanas staciju, kas ļaus biogāzi sadalīt sašķidrinātā CO2 un biometānā, kas ir dabasgāzes analogs un tiks iepludināts dabasgāzes tīklā,” uzsver T. Auškāps. Viņš norāda, ka no vistu mēsliem radītā biometāna daudzums pārsniegs visa Bauskas novada patērētās dabasgāzes apjomu. „Drīzumā atklāsim saules parku, kas visvairāk būs nepieciešams tieši vasarā, kad ir visvairāk saules un visvairāk vajag enerģijas vistu novietņu dzesēšanai,” uzsver T. Auškāps. Viņš pieļauj, ka saules paneļu parks varētu atpelnīties tuvāko trīs — četru gadu laikā.

Ēdamas kafijas krūzītes

AS Virši ilgtspējas projektu vadītājs Anrijs Tukulis norādīja, ka ilgtspējas kontekstā tiek veiktas vairākas aktivitātes — atjaunojamās enerģijas izmantošanā, kā arī kafijas segmentā. „Sekojam līdzi ne tikai kafijas pupiņām audzētavās, to transportēšanai (lai nebūtu liekas pārkraušanas), grauzdēšanai, bet arī iepakojumam. Ilgstoši uz degvielas uzpildes stacijām vedām kafiju mazajos iepakojumos, jo tādējādi tiek saglabāts kafijas īpašais aromāts, bet, tā kā šī produkta patēriņš bija stabils, tad secinājām, ka šim nolūkam varam izmantot 7 kg daudzkārt izmantojamos traukus,” skaidro A. Tukulis. Viņš norāda, ka tieši daudzkārt izmantojamo trauku lietošana samazina iepakojuma patēriņu. „Degvielas uzpildes stacijās kafiju var liet savās krīzītēs un par to saņemt atlaidi, var arī izmantot vienreiz lietojamas kartona kafijas krūzītes, un bija arī iespēja kafiju ieliet ēdamajās krūzītēs, kas garšo kā cepums,” skaidroja A. Tukulis. Viņš norādīja, ka ir testēta cepuma garšas kafijas krūzītes noturība. „Atkritumi ir jāuztver kā izejviela kādam citam produktam,” tā A. Tukulis.

Mazāk plastmasas

„Mums gan pašlaik iepakojums nav ēdamas, bet ilgtspējas jautājumu kontekstā strādājam jau kopš 2014. gada,” uzsvēra gaļas izstrādājumu ražošanas AS Maag Latvija pārdošanas vadītājs Heino Lapiņš. Viņš norāda, ka tieši ilgtspējas kontekstā jau ir veikti daudzi pasākumi, savukārt 2025. gadā tiks pabeigta ražotne, kura no kūtsmēsliem ražos apmēram 8 miljonus m3 biometāna. „Samazinām plastmasas daudzumu, bet ēdams tas nav, jo ir jānodrošina pārtikas drošības un uzglabāšanas termiņa nosacījumi, šobrīd lepojamies ar šā gada investīcijām maltas gaļas iepakojumā, kur ir par 75% mazāk plastmasas, un tas ir pārstrādājams, tādējādi šogad tiks ietaupītas apmēram 20 tonnas plastmasas,” uzsver H. Lapiņš. Viņš arī vērš uzmanību uz tā dēvēto šķēlīšu produkciju, kur tiek samazināts gan pārtikas atkritumu apjoms, jo cilvēks var patērēt tik, cik vēlas, gan arī izmantots apmēram par 7 tonnām mazāk plastmasas.

Ietaupījums jāpierāda

„Ilgtspējas kontekstā var īstenot vairākus pasākumus, piemēram, samazināt CO2 pēdu lauku apstrādē, tāpat lauksaimnieki uzstāda saules paneļus un izmanto atjaunojamo elektroenerģiju, bez tam vienu un to pašu autotransportu (vilcējus), ko lieto graudu pārvadāšanai vēlā vasarā un rudenī, ziemā var izmantot šķeldas pārvadāšanai, tādējādi panākot augstāku darba efektivitāti un mazāku ietekmi uz vidi,” situāciju raksturo Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas ģenerāldirektors Rolands Feldmanis. Viņaprāt, zemniekus būt zaļākiem motivētu CO2 emisiju kvotu tirdzniecība, kuras ieviešanai ir vajadzīgi gan aprēķini, gan aprobācijas laiks, jo, sākot meklēt datus, ir jāzina to avoti, iespējams, piemērošanas koeficienti, un savs ietaupījums ir jāpierāda ar sertificētu ekspertu atzinumu. „Par katru saražoto biometāna tonnu būs iespēja saņemt attiecīgus sertifikātus, taču būtiskākais ir tas, kāda būs Latvijas valsts politika — vai šo izmantos Latvijas klimata neitralitātes mērķa sasniegšanai, vai arī būs brīvais tirgus un varēs to realizēt uz jebkuru pasaules valsti,” norādīja T. Auškāps. Viņaprāt, pašlaik ir ļoti daudz neskaidrību.

„Zaļā domāšana nāks visiem par labu, jo īpaši, ja Latvijā pieredzam lielgraudu krusu, ziņās redzam plūdus Slovēnijā, un tai pievērš arvien lielāku uzmanību visur, taču ilgtspējā ir arī pelēkā puse, piemēram, saistībā ar CO2 uzskaiti, jo ir vairākas metodoloģijas, kā to darīt, jo tikai pateikt, cik daudz izmešu ir samazinājis konkrēts uzņēmums, nebūs gana produkcijas pircējam ārvalstīs, un kā apliecinājumu tas prasīs sertifikātu, kas atkal nozīmēs konsultantus, kuri atkal prasīs uzskaites mehānismus, un kopumā tas prasa uzņēmumam gana jaudīgas investīcijas, papildu uzskaiti, kas ilgtermiņā var būt liels drauds Latvijas uzņēmumiem, kuri vēlas eksportēt,” tā H. Lapiņš. Viņš uzsver, ka jābūt kompleksam skatījumam — kā varam būt ilgtspējīgi un vienlaikus nezaudējam konkurētspēju eksporta tirgos, pretējā gadījumā ekonomiskā attīstība Latvijā būs apdraudēta.

Anketas atšķiras no izvēles

T. Auškāps vērš uzmanību, ka patērētāju attieksme pret ilgtspējīgiem produktiem sakņojas ne tikai viņu noskaņojumā, bet arī pirktspējā. Viņš pieļauj, ka ir liela nobīde starp cilvēku atbildēm anketās salīdzinājumā ar viņu rīcību, stāvot pie produktu plaukta veikalā, jo īpaši, ieraugot oranžās vai dzeltenās cenu zīmītes. „To varēja redzēt, vērojot kara Ukrainā izraisītās inflācijas sekas Latvijā, kad būtiski saruka pieprasījums pēc brīvībā turēto vistu olām (kuras maksā dārgāk) veikalos,” norāda T. Auškāps. Savukārt gaļas produktiem to izvēles brīdī spiediens uz ilgtspējību pieauga līdz ar Covid -19 pandēmiju un karu Ukrainā, kas šo tendenci samazināja, jo Baltijā ir ļoti izteikts jutīgums pret cenu līmeni. Nākotnē viss var mainīties, it īpaši, ja Eiropas Centrālās bankas noteiktās procentlikmes samazināsies un pirktspēja atgūsies.

Jāmaina pieeja

SIA Baltic Restaurants Latvia valdes loceklis Guntis Bredovskis norādīja, ka pārtikas atkritumu segmentā būtiskākais jautājums ir par publisko finansējumu, kas nozīmē lielu darbu ar ministrijām, dažādiem noteikumiem, lai to prasības un nosacījumi būtu maksimāli tuvāki vajadzībām. „Igaunijā no pirmās līdz divpadsmitajai klasei ir subsidēta ēdināšana, tā ir pēctecība jau 20 gadu garumā, un ēdinātāji zina, ka tieši tā arī būs nākamos 30 gadus, kas ļauj ne tikai pilnveidoties un attīstīties ēdinātājiem, bet arī iegūt labus rezultātus tieši attiecībā uz ēdiena atkritumiem,” uzsver G. Bredovskis.

Viņš norāda, ka ziemeļu kaimiņvalstu skolās ir pašapkalpošanās bufetes, kur skolēns uz sava šķīvja paņem to, ko vēlas, un tik daudz, cik grib, bet Latvijā nav pēctecības, ir dažādi apkalpošanas un finansēšanas modeļi (daudzus gadus samaksu neindeksē, tad vienā brīdi kādai daļai to atņem pavisam), un rezultātā neviens īsti nezina, kas un kā Latvija būs nākotnē. „Pašlaik Igaunijā ir 2,5 reizes mazāk pārtikas atkritumu no skolēnu šķīvjiem nekā Latvijā, kas atkal ietekmē gala cenu, to padara augstāku, jo neesam tik efektīvi,” tā G. Bredovskis. „Jau pirms kādiem gadiem pieciem ir ieviesta kafijas pirmdiena, kur ierodoties ar savu krūzīti, pircēji iegūst 10% atlaidi. Liels izaicinājums ir pārtikas atkritumu samazināšana, ko neredz viesi, bet tas ietekmē ēdienu pašizmaksu. Stingri sekojam līdzi kalkulācijām, termiņiem, pasūtām tik, cik vajag, tik, cik prognozēts, ka izlietos, nevis par daudz, lai beigās nenākas kaut ko mest ārā,” skaidro ēdināšanas zīmola Ezītis miglā līdzīpašnieks Ernando Gammara. Viņš atzīst, ka savā ziņā videi draudzīgs un ietaupīts iet roku rokā.

Vienlīdzīgi konkurences nosacījumi

„Ilgtspējas kontekstā lielākais izaicinājums ir vienlīdzīgi konkurences apstākļi, jo konkurējam globālā tirgū — 40 % no savas produkcijas piegādājam uz Eiropu, kur vienlaikus ir atvērts tirgus trešo valstu olu ražotājiem, kuriem nav jāievēro tās prasības, kādas ir ražotājiem Eiropā, kā dēļ esam neapskaužamā situācijā,” skaidro SIA Alūksnes putnu ferma valdes priekšsēdētājs Hermanis Dovgijs. Viņš norāda uz vēl kādu būtisku faktoru, proti, valsts atbalsta saņemšanas laiks, ko pēc Covid-19 pandēmijas Polijas un Lietuvas ražotāji saņēma pēc mēneša, bet Alūksnes putnu ferma - pēc pusotra gada. Protams, atbalstu pēc kara sākšanās Ukrainā kaimiņi saņēma pēc mēneša, Latvija - pēc pusgada. „Tas ir progress, taču tik un tā ilgi, jo būtiskākais ir vienlīdzīgi konkurences apstākļi,” uzsvēra H. Dovgijs.

Covid-19 fons uzņēmumu e-komercijas izaugsmei 2020. gadā devis iespēju pamatīgi atsperties un sasniegt vēl nebijušus rādītājus gan Latvijā, gan Baltijā kopumā. Tie, kuri jau iepriekš izmantoja digitālus risinājumus, tagad bauda izaugsmi.

Tāpat arvien vairāk uzņēmumu šobrīd izmanto apstākļus, lai mainītos. Tomēr joprojām pastāv vairāki būtiski izaicinājumi uzņēmumiem, kas bremzēs augšupejošo līkni. Laikus tos neapzinoties, e-komercijas izaugsme var izrādīties tikai īstermiņa lēciens.

E-komercija piedzīvo būtisku izaugsmi visā Baltijā

2020. gadā e-komercijā Covid-19 dēļ bija vērojama spēcīga izaugsme, taču visticamāk tā varētu nebūt paliekoša vidējā termiņā, bet iezīmēs ilgtermiņa virzību uz tālāku, mērķtiecīgāku attīstību. SEB jaunākais e-komercijas pētījums liecina, ka 2020. gadā Baltijā e-komercijas īpatsvars mazumtirdzniecībā pārsniegs 10%. Savukārt līdz 2024. gadam Baltijā e-komercijas īpatsvars pieaugs līdz 12% un tā sastādīs gandrīz 30% no mazumtirdzniecības izaugsmes jeb absolūtos skaitļos apjoms augs par 1,2 miljardiem eiro, sasniedzot 3 miljardus eiro.

Šī gada sākumā inflācija turpinās augt un gada vidējā inflācija šogad varētu sasniegt 6-7% pretstatā 3,3% pērn, prognozē banku analītiķi.

"SEB bankas" ekonomists Dainis Gašpuitis skaidro, ka iemesli straujajam inflācijas kāpumam jau vairākus mēnešus nemainīgi balstās maksas par mājokli, transporta un pārtikas sadārdzinājumā. Šo trīs grupu kopējais devums ir 6,34 procentpunkti. Arī pārējās grupās ir vērojams cenu pieaugums, kaut mazāk izteiksmīgs. Arī eirozonā inflācija decembrī pieauga par 0,1% līdz 5%, kas ir augstākais līmenis kopš eiro ieviešanas. Inflācija, neskaitot enerģijas cenas izmaiņas, decembrī pieauga par 0,3% līdz 2,8%, bet inflācija arī bez svaigas pārtikas, alkohola un cigaretēm nemainījās - 2,6%.

Situācija dažādās dalībvalstīs atšķiras. Beļģijā, Austrijā, Vācijā un Somijā inflācija decembrī bija zemāka nekā novembrī. Francijas centrālās bankas vadītājs izteicies, ka inflācija Francijā un eirozonā ir tuvu maksimumam un turpmāk tai vajadzētu palēnināties. ECB galvenais ekonomists Filips Leins izteicies, ka neskatoties uz rekordaugsto cenu pieaugumu 5% apmērā decembrī eirozonas inflācija šogad samazināsies. Vērtējot pašreizējās enerģijas cenas un nākotnes līgumus, var pieņemt, ka inflācija ES ir sasniegusi vai ļoti tuvu augstākajam punktam, uzskata D.Gašpuitis.

Konkurence mazumtirgotāju starpā 2015. gadā turpina palielināties, ceturtdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Līdz ar ekonomiskās situācijas uzlabošanos Latvijā arī iedzīvotāju pirktspēja un tēriņi palielinājušies. Par to liecina pilnās lielveikalu autostāvvietas un iepirkumu grozi, kā arī mazumtirgotāju apgrozījuma rādītāji. Šī gada oktobrī, salīdzinot ar septembri, mazumtirdzniecības uzņēmumu kopējais apgrozījums pieaudzis par 1,4%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) apkopotie sezonāli izlīdzinātie dati salīdzināmajās cenās.

Savukārt, salīdzinot šī gada oktobra un pagājušā gada oktobra rādītājus, pēc kalendāri izlīdzinātiem datiem salīdzināmajās cenās kopējais mazumtirdzniecības apgrozījums palielinājās par 5,7%. Pārtikas preču grupā tas pieauga par 3,9%, nepārtikas preču – par 6,7%, tostarp degvielas mazumtirdzniecība – par 14,5%. Skatoties laika periodā no šī gada janvāra līdz oktobrim salīdzinājumā ar pagājušā gada attiecīgo periodu, apgrozījums mazumtirdzniecībā kopumā ir pieaudzis par 5,8%. Pārtikas preču mazumtirdzniecības apjoms palielinājies par 2,8%, bet nepārtikas preču mazumtirdzniecība – par 7,8%. Neskaitot degvielu, desmit mēnešu periodā liels pieaugums 8,2% apmērā bija mēbeļu, apgaismes ierīču un cita veida mājsaimniecības piederumu mazumtirdzniecībā, kam seko farmaceitisko un medicīnisko preču mazumtirdzniecība ar 5,1% pieaugumu, liecina CSP dati.

Koka privātmāju tirgū gaisu jauc kompānijas, kas izvairās no nodokļu nomaksas, straujāku attīstību ierobežo arī zemā iedzīvotāju pirktspēja, otrdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Vairums koka māju ražotāju savu darbību koncentrē uz eksporta tirgiem, īpaši – Skandināviju. Starp galvenajiem iemesliem, kas uzņēmumus attur vairāk pievērsties Latvijas tirgum, tiek akcentēta nodokļu nemaksāšanas problemātika, ir uzņēmumi, kas izvairās no šādiem maksājumiem, tā kropļojot tirgu, kā arī zemā pirktspēja un cilvēku stereotipi par koka ēkām kā pagaidu būvēm. Tomēr interese un pieprasījums pēc šādām ēkām Latvijā palielinās, atzīst aptaujātie uzņēmēji.

«Latvijas patērētājs psiholoģiski nav gatavs izvēlēties koka mājas, jo viņam šķiet, ka tās ir gluži vai pagaidu būves. Šī psiholoģiskā barjera eksistē, jo koka mājas daudziem asociējas ar novārtā pamestiem šķūņiem laukos,» raksturojot šī brīža situāciju pašmāju tirgū, DB norāda Latvijas Koka būvniecības klastera izpilddirektors Gatis Zamurs. Klasteris kopā ar Latvijas Kokrūpniecības federāciju plāno sākt darbu pie vietējo patērētāju izglītošanas par koka būvēm cerībā, ka cilvēki beigs baidīties no koka mājām un vairāk izpratīs piedāvājumu. Problēma nav ne arhitekti, ne būvnieki un ne ražotāji, bet gan gala patērētājs, kurš nepieprasa šo produktu, viņš uzskata.

Lai nopelnītu 611 eiro pēc nodokļu nomaksas, ko patlaban vidēji mēnesī saņem pilna laika nodarbinātais, 2002. gadā būtu jāstrādā 3,5 mēnešus. Tomēr pirktspēja liedz ticēt veiksmes stāstiem par labklājības pieaugumu, piektdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Tā darba ņēmēju iezīmēto pieaugošās darba samaksas tendenci akcentē Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs, kā arī bijušais Mazo un vidējo uzņēmumu sadarbības padomes priekšsēdētājs un LTRK eksprezidents Andris Lasmanis.

«Būtiskākais ir nevis tas, cik cilvēks saņem, bet gan tas, ko par saņemto algu var nopirkt. Šo aspektu kaut kādu iemeslu dēļ «aizmirst» ne tikai politiķi, bet arī citādi «straujās ekonomiskās augšupejas apdziedātāji», bazūnējot par vareniem panākumiem iedzīvotāju labklājības celšanā,» tā situāciju komentē A. Lasmanis. Viņš atgādina, ka var jau ar administratīvām metodēm palielināt minimālo algu, bet jautājums – vai tā rezultātā cilvēks var nopirkt vairāk kilogramu maizes, kartupeļu? «Varbūt, samaksājot komunālos rēķinus, var kaut vai reizi doties uz restorānu?» jautājumus kā no pārpilnības raga ber A. Lasmanis. Viņaprāt, lai adekvāti novērtētu ienākumu pieaugumu ir jāvērtē tieši pirktspēja. «Deviņdesmito gadu sākumā par vienu latu varēja iegādāties, šķiet, pat vairāk nekā piecus maizes kukuļus, bet cik par 1,42 eiro šodien var iegādāties tāda paša svara un kvalitātes kukuļu? Cik maksāja komunālie pakalpojumi, piemēram, par 50 m2 dzīvokli Rīgā toreiz un cik – tagad? Atbildi katrs var ieraudzīt savos rēķinos un vienlaikus arī atziņā, ka naudas vērtība Latvijā piedzīvo pamatīgu kritumu jeb inflāciju. Diemžēl lielākoties mazo algu saņēmēji vienmēr ir pretējā situācijā, kur izdzīvošanas minimuma izmaksu, piemēram, par pārtiku un komunālajiem maksājumiem, pieaugums ir straujāks par algas pieaugumu,» norāda A. Lasmanis. Viņš nebrīnītos, ja minimālās algas saņēmējs pērn spēja atļauties mazāk nekā, piemēram, 2002. gadā. «Jā, jā mobilo tālruņu un citas elektronikas un elektrotehnikas, kā arī citu Āzijā ražotu preču (piemēram, apģērba) cenas ir pamatīgi kritušās, taču tās ir ilgtermiņa lietošanas, nevis ikdienas patēriņa preces un pakalpojumi, kuru cenas ir sekojušas pretējai tendencei. Pameklējiet vecus čekus un paskatieties, cik maksāja viena litra 2% piena paka piemājas veikalā pērn un tajā pašā 2002. gadā,» aicina J. Lasmanis.