Savu 35 gadu vecumā Edgars Rinkēvičs ir piedzīvojis spožu karjeru – ilgu laiku sabijis Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra amatā, bet brīdī, kad pie viņa viesojās Numurs, viņš tieši septiņas dienas pildīja Valsts prezidenta kancelejas vadītāja pienākumus.
Vieni viņu dēvē par pelēko kardinālu, otri uzskata, ka tieši viņa spēkos ir padarīt Valsts prezidenta politiku un izturēšanos respektējamāku un pat agresīvāku, trešie – baidās tikt atlaisti no darba. Pašam Edgaram Rinkēvičam viedoklis ir skaidrs — diez vai Latvija ir gatava tautas vēlētam prezidentam, turklāt nekas slikts nenotiktu, ja augstākā valsts amatpersona nebūt nebūtu bezpartijiska.
Jums ir bijusi visnotaļ veiksmīga karjera Aizsardzības ministrijā. Kāpēc nolēmāt, piekritāt pāriet uz darbu Rīgas pilī?
Kamēr cilvēks nav pārgājis uz darbu kādā citā vietā, viņš nekad nevar zināt – ir bijusi veiksmīga karjera vai nav. Tikai tad, kad attiecīgā darba vieta ir pamesta, cilvēki sāk uzskatīt, ka viss taču bija ļoti labi. Pienāk jau arī brīdis, kad ir pēdējais laiks sākt darīt kaut ko citu. Pirmām kārtām Valsts prezidenta aicinājums bija pagodinājums, un acīmredzot tas bija augsts manas līdzšinējās darbības novērtējums. Aizsardzības ministrijā sāku strādāt no 1995. gada septembra, bet no 1997. gada – valsts sekretāra amatā. Lai cik arī būtu interesants un daudzveidīgs darbs Aizsardzības ministrijā, ar laiku rodas sajūta, ka pats šai darbavietai neko nevaru dot un neko nevaru arī gūt. Protams, tur pavadītais laiks bija interesants un arī neaizmirstams – bruņoto spēku veidošana, integrācija NATO, pirmie soļi Latvijai kā šīs alianses dalībvalstij, tās sammits Rīgā… Tomēr kaut kādā brīdī sapratu, ka ir laiks meklēt kaut kādas citas iespējas. Turklāt kas tad atliek pēc šāda veida darba valsts pārvaldē – politika, biznesa lietas vai akadēmiskā joma. Es sevi pārāk neuzskatu par cilvēku, kas varētu veiksmīgi darboties politiskajā vai ekonomiskajā vidē. Tādējādi faktiski šis piedāvājums nāca īstajā laikā.
Pirms saņēmāt piedāvājumu ieņemt šo amatu, kādas jums bija pirmās asociācijas, izdzirdot vārdu savirknējumu «Valsts prezidents Valdis Zatlers»?
Ziniet… Ir viena asociāciju gamma, ja jūs uz to raugāties kā Latvijas Republikas pilsonis, kurš lasa avīzes, lasa ziņas, vairāk vai mazāk seko līdzi politikai. Viena no manām kolēģēm nesen visai ironiski teica, ka katrs Latvijas vīrietis sevi uzskata par labāko politikas speciālistu.
Sporta arī…
Protams, sporta, ekonomikas… par speciālistu visās jomās. Otrs asociāciju līmenis ir, kad man ar to visu ir jāsāk strādāt, kad jāsāk skatīties uz lietām no pavisam cita viedokļa. Teikšu godīgi – pirmās asociācijas bija pavisam neitrālas. Es nedomāju, ka man būtu bijušas kādas īpašas sajūtas. Turklāt Aizsardzības ministrija, tāpat kā Ārlietu ministrija, ir tās, kurām visciešāk ir jāsadarbojas ar Valsts prezidentu un Valsts prezidenta kanceleju. Savukārt šā gada laikā es redzēju prezidenta reālos darbus, varbūt pat tādus, ko neredz publiskajā telpā – tā joma, no kuras es nāku, ir samērā slēgta. Tādējādi iespaids strauji evolucionēja pozitīvajā virzienā. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc es nolēmu minētajam vārdu un burtu salikumam teikt «jā».
Tas, ko jūs nupat paudāt, bija Latvijas pilsoņa vai valsts amatpersonas viedoklis?
Man līdz šim nav bijusi personības dublēšanās starp valsts amatpersonu un Latvijas pilsoni. Tāpēc uzskatiet, ka šie ir abējādi viedokļi. Baidos, ka gadījumā, ja sāksies tādas problēmas, ka man kā Latvijas pilsonim būs viens viedoklis, bet kā valsts amatpersonai – otrs… Tad tomēr man būs jāpadomā, vai labāk neveidot kādu privātuzņēmumu, nedibināt kādu nevalstisku organizāciju vai nedoties lasīt lekcijas kādā universitātē.
Valdis Zatlers, līdz ar jūsu iecelšanu šajā amatā, ir norādījis, ka vēlas efektivizēt kancelejas darbu. Kuri tad ir tie vājie punkti?
Nostrādājot šeit precīzi nedēļu, varu paust vairākus savus novērojumus. Pirmām kārtām es redzu, ka cilvēki šeit strādā tiešām ļoti daudz. Darba ritms, kas ir Valsts prezidentam, ir ļoti saspringts. Ir bijuši brīži, kad es ar kancelejas darbiniekiem pēdējo reizi dienas gaitā sazvanos vēl ap vienpadsmitiem vakarā. To, ko dažreiz ministrijā izdara vesels departaments, šeit paveic viens prezidenta padomnieks ar savu palīgu. Dažreiz šeit būtu nepieciešams ieviest zināmu sistēmiskumu – darba plānošana ir visai haotiska. Ir jāattīsta vairākas procedūras, sākot no Valsts prezidenta dalības plānošanas iekšzemes pasākumos un beidzot ar ārvalstu vizītēm. Lai gan šeit ir viens riska moments – nekad nevar zināt, ar ko beigsies šī diena. Vai nenotiks kaut kas tāds, kā rezultātā viss, ko esam rūpīgi plānojuši, nesabruks un mums nebūs jānodarbojas ar kaut ko pilnīgi citu. Daudzie Satversmē paredzētie nosacījumi tomēr uzliek slogu prezidentam reaģēt pilnīgi negaidītās situācijās. Šeit neviena diena nelīdzinās kādai citai: vai nu mums ir kāds iekšpolitisks, vai arī ārpolitisks pārsteigums. Pat nostrādājot šeit septiņas dienas, esmu jau bijis spiests pārkārtot burtiski jebko.
Droši vien mums vairāk ir jāņem vērā tie aspekti, ko prezidents ir uzstādījis kā savas darbības prioritārās lietas. Atbilstoši tam arī plānojot vienu otru pasākumu, vizīti utt.
Protams, es arī gribētu mazliet efektīvāku preses dienesta darbu. Man ir bijušas daudzas sarunas ar jūsu kolēģiem, un parasti es esmu dzirdējis dažādas piezīmes, ka tomēr ātrāk gribētos dzirdēt vienu vai otru viedokli. Reizēm visi šeit esošie zobratiņi nenostrādā tik ātri, kā tam vajadzētu būt. Patiesībā es vēl neesmu pat izrunājies ar visiem prezidenta kancelejas cilvēkiem, pat ne visiem prezidenta padomniekiem. Tas virpulis, kurā tiku ierauts 15. oktobrī, ir visai nežēlīgs. Ceru, ka mēneša laikā man šīs vietas rentgenuzņēmums būs skaidrs. Negaidiet gan no manis mēneša laikā revolūciju.
Jūs pats savulaik esat bijis žurnālists, valsts amatpersona, un ticu, ka arī avīzes jūs lasāt. Kādu jūs redzat šābrīža Valsts prezidenta darba atspoguļojumu plašsaziņas līdzekļos?
Redziet, te ir kāda interesanta lieta – interese par to, kas ir Valsts prezidenta dienas kārtībā, kāds ir viņa viedoklis pilnīgi visos mūsu dzīves jautājumos, ir milzīga. Šobrīd man ir grūti sniegt viedokli par to, kāds ir viņa darbības atspoguļojums plašsaziņas līdzekļos. Kopumā, manuprāt, gan televīzijās, gan radio, gan avīzēs, gan interneta portālos mēs redzam pietiekami adekvātu prezidenta darba atspoguļojumu. Viena lieta, protams, ir prezidenta viedokļu paušana relīžu vai interviju veidā, bet kancelejai ir vairāk jāskaidro žurnālistiem tie lēmumu pieņemšanas aspekti, kurus samērā īsā intervijā nekad nevarēs izskaidrot.
Ja mēs runājam par komentāriem, tad jāteic, ka katrs ir tiesīgs komentēt visu tā, kā viņš uzskata par vajadzīgu. Turklāt, vismaz strādājot Aizsardzības ministrijā, palīdzēja arī dažādi kritiski viedokļi. Protams, tie bija dažreiz pamatoti, bet dažreiz — ne tik. Tomēr jebkurā gadījumā tie palīdz saprast vienu otru aspektu nākotnes kontekstā. Tie palīdz ņemt vērā vienu otru faktoru, kas līdz tam nav bijis ņemts vērā. Kopumā ņemot, prezidenta darba atspoguļojums ir adekvāts. Varbūt dažreiz ir iznācis tā, ka prezidents ir centies atbildēt uz jebkuru jautājumu, kas viņam ir uzdots, nepadomājot, vai tā vispār ir viņa kompetence. Diemžēl prezidenta kompetence Satversmē ir noteikta tāda, kāda nu tā ir. Tādējādi konkrētos gadījumos viņš kaut kādus procesus ietekmēt tāpat nevarēs. Dažkārt rodas sajūta, ka prezidentus Latvijā tiek mēģināts padarīt par politologiem, par politisko norišu komentētājiem.
Jau kopš Valda Zatlera ievēlēšanas prezidenta amatā publiskajā telpā par prezidenta institūcijas darbu valda diezgan liela skepse. Spilgtākais negatīvais izteiciens bija, kad valstī pietiekami populārs cilvēks pateica, ka Trīs zvaigžņu ordeni pieņems brīdī, kad šajā valstī vispār būs prezidents. Kāds tam, jūsuprāt, ir galvenais iemesls – veids, kādā tika izraudzīta Valda Zatlera kandidatūra, neveiksmīgs PR, pārāk liels iepriekšējās Valsts prezidentes kults…
Uz minēto populāro cilvēku, manuprāt, vajadzētu raudzīties vienīgi kā uz personu, kas pauž savu viedokli. Brīdī, kad tiek ieņemti ļoti nopietni amati, vienmēr būs cilvēki, kas uzskatīs, ka attiecīgā persona tam neder, bet kāds cits gan noderētu. Mans uzdevums, strādājot prezidenta kancelejā, ir izdarīt maksimāli visu, lai šādi viedokļi mazinātos.
Bet abstrahējoties no konkrētā piemēra…
Manuprāt, situācija, kurā esam nonākuši… Mēs esam paši sev uzstādījuši ļoti interesantus kritērijus. Paskatoties uz Latvijas Republiku divdesmitajos, trīsdesmitajos gados līdz Kārļa Ulmaņa prezidentūras laikam, redzams, ka arī tad Valsts prezidentus vēlēja Saeima, bet tie bija politiskajām partijām piederīgi cilvēki. Tajā brīdī tā netika uzskatīta par problēmu. Arī tagad daudzās valstīs, kur prezidentus vēl parlamenti, politiskā piederība nav problēma. Mēs kopš deviņdesmito gadu vidus esam uzstādījuši latiņu, ka prezidentam ir jābūt politiski neitrālam – pasarg‘ Dievs, ja viņš pārstāvēs kādu partiju! Tāpat mēs bieži metamies kritizēt kādu cilvēku, pat neuzklausot viņa viedokli, viņa redzējumu. Tas savukārt ir radījis tādu politisko un sabiedrisko kultūru, ka amatpersonu izvēle Latvijā kļūst par lielāku valsts noslēpumu nekā Latvijas valsts militārās aizsardzības plāns. Man brīžiem šķiet, ka militārās aizsardzības plānu zina vairāk cilvēku nekā vienu otru kandidatūru tam vai citam amatam. Paši esam radījuši situāciju, kad tiek mēģināts radīt vai nu dievišķu tēlu, vai arī tādu, kas nāk no elles valstības. Taču patiesība ir kaut kur pa vidu.
Jūs minējāt, ka «diemžēl prezidenta kompetence Satversmē ir noteikta tāda, kāda nu tā ir».Vai, jūsuprāt, Latvija ir gatava tautas vēlētam prezidentam? Turklāt gatava šāda prezidenta ievēlēšanas procesam, gan Latvijai kā prezidentālai valstij?
Vai Latvija ir gatava tautas vēlētam prezidentam… Ziniet… Es labprāt pārfrāzētu šo jautājumu, jo te ir jārunā par to, vai Latvija ir gatava nopietnām Satversmes izmaiņām. Ja mēs ietu tajā virzienā, ka mums ir tautas vēlēts prezidents ar tām pašām funkcijām, pienākumiem, pilnvaru apjomu, kāds tas šobrīd paredzēts Satversmē, es neredzētu tam jēgu. Tajās valstīs, kur ir tautas vēlēti prezidenti, viņiem ir lielāks pilnvaru apjoms, un tas ir kā līdzsvars citiem varas atzariem. Varētu būt tā, ka cilvēki labprātāk vēlētos vispārējās vēlēšanās vēlētu prezidentu. Taču tad pirmām kārtām vajadzētu nopietnas izmaiņas Satversmē, bet vai mēs esam tam gatavi? Redzat, ar kādām mokām ir notikusi tās izmaiņu apspriešana gan par prezidenta tiesībām atlaist Saeimu noteiktos gadījumos, gan par tautas pilnvarām to darīt… Te ir jautājums, vai mēs tam esam gatavi politiskās skatuves līmenī, sabiedrības līmenī. Īstenībā vienīgais veids, kā to noskaidrot, ir rīkot ļoti plašu sabiedrības diskusiju. Šādu soli var spert, ja tam ir pietiekams tautas mandāts.
Šobrīd Satversme ir tas dokuments, kas mums nodrošina pietiekami skaidrus spēles noteikumus. Varam runāt par to – tie ir labi vai slikti, bet tie ir pietiekami skaidri. Tas, kas mūs notur zināmos rāmjos, ir fakts, ka mēs esam atjaunojuši 1922. gada Satversmi, dokumentu, kas ir no «iepriekšējiem laikiem» un dod tai zināmu morālu spēku. Jebkuram Satversmes variantam šāda spēka nebūtu, ja tas būtu pieņemts, piemēram, 1993. vai 1995. gadā – tad visiem šķistu, ka to taču var grozīt, ak Dievs, cik bieži. Līdz ar to mēs nevaram runāt par tautas vēlētu prezidentu, ja mēs nerunājam par ļoti radikāliem valsts uzbūves principu grozījumiem. Vai mēs tam esam gatavi šobrīd…
Drīzāk nē nekā jā?
Nu paskatieties, kas notiek ar pašreizējiem procesiem. Valsts prezidents vairākkārt ir paudis ļoti stingru savu nostāju, ka Saeimai ir jādebatē par atsevišķu jautājumu precizēšanu. To visu redzot, domāju, ka mums būtu vairāk vērts koncentrēties uz tiem jautājumiem, kas šobrīd jau ir dienas kārtībā – panākt, lai viss būtu izdarīts atbilstoši tiem solījumiem, kādi vasarā ir skanējuši. Godīgi sakot, pašreiz valstī ir ļoti daudz svarīgu steidzami risināmu jautājumu, kas ir saistīti ar ekonomisko situāciju un tamlīdzīgiem jautājumiem.
Kā jūs pats redzat šodien Latvijā notiekošos politiskos procesus?
Žargonā Valsts prezidenta kanceleja nereti tiek dēvēta par «pili». Es nedomāju, ka pils uzdevums, it īpaši jau manā personā, būtu komentēt politiskos procesus valstī. Vismaz šobrīd man nav ne mīļu, ne nemīļu politisko partiju. Tie procesi, kurus mēs dažkārt pārrunājam prezidenta kabinetā, absolūti ekskluzīvi paliek prezidenta un manu sarunu tēma.
Vienīgais, ko es gan gribētu teikt – būtu labi, ja mēs būtu aktīvāki politisko procesu dalībnieki, aktīvāk paustu savu viedokli tajās formās, kādas mums piešķir likumi, nevis darītu, kā mums jau tradicionāli ir izveidojies – paņaudēt, ka tāpat jau visu izlems bez mums, bet pēc tam gāzt laukā savu žulti virtuvē, Delfi komentāros un jebkur citur. Ar jēdzienu «mēs» es domāju Latvijas sabiedrību kopumā. Kamēr katrs cilvēks nesapratīs, ka viņam ir iespēja ietekmēt vienu vai otru politisko procesu, bet gaidīs, kamēr atnāks kāds mistiskais prezidents, Ministru kabinets, Saeima vai vēl kāds labais… Tas neizdosies! Nevajag gaidīt, kad kāds kaut ko izdarīs paša vietā. Protams, tā var rīkoties, bet nekas jau nenotiks.
Jūs savulaik esat bijis kādas partijas biedra kandidāts. Kāpēc pats tā arī neesat tā īsti meties politikā?
Vispirms gribu pateikt, ka Valsts prezidenta kancelejas vadītāja amats nav politisks. Mani pārsteidz tas, ka daudzi cilvēki tomēr uzskata – šis amats ir politisks, ka tas ir kaut kas TĀDS… Godīgi sakot, ir bijušas tikai divas reizes, kad man ir palīdzējis mans amats. Vienu reizi es par dienu nokavēju nodot grāmatas, un tad bibliotekāre ļoti saprotoši teica: mēs jau saprotam – jums ir ļoti daudz darba! Otrreiz bija zināma situācija Jūrmalas poliklīnikā.
Iepriekšējos gados situācija bija citādāka. Tās idejas, kas bija partijai Latvijas ceļš 1997. gadā, man personīgi šķita simpātiskas. Godīgi sakot, manuprāt, pašreiz tādas ideoloģijas Latvijas politiskajā spektrā vairs nav. Tas vēl bija brīdis, ko varēja nosaukt par manu trako jaunību, kad cilvēks vēl īsti nezina, kādu ceļu izvēlēties. Es nenožēloju neko no tā perioda – nebiju nekāds aktīvists. Taču vienu lietu gan es sapratu, vēl strādājot Aizsardzības ministrijā – valsts civildienesta ierēdnim nav ieteicams būt nevienas partijas biedram. Es pazīstu daudzus savus kolēģus, kuri ir ministriju valsts sekretāri – ļoti talantīgus speciālistus, kas ir vienas vai otras partijas biedri. Tagad avīzēs, rakstot par kādu cilvēku, ļoti populāri ir tūlīt aiz viņa vārda kaut ko ierakstīt iekavās. Manā gadījumā bija ierakstīts «35», kas ir mans vecums. Savukārt manu kolēģu gadījumā tajās iekavās tiek rakstīta divu vai trīs burtu ar vai bez šķērssvītras kombinācija, kas man šķiet principiāli nepareizi. Latvijas politiskajā sistēmā, kad valdības, ministri mainās bieži, civildienestā pat šķietamībai, ka viens vai otrs ierēdnis varētu būt kāda politiskā kursa īstenotājs, nevajadzētu būt. Protams, vienmēr pastāv iespēja, ka par cilvēku var teikt, ka viņš ir pietuvināts kādam politiskajam spēkam, formāli tur neesot.
Tieši tas regulāri tiek piedēvēts Valdim Zatleram…
Jā, bet tajā pašā laikā ir jāskatās arī uz konkrētiem darbiem, nevis tikai to, kā brīžiem viens vai otrs jautājums tiek pozicionēts. Taču tas, ko es gribēju teikt – esot civildienesta augstākajos ešelonos, cilvēkam tomēr ir jābūt absolūti nepolitiskam.
Šobrīd jūs faktiski esat nonācis vienā no augstākajiem amatiem valsts aparātā. Varbūt pēc trīs, bet varbūt septiņiem gadiem jums šis postenis, visticamāk, būs jāatstāj. Kādas redzat turpmākās savas karjeras iespējas?
Bet ja nu tas mirklis pienāk pēc gada?! Šajā valstī, ieņemot augstus amatus, ir jābūt gatavam aiziet gandrīz vai jebkurā dienā. Ir jādara viss iespējamais, lai aiziet vajadzētu pēc iespējas vēlāk, bet jābūt gatavam aiziet kaut vai šovakar. Kad šis darbs beigsies, domāšu par nākamo. Es joprojām gribētu strādāt, kaut ko sasniegt drošības politikas apritē.
Jūs šobrīd tiekat dēvēts par vienu no Latvijas pelēkajiem kardināliem…
Muļķības! Parasti es staigāju melnos uzvalciņos.