Plašu ažiotāžu raisījusi valdības koalīcijā esošās Nacionālās apvienības prasība atcelt no amata pēc būtības nekvalitatīvi strādājošo iekšlietu ministri, kas pārstāv Attīstībai/Par!, un tam sekojoša šīs ministres atkāpšanās no amata, un premjera lēmums sodīt Nacionālo apvienību (NA), pieprasot to valdībā pārstāvošā ekonomikas ministra nomaiņu.

Turklāt, ja iekšlietu ministres nomaiņai bija pamats, ko apstiprina arī pats premjers, tad ekonomikas ministram amats bija jāpamet ne tāpēc, ka būtu kritizēts kā slikts, bet gan tāpēc, ka šajā gadījumā nepaveicies būt malējam, proti, visnesenāk apstiprinātam amatā no NA ministriem.

Sanāk, ka sodīti tika nevis vaininieki, bet gan trauksmes cēlāji, kas, protams, ir absurds. Bet visa šī jezga rezultējas ar sliktu signālu biznesam – ka partiju savstarpējo rēķinu kārtošana, visu turēšanās pie krēsliem šajā valdībā, izrādās, ir svarīgāka par situāciju tautsaimniecībā. Jā, premjers saka, ka visu varējuši pa aizkulisēm sarunāt, neesot bijis jānāk ar publiskiem ultimātiem. Tas arī kaut kā dīvaini velk uz problēmu pietušēšanu, sarunāšanu pa kaktiem, nomuļļāšanu, nevis to operatīvu risināšanu.

Un vēl jautājums: vai politikā nedrīkst lietot ultimātus? Drīkst. Īpaši, ja runa, kā šajā gadījumā, ir par darba kvalitāti un nekvalitatīvi veikta darba bēdīgām sekām. Lai gan lielākās uzņēmēju organizācijas kā nekad iepriekš sparīgi iestājās par līdzšinējā ekonomikas ministra palikšanu amatā (tas šajā gadījumā arī nelīdzēja), stāsts pēc būtības ir ne tik daudz par konkrēto personu, bet gan par nevērīgo attieksmi pret valsts ekonomiku kā gluži vai maznozīmīgāko jomu. Īpaši situācijā, kad valstī draud enerģētiskā krīze, aug inflācija un ēnu ekonomika, jāpārvar nu vairs ne vien pandēmijas, bet arī kara Ukrainā sekas.Taču, ja reiz akcents ir uz personālijām, der pievērst uzmanību pāris aspektiem.

Pirmkārt, atšķirībā no nu jau bijušās iekšlietu ministres, kas atgriežas Saeimā, nu jau bijušais ekonomikas ministrs nekur tālu prom no savas līdzšinējās darbavietas nedosies – gan jau tajos pašos gaiteņos, tikai citā statusā grozīsies, viņa vietā būs līdzšinējā ministrijas parlamentārā sekretāre. Tātad par iesākto darbu turpināšanu bažām nebūtu pamata. Bet te nonākam pie tā, kas būtu liekams kā otrkārt, – kādi ir bijuši darba rezultāti šajā secīgo krīžu laikā?

Valdības pārstāvji, arī ekonomikas ministrs, izbraukājuši ASV, Kanādu un vēl virkni valstu ar mērķi vienoties par energoresursu steidzamu piegādi. Kur rezultāti? Šis nav laiks, kad pietiktu ar abpusējiem sapratnes un draudzības apliecinājumiem – ir nepieciešami līgumi par konkrētām piegādēm. Ja par tādiem nevēsta, tātad tādu nav?

Neskaidrību ap šo ir gana daudz. Mums saka, ka Latvija iegādājusies divus kuģus ar sašķidrināto gāzi. Kad tie atceļos? Kur tiks izkrauti? Vai izkraušanas iespēja jau rezervēta? Ja tie būs lielie okeāna kuģi, vai būs jāpārkrauj mazākos, kas var iebraukt Baltijas jūrā? Cik tas viss mūsu valstij izmaksās? Cik ilgam laikam ar to pietiks? Vai līdz tam mums būs gāze, ko lietot? Vai bez šiem diviem kuģiem ir vēl kādi sarunāti/nopirkti? Vai tik nebūs tā, ka līdz vēlēšanu dienai kaut kā aizvilksim, bet otrā dienā pēc tām būs jāsludina ārkārtas stāvoklis? Skaidru un konkrētu atbilžu nav.

Tās premjers neprasa no atbildīgā ministra un arī pats nepauž. Ir vien atrunas, ka nevajagot satraukties, jo Inčukalna krātuvē gāzes esot gana daudz. Labi, bet vai tā mūsu vajadzībām lietojama? Jo galu galā šajā krātuvē taču glabājas arī kaimiņvalstīm piederošā gāze, ko valsts diez vai var nacionalizēt.

Tad, lūk, tā vietā, lai spēlētu kaut kādas dots pret dotu spēlītes, gribētos, lai augstāko valsts vadītāju retorikā būtu vairāk konkrētības. Un lai rīcība gan attiecībā pret konkrētām personām, gan tautsaimniecību kopumā būtu taisnīga un korekta. Teātra valsts pārvaldē jau tā ir par daudz.

Protams, šajā situācijā pastāv vēl viena iespējamība – ka no pašreizējā ekonomikas ministra tāpat nebija nekādas jēgas, ka viņš varēja būt tajā amatā, varēja nebūt, no tā nekas nebūtu mainījies.

Uzsvērsim: tas ir vien pieļāvums, redzot, cik viegli premjers šajā situācijā atbrīvo tieši šo ministru un Nacionālā apvienība to, tā teikt, bez lieliem iebildumiem norij. Tādā gadījumā tā būtu Vienotības piespēle koalīcijas partnerim, ar ko turpinās sadarbību pēc vēlēšanām, ļaujot tā kā pārkreditēt vēlētāju uzticību, noņemt atbildību no vienas personas, izlikt uz lielās skatuves citu. Bet arī tas tad ir slikts signāls, kas neapliecina rūpes par valsts ekonomiku