Nodarbinātības vai darba slodzes strauju pieaugumu nākotnē prognozēt nav pamata, un arī ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits turpinās samazināties, tādējādi turpmāk IKP kāpums būs balstīts uz darba ražīguma kāpumu, uzskata eksperti.
Db.lv jau rakstīja, ka šā gada 3. ceturksnī valstī bija nodarbināti 885,7 tūkstoši jeb 59,3% iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 74 gadiem, tai skaitā 4,1 tūkst. nodarbināto, kuriem saglabāts bezdarbnieka statuss.
Gadu iepriekš nodarbināti bija 59%, bet 2014. gada 2. ceturksnī – 59,3% iedzīvotāju, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) veiktā Darbaspēka apsekojuma rezultāti.
Ar ekspertu komentāriem un prognozēm sīkāk iespējams iepazīties galerijā augstāk!
#1/4
Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs
Nodarbinātības kāpums ir apstājies, un tagad Latvijai ir jauns izaicinājums – sasniegt labākus izaugsmes rezultātus ar tiem pašiem resursiem. Nākotnes IKP kāpuma pamatā būs produktivitātes pieaugums – tehnoloģijas, cilvēkkapitāls, efektīvāka darba organizācija.
Nodarbinātības kāpums ir apstājies. Tas jau bija paredzams iepriekš. Pakāpeniskais darba tirgus līdzdalības (ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvars darbspējas vecuma iedzīvotāju skaitā) kāpums nevar kompensēt darbspējas vecuma iedzīvotāju skaita kritumu. Savukārt bezdarbam pietuvojoties dabiskajam līmenim, tā kritums palēninās. Nepieaug arī vidējā darba slodze – vidējais darba nedēļas ilgums jau piecus gadus turas 39 stundu līmenī. Gan pamatdarbā vidējais nostrādāto stundu skaits, gan blakus darba izplatība, kas pirms 10 gadiem Latvijā bija viena no augstākajiem Eiropā, krīzes laikā nokrita un kopš tā laika saglabājas stabila. To cilvēku skaits, kuri strādā nepilnu laiku ne pēc paša vēlēšanās, salīdzinot ar krīzes periodu, ir samazinājies. Tomēr krīt arī virsstundu izplatība - ja pirms desmit gadiem katrs trešais strādāja pamatdarbā vairāk par 41 stundu, tad tagad tikai katrs trīspadsmitais. Acīmredzot, pieaugot ienākumiem, pieaug brīvā laika vērtība un samazinās vēlme un nepieciešamība strādāt virsstundas.
Nodarbinātības vai darba slodzes strauju pieaugumu prognozēt pamata nav, un arī ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaits turpinās samazināties – tātad no darbaspēka būtisku pozitīvu pienesumu iekšzemes kopprodukta (IKP) kāpumam nevaram gaidīt. Tādējādi turpmāk IKP kāpums būs balstīts uz darba ražīguma kāpumu.
Īsu laiku pēc krīzes varējām augt uz fiziskā kapitāla uzkrāšanas rēķina, pēc krīzes savu artavu devis ražošanas jaudu noslodzes pieaugums, bet tagad priekšā jauns izaicinājums – sasniegt labākus rezultātus ar tiem pašiem resursiem. Latvijas panākumi KFP atpalicības mazināšanā no attīstītāko valstu līmeņa būs atkarīgi no tā, cik veseli, izglītoti un inovatīvi būsim, aktualizējot strukturālo reformu jautājumu.
#2/4
Swedbank vecākā ekonomiste Lija Strašuna
Nodarbināto skaita kritums var bremzēt mājsaimniecību patēriņa un ekonomikas izaugsmi. Šogad galvenais izaugsmes virzītājspēks ir tieši ražīgums, proti, nodarbināto paliek mazāk, bet viņi spēj saražot vairāk nekā gadu iepriekš. Tas nozīmē, ka ir pamats arī algu kāpumam.
Situācija gan dažādās nozarēs atšķiras. Piemēram, apstrādes rūpniecībā nodarbināto skaits šogad krīt, kas iespējams saistīts ar arvien notiekošo procesu optimizāciju un darbaspēka aizvietošanu ar iekārtām. Transportā un tūrismā nodarbināto skaits šogad aug, neskatoties uz vājāko pieprasījumu no Krievijas. Iekšzemes tirdzniecībā nodarbināto skaits paliek stabils. Būvniecībā tas ir audzis pērnā gada otrajā pusē un šī gada sākumā, lai arī pēdējā ceturksnī novērojams neliels kritums.
Tuvākajā laikā diemžēl nav pamata gaidīt, ka nodarbinātības izaugsme atjaunosies, jo īpaši ņemot vērā pieaugošo nenoteiktību un uzņēmēju piesardzību ģeopolitiskās situācijas dēļ. Tomēr nav redzama un arī nav gaidāma plaša darbinieku atlaišana. Darba meklētāju īpatsvars turpinās lēnām mazināties un šogad vidēji, visticamāk, būs zem 11% atzīmes.
#3/4
SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis
Šā gada 3. ceturksnī bezdarba līmenis minimāli, bet mazinājās un sasniedza 10.6%. Gada laikā tas ir sarucis par 1,2 procentpunktiem, bet salīdzinot ar iepriekšējo ceturksni, par 0.1 procentpunktu. Šajā laika periodā par 1,8 procentpunktiem ir krities arī ilgstošo darba meklētāju īpatsvars. Ņemot vērā makroekonomisko perspektīvu vājināšanos, līdzīgas tendences sagaidāmas arī bezdarba rādītājos. Tas ir, bezdarba krišanās turpināsies, tomēr tas notiks mērenāk nekā līdz šim, sabiedrībai un valdībai tas labpatiktos.
Gada pēdējā un nākamā gada pirmajā ceturksnī būtiski uzlabojumi gaidāmi nav, jo sezonālie darbi būs noslēgušies. Savukārt biznesa vidē valdošā piesardzība koriģē attīstības plānus, kam attiecīgi sekos arī pieprasījums pēc darbiniekiem. Tajā pašā laikā turpinās augt pieprasījums un konkurence par speciālistiem, kas spēj uzņēmumiem sniegt pievienoto vērtību, kaut noteiktās sfērās būs vērojams pieprasījums arī pēc vienkārša darba darītājiem. Sagaidāms, ka nodarbinātības pieaugums turpinās augt nozarēs, kuras balsta iekšējais patēriņš. Tikmēr bezdarbs arvien izteiktāk kļūs par reģionālu problēmu, kas pieprasīs arvien niansētāku valsts politiku nodarbinātības jomā. To arvien lielākā mērā nāksies ņemt vērā arī darbaspēka novecošanās sakarā. Tādēļ arvien lielāku lomu darba tirgū un sabiedrības noskaņojumā ieņems darba devēja sociālās atbildības pieaugums.
#4/4
DNB bankas ekonomists Pēteris Strautiņš
Latvijā strādājošo skaits ir samazinājies par vairāk nekā 2%, salīdzinot ar pērnā gada attiecīgo periodu. Viens izskaidrojums ir ļoti acīmredzams, vienkāršs un ne gluži interesants, bet tas ir jāpiemin. Darbaspēka apsekojuma dati nekad nevar būt absolūti precīzi. Tie balstīti uz aptaujām, kuru rezultātus ietekmē dažādas statistiķiem labi zināmas problēmas. Aplūkojot vēsturiskos rezultātus, redzams, ka līknes vienmēr nedaudz šūpojas ap ilglaicīgo tendenci un lielā mērā acīmredzot minēto iemeslu dēļ. Rezultātos iegūtās tā saucamās absolūtās vērtības, kā strādājošo skaits (bet ne īpatsvars) ietekmē arī neizbēgami neprecīzais novērtējums par Latvijas iedzīvotāju skaitu. Strādājošo skaits varbūt tiešām ir samazinājies. Demogrāfiskās situācijas izmaiņas, lai kādas būtu interpretācijas par to precīzo raksturu, šobrīd strādāt tieši šajā virzienā.
Pēdējais skaidrojums noteikti nav vienīgais iespējamais, arī tāpēc, ka VID reģistrētais strādājošo skaits, kas maksā VSAOI, joprojām lēnām gada griezumā pieaug. Atšķirībā no darbaspēka apsekojuma rezultātiem, šī vērtība ir ļoti precīza. Taču iespējams, ka strādājošo skaits tiešām samazinās un VID publicētie dati to pilnībā neizslēdz, jo tur pieaugums var būt uz legalizācijas rēķina. Nav ne mazāko šaubu nav par to, ka šī rādītāja dinamika ir daudz mazāk labvēlīga, nekā tā bija pirmajos gados pēc 2008-2009.gada krīzes.
Tas notiek situācijā, kad vismaz daļā Latvijas joprojām ir augsts bezdarbs un tam joprojām ir ne tikai strukturāli iemesli, ja par tādu nesauc iedzīvotāju izvietojumu valsts teritorijā. Turklāt ārpus Latvijas dzīvo ievērojams cilvēku skaits, kurus mēs noteikti vēlētos piesaistīt atpakaļ un tam noteikti ir nepieciešams darbavietu skaita pieaugums.
Ir skaidrs, ka šeit saturas divi grūti savienojami mērķi. No vienas puses, algu pieaugums padara darba tirgu pievilcīgāku gan Latvijā, gan citās valstīs dzīvojošajiem. No otras puses, algu kāpums pats par sevi ir negatīvs faktors ārējai konkurētspējai un var mudināt uzņēmumus samazināt strādājošo skaitu. Acīmredzamu izeju no šīs dilemmas sniedz straujāks darba ražīguma pieaugums. Latvijas kā dzīvesvietas pievilcību tuvākajā nākotnē vairos algu kāpums, kas, domājams, nedaudz pārsniegs darba ražīguma pieaugumu. Tas radīs nopietnas dilemmas uzņēmumiem. Šāds algu kāpums samazina resursu daudzumu, ko tie var veltīt ieguldījumiem pamatlīdzekļos. Var cerēt, ka nepieciešamība paaugstināt algas apstākļos, kad ir ierobežotas iespējas ražīgumu celt ar tīri mehāniskiem līdzekļiem, tas ir, vienkārši uzstādot jaunas mašīnas vai nomainot esošās ar jaudīgākām, pamudinās uzņēmumus kļūt radošākiem. To, ka tieši grūtības dažkārt pamudina mūsu valsts uzņēmumus iziet no psiholoģiskās komforta zonas, apstiprina notikumi saistībā ar Krievijas noteikto pārtikas embargo un tās valūtas vērtības kritumu. Piemēram, iedziļinoties faktoros, kas noteikuši lielo šī tirgus īpatsvaru zivju konservu ražotājiem, atklājas, ka viens no tiem ir domāšanas inerce. Jaunu tirgu meklēšana un produktu attīstība ir veids, kā panākt lielākus ienākumus, līdz ar to arī augstāku darba ražīgumu, ar salīdzinoši nelieliem ieguldījumiem. Šādas iespējas ir jāizmanto. Pretējā gadījumā valsts attīstībai drīz ļoti grūti pārvaramus šķēršļus sagādās demogrāfisko un ekonomisko procesu nelabvēlīga mijiedarbība – sarūkošs iedzīvotāju skaits, nelabvēlīgāka vecuma struktūra, lielāka sociālo maksājumu un infrastruktūras izmaksu slodze un tā tālāk.