Eiropas Komisijas (EK) jaunākās Eirobarometra aptaujas (2019. gada jūnijā) dati liecina, ka mazinās Eiropas Savienības (ES) iedzīvotāju bažas par imigrāciju (ko joprojām gan uzskata par galveno problēmu) un terorismu, bet pieaug – par klimata pārmaiņām un apkārtējo vidi.

Karstuma viļņus, kad gaisa temperatūra pārsniedz 100 grādus pēc Fārenheita jeb 37 grādus pēc Celsija, uzskata par Eiropas klimatam ekstrēmiem. Tomēr tādi ir bijuši ik vasaru kopš 2003. gada un prasījuši 70 000 cilvēku dzīvību. Šajā vasarā vairums Eiropas valstu piedzīvojušas pat divus karstuma viļņus. To visu vēl pastiprina ziņas par strauju ledāju kušanu Grenlandē. Līdz ar to nav pārsteigums, ka eiropieši aizvien vairāk bažījas par šīm klimata pārmaiņām.

Publikācijās ārvalstu presē rodamas neskaitāmas atsauces uz vairākiem zinātniskiem un ļoti respektabliem pētījumiem, kas apliecina: pašreizējās klimata izmaiņas ir cilvēku darbības radītas. Piemēram, Šveices federālais Tehnoloģiju institūts savā jaunākajā pētījumā norāda, ka 2018. gada vasaras karstuma viļņi Ziemeļeiropā statistiski nebūtu iespējami bez klimata pārmaiņām, kuras izsaukusi cilvēku rīcība. Līdz ar to EK ir pieņēmusi stratēģisku ilgtermiņa vīziju 2050. gadam par modernu, konkurētspējīgu un klimata neitrālu ekonomiku ar nosaukumu Tīra planēta visiem. Somija, kas ir prezidējošā valsts ES, ierosinājusi vides politikai novirzīt ceturto daļu ES fondu laikā no 2012. līdz 2027. gadam.

Tajā pašā laikā jāatgādina, ka vairāku valstu ierosinājumu 2050. gadā panākt nulles emisiju līmeni nobloķēja Polija, Ungārija, Čehija un Igaunija. Tas saistīts ar to, ka pāreja uz nulles emisiju līmeni prasa ļoti būtiskas investīcijas, un valstis, piemēram, Polija, kuras ekonomika pārsvarā balstīta fosilajos resursos, prasa noteiktas kompensācijas. Polijas amatpersonas arī norādījušas, ka tās ir ne tikai ekonomiskas, bet arī sociālas izmaksas, jo ogļu raktuvju slēgšana neizbēgami ir saistīta ar darba vietu likvidēšanu.

Tas liecina, ka ES vienoties un sasniegt ambiciozus klimata mērķus nebūs viegli, jo ir liela atšķirība starp dažādu valstu fosilās atkarības pakāpi. Piemēram, Skandināvijā ir ļoti augsts atjaunojamo energoresursu īpatsvars. Jāteic, ka Latvija šajā ziņā noteikti nav starp sliktākajām valstīm, mēs arī neiebildām pret klimata neitralitātes sasniegšanu 2050. gadā. EK ir aprēķinājusi – lai sasniegtu nulles emisiju līmeni 2050. gadā, tas prasītu ikgadējas investīcijas enerģētikas infrastruktūrā 175 līdz 290 miljardu eiro apmērā. Tas ir jautājums par sabiedrisko līgumu – vai eiropieši ir gatavi maksāt par izvirzīto klimata mērķu sasniegšanu.

Jaunākā Eirobarometra aptauja liecina, ka iedzīvotāju attieksme nebūt nav vienaldzīga un klimata pārmaiņu mazināšana varētu būt tā politikas joma, kur Briseles «establišmenta» un sabiedrības viedoklis sakrīt. To jāprot gudri izmantot.