Ar vakcīnām viss daudzmaz skaidrs. Jā, radītas ļoti īsā laikā, un par to var tikai uzslavēt zinātniekus, taču starptautiskās un arī vietējās medikamentu drošumu kontrolējošās institūcijas vadās pēc pierādījumos, nevis emocijās balstītas pieejas un ir uzņēmušās atbildību par reģistrēto, plašai lietošanai atļauto vakcīnu nekaitīgumu.
Tālāk katra cilvēka izvēle ir lietot tās vai nē. Pilnīgi cita situācija paveras, ja vērtējam valdību, īpaši mūsējās, lēmumus, kas vērsti uz saslimšanas ar Covid-19 mazināšanu – lai arī it kā tiek uzklausīti eksperti, pētīti zinātnieku atzinumi un dažādi statistikas dati, lēmumi tiek pieņemti, pamatā vadoties pēc politiķu pašu izpratnes par lietu kārtību un ļoti rēķinoties ar publikas (vēlētāju) reakciju, tātad te nāk klāt vai pat dominē subjektīvais faktors.
Notiek nemitīgi eksperimenti, balansējot starp ieviesto pasākumu efektivitāti un sabiedrības attieksmi. Un tādā situācijā gan tad parādās nesalīdzināmi lielāks pamats bažām par nevēlamām blaknēm. Piemēru netrūkst. Jau ziemā rakstījām par tolaik pieņemto aplamo politisko lēmumu liegt strādāt frizieriem, kas noveda pie tā, ka tieši frizieri bija starp visbiežāk slimojošajiem, jo viņus politiķi faktiski bija motivējuši strādāt nelegāli. Pēc tam nāca ziņas par daudziem gadījumiem, kad vieniem, kam liegts strādāt, teju vai jābankrotē, jo zaudējumi netiek kompensēti, bet citiem iestājušies zelta laiki, jo pabalsti ir lielāki nekā paši spētu nopelnīt.
Tagad liela jezga sākusies ar valdības plāniem noteikt profesijas, kurās strādājošajiem obligāti jābūt vakcinētiem, atkal kaut ko uzspiežot, nevis piedāvājot izvēli – vai nu nevakcinējies, bet tad strādā/mācies attālināti, vai arī vakcinējies un saņem par to bonusu – iespēju visur būt klātienē.
Sekas tam, ka politiskie lēmumi, kas vērsti uz saslimstības ar Covid-19 mazināšanu, ir nevis racionālā, bet emocionālā izvēlē balstīti, vislielāko triecienu rada ekonomikai. Uzņēmumi nevar pilnvērtīgi izvērst savu darbību, ja spēles noteikumi ir neskaidri, nemitīgi mainīgi, un tādā situācijā saglabājas jaunu ierobežojumu riski. Jā, vienus, kuru darbība mazāk saistīta ar cilvēku saskarsmi, tas viss ietekmē mazāk, tie var izmantot krīzi kā iespēju straujākai attīstībai, taču ir arī ļoti daudzas tādas jomas, kurās darbs faktiski ir nemitīgi apdraudēts.
Tas nozīmē, ka eksperiments ir arī ar ekonomikas dzīvotspēju, uzņēmumu izdzīvotspēju šādos pat ne tik daudz vīrusa kā politisku reakciju ietekmētos apstākļos. Ja vēl būtu tā, ka mūsu un citas mums apkārtējās valstis būtu pašpietiekamas, spējīgas sevi pilnībā ar visu apgādāt, tā būtu cita situācija, taču mums jārēķinās ar nepieciešamību konkurēt par visa veida resursiem ar citām valstīm. Un jāņem vērā, ka konkurences spēles noteikumus ietekmē ne vien Covid-19 izplatība, bet vēl jo vairāk arī dažādas ģeopolitiskās intereses, kurās galveno toni nosaka lielvalstu intereses. Un šajā ziņā bēdīgākais, ka pie mums aizvien biežāki ir gadījumi, kad redzam padevīgu pielāgošanos citu vēlmēm, nevis centienus darīt tā, kā mūsu valstij, mūsu sabiedrībai būtu izdevīgāk, labāk.
Aizvien vairāk ir pamats justies kā eksperimentu trusīšiem situācijā, kad tiek pārdalītas ietekmes zonas, kad lielās, rūpnieciski attīstītās valstis cīnās par pāreju uz jaunām tehnoloģijām, ko mums drīz būs lietot un par ko maksāt, utt. Vai mēs paši šo situāciju varam kaut kā vērst sev par labu?
Ne visu, bet kaut ko varam. Vismaz tiktāl, cik tas attiecas uz pašu attieksmi, pašu izvēlēm. Un ne tikai aizraujoties ar tukšām diskusijām par vakcinēšanos, bet arī raugoties plašāk. Kaut vai sākot ar to, ka nevis jūsmot par kosmosa tūrismu superbagātajam, bet gan attiecināt šo ziņu uz piesārņojuma mazināšanas prasībām – mums te draud, ka būs vairāk jāmaksā par apkures un transporta izmešiem, bet kā tad ir ar tiem, kas vienā mirklī nodedzina tik, cik visa Latvija kopā, – uz viņiem šī zaļā politika nav attiecināma?
Vai otrs piemērs – ģeopolitika. Nupat Krievijas politiķi atkal skaidri apliecināja, ka tie uzņēmēji, kas investē Baltijas valstīs, tostarp tranzīta biznesā, ir vērtējami kā kaitnieki Krievijas valstij. Ko dara mūsu amatpersonas, asi vēršoties pret šo no Krievijas nākušo biznesu, – vai tikai nepalīdz kaimiņvalsts varai? Proti, gribas, ka esam nevis kā elementi citu spēlēs un eksperimentos, bet gan, ka domājam vairāk par savām interesēm, savas valsts attīstību. Un lēmumu pieņemšana notiek racionāli, nevis emocionāli.
