Eiropas Komisijas starptautiskās sadarbības un attīstības komisārs Nevens Mimica intervijā laikrakstam Diena.
Kāds ir Eiropas Savienības (ES) ieguldījums palīdzībā attīstības valstīm, cik daudz naudas mēs tam tērējam?
ES ir lielākais donors pasaulē, kas sniedz palīdzību attīstības valstīm. Gadā mēs tam tērējam vairāk nekā 56 miljardus eiro. Tas ir vairāk nekā puse no visas pasaules ieguldījuma attīstības sadarbībā. Taču mēs gribētu būt ne tikai vislielākie, bet arī vislabākie un efektīvākie donori. Mēs vēlamies būt pārliecināti, ka minētais finansējums tiešām sasniedz tās valstis un tos iedzīvotājus, kuriem tas ir visvairāk nepieciešams.
Runājot par sniegtās palīdzības efektivitāti, ir izskanējusi arī kritika. Vai ES ir izstrādāti kritēriji, lai šo palīdzības efektivitāti mērītu?
Manuprāt, ES nevajadzētu aizstāvēties par tās sniegtās palīdzības efektivitāti. Ir daudzi lieliski piemēri, kad tā tiešām ir nesusi vērā ņemamus augļus. Protams, šo efektivitāti vienmēr var uzlabot. Mēs kā palīdzības sniedzēji aizvien vairāk orientējamies nevis uz ieguldītās naudas daudzumu, bet uz sasniegto atdevi jeb rezultātu. Ir izstrādāti gan saņemtās naudas izlietojuma efektivitātes, gan caurskatāmības kritēriji. Tas, kur mēs patiesi vēlētos būt efektīvāki, ir mūsu partnervalstu budžeta atbalstīšana. Tiesa, pirms tam mēs vienmēr veicam saņēmējvalsts ekonomikas novērtējumu. Novērtēšana, protams, notiek arī pēc piešķirtās naudas izlietošanas.
Ir viedoklis, ka visefektīvākā palīdzība attīstības valstīm būtu ES tirgus atvēršana to precēm.
ES tirdzniecība ar partnervalstīm ir ļoti svarīga. Tādēļ arī 2003. gadā stājās spēkā Kotonū (Cotonou) līgums starp ES, Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstīm, kas ietver arī sadarbību tirdzniecības jomā. ES arī ar citām partnervalstīm attīstības sadarbības ietvaros slēdz divpusējus līgumus par sadarbību tirdzniecības jomā. Tā ka ES tirgus ir viens no atvērtākajiem mūsu partnervalstīm, ja runājam par nulles tarifu likmēm un netarifu barjerām. Mums gan vēl daudz jāstrādā, lai stiprinātu partnervalstu ražošanas un eksporta spējas. Tādēļ ES ir programmas Aid for Trade (Palīdzība tirdzniecībai), lai iedrošinātu partnervalstis eksportēt un stiprinātu to ražošanu.
Eiropas lauksaimnieki gan ir nobažījušies par lētās pārtikas importu.
Tā ir neatņemama ES tirdzniecības politikas sastāvdaļa – tirgus atvēršana attīstības valstīm. Es nedomāju, ka Eiropas lauksaimniekiem par to būtu jāsatraucas. Cits jautājums ir par partnervalstu tirgus atvēršanu ES produktiem, taču, manuprāt, te nevar runāt par simetrisku rīcību, jo attīstības valstīm ir nepieciešams ilgāks pārejas periods, lai sagatavotos tirgus atvēršanai.
Plašāk lasiet rakstā Tērējam vairāk nekā 56 miljardus ceturtdienas, 5.marta laikrakstā Diena (10.,11.lpp)!