Rūpīgi izvērtējot Administratīvās apgabaltiesas 2012.gada 25.jūnija spriedumu, jāsecina, ka ir pamats to pārsūdzēt kasācijas kārtībā, jo tiesa ir nepareizi interpretējusi Elektroenerģijas tarifu aprēķināšanas metodikas saistītajiem lietotājiem prasības un nav piemērojusi samērīguma principu ne izvērtējot diferencēto tarifu saistītajiem lietotājiem atbilstību normatīvajiem aktiem, ne arī nosakot, ka tarifi būtu atceļami ar 2011.gada 1.aprīli.
Neskatoties uz iepriekš minēto, ir jāatzīst, ka daļa spriedumā ietvertās motivācijas ir pamatota un šaubas nerada. Tā, piemēram, ir jāpiekrīt Administratīvās apgabaltiesas secinājumam, ka AS Latvenergo, nosakot tarifus, nepilda valsts pārvaldes uzdevumu un tās pieņemtais lēmums noteikt tarifus nav uzskatāms par administratīvo aktu. Tāpat ir pamatots tiesas secinājums par atsevišķu tarifu komponenšu apmēra atbilstību metodikai. Proti, tiesai nav radušās šaubas par elektroenerģijas cenas, tīkla pakalpojuma un obligātā iepirkuma komponenšu apmēru pamatotību. Šaubas tiesai radījusi vienīgi tirdzniecības pakalpojuma komponentes izmaksu pamatotība, kas veido vien 1,6% no kopējā tarifa apjoma. Rodas jautājums, vai ir samērīgi atcelt visus tarifus, ja tiesai neskaidra ir tikai neliela daļa no kopējā tarifu izmaksu pamatojuma?
Otrs būtiskais tiesas arguments, pamatojoties uz kuru tiesa apmierinājusi pieteicēju pieteikumu, ir tas, ka tarifu diferenciācija «starta» un «pamata» neatbilstot metodikai. No sprieduma izriet, ka Administratīvā apgabaltiesa faktiski ir atcēlusi visus tarifus, kaut arī galvenais iebildums tiesai bija par «starta» tarifu, kas attiecās vienīgi uz mājsaimniecību lietotājiem. Šajā aspektā jākonstatē, ka Administratīvās apgabaltiesas nav izvērtējusi, vai nebūtu piemērojams samērīguma princips, jo ir acīmredzams, ka spriedums skar ne vien AS Latvenergo, mājsaimniecību un citu saistīto lietotāju intereses, bet skar arī AS Latvenergo konkurentus brīvajā elektroenerģijas tirgū.
Ja stātos spēkā Administratīvās apgabaltiesas spriedums, tas visticamāk nozīmētu to, ka, pirmkārt, AS Latvenergo būtu jāatmaksā tām mājsaimniecībām, kas patērējušas vairāk nekā 1200 kilovatstundas. Otrkārt, AS Latvenergo būtu jāpiemēro tarifi, kas bija spēkā līdz 2011.gada 1.aprīlim. Tas, savukārt, nozīmētu to, ka būtu jāpiemēro tādi tarifi, kas pilnībā nesedz ekonomiski pamatotās pakalpojuma izmaksas. To pierāda kaut vai tas, ka, salīdzinot ar iepriekšējo tarifu, ir pieaugušas tīkla izmaksu un obligātā iepirkuma izmaksu komponentes, kas apstiprinātas ar atsevišķiem regulatora lēmumiem. Tādējādi šīs augstākās komponenšu izmaksas AS Latvenergo ir jāsedz jebkurā gadījumā, kaut arī tarifos, kas bija spēkā līdz 2011.gada 1.aprīlim, bija ietvertas zemāks konkrēto komponenšu izmaksu apmērs. Tātad, ja stātos spēkā Administratīvās apgabaltiesas spriedums, tiktu nepamatoti samazināti tarifi, kā rezultātā tiktu kropļota konkurence tirgū, jo tarifi, kuri būtu jāpiemēro, neatbilstu faktiskajām pakalpojuma izmaksām.
Tik pat neskaidrs ir jautājums, vai tiesa vispār varēja „iestāties” regulatora vietā un faktiski noteikt kādi tarifi bija jāpiemēro un kādi tarifi būs spēkā līdz ar sprieduma spēkā stāšanos, vai tomēr tā drīkstēja vienīgi uzdot regulatoram veikt noteiktas darbības.
Jāsecina, ka lieta noteikti ir skatāma Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentā, kurš tad arī varētu viest skaidrību par Administratīvās apgabaltiesas sprieduma atbilstību normatīvajiem aktiem.
