Brīžiem ir sajūta, it kā mēs dzīvotu tādā kā greizo spoguļu valstī.

Covid sērga neatstāj jau vairāk nekā pusotru gadu. Ik pa laikam ekonomika valstī daļēji tiek paralizēta, atsevišķu nozaru darbība pilnībā slēgta. Laikus nepieņemtu lēmumu dēļ esam, politiķu vārdiem runājot, kraujas malā. Slimnīcas pārpildītas ar Covid-19 pacientiem, plānveida ārstēšana teju vai apstājusies, lai arī tas atstās dramatiskas sekas nākotnē. Budžets tiek lāpīts ar aizdevumiem.

Aug izmaksas biznesam saistībā ar energoresursu un izejvielu cenu kāpumu. Aug kopējā inflācija. Bet tajā pašā laikā no valdības puses skan priecīgi vēstījumi par to, ka patiesībā viss esot labāk, nekā cerēts, jo IKP dati, lūk, uzrādot strauju izaugsmi.

Vēl vairāk – tā kā naudas esot vairāk nekā jebkad iepriekš, īstais laiks esot to tērēt – lielākām algām vispirms jau pašiem lēmumu pieņēmējiem, tad valsts pārvaldei kopumā, projektiem, ko pamato ar ekonomikas sildīšanas vajadzību, deputātu priekšlikumiem (tā dēvētajām kvotām), kas vērstas uz vēlētāju balsu pirkšanu pēc nepilna gada gaidāmajās vēlēšanās utt.

Jā, IKP dati uzrāda izaugsmi, varbūt arī budžeta ieņēmumi palielināsies, taču, cik tas ir, moderni sakot, ilgtspējīgi? Proti, vai šo spožo rādītāju pamatā nav vien šajā krīzes laikā pieejamie aizņēmumi, atļaušanās pieņemt budžetu ar deficītu, energoresursu un izejvielu cenu kāpums, tātad kaut kas ļoti īslaicīgs? Vai uz tādiem pamatiem var būvēt ko fundamentālu?

Vērojot valsts pārstāvju rīcību šajā laikā, nāk prātā līdzība ar situāciju iedomātā ģimenē, kur viens pelnītājs palicis bez darba, bet ģimene ņem kredītus, iet uz dārgākiem restorāniem nekā jebkad iepriekš, jo nauda taču ir, dzīve iet uz augšu. Par sekām nedomā... Jā, protams, ir uzņēmumi, kuriem šis ir labs laiks, lai pelnītu. Taču arī tos ietekmē šī nestabilitāte. To spilgti raksturo kaut vai ziņa, ka augušo būvniecības izmaksu dēļ četri uzņēmumi atteikušies no prototipēšanas darbnīcas Riga Makerspace projekta īstenošanas vai vēl mazliet iepriekš vairāki atteicās no Tabakas fabrikas kvartāla pirmā posma būvniecības darbiem.

Nebūs pārsteigums, ja līdzīgi gadījumi atkārtosies aizvien biežāk. Protams, nevar teikt, ka viss ir slikti, tā būtu krišana otrā grāvī. Uzņēmēji, tā teikt, ķepurojas un gan jau kaut kā izķepurosies: vieni – veikala priekšā uz ielas izliekot improvizētu telefoniski vai internetā pieņemtu preču izsniegšanas leti, citi – no ēdinātājiem pārtopot par gatavās pārtikas tirgotājiem, vēl daudzi – orientējoties pakalpojumus sniegt citās valstīs utt. Bet tāpat ir barjeras, ko nākas pārvarēt visiem – kā rīkoties situācijā, kad ne visi darbinieki ir vakcinēti, bet darbs ir klātienē, kā atturēt darbiniekus kaut vai no emigrācijas (ieskatieties 9. novembra Dienas Biznesā publicētajā lidostas Rīga reisu bilancē – tur skaidri redzama pēdējo mēnešu tendence pirkt vienvirziena biļetes).

Un ir vēl viens faktors, kas, maigi sakot, mulsina. Dienas Biznesā publicētie dati rāda, ka saslimšanas gadījumu skaits vismaz Baltijas valstīs ir aptuveni līdzīgs, taču ierobežojumi biznesa darbībai faktiski vislielākie ir tieši pie mums. Sekas – patērētāju migrācija. Bez jau šajā Dienas Biznesa izdevumā pieminētajiem piemēriem situāciju savā paziņojumā presei ļoti precīzi raksturo arī pasākumu rīkotāji: “Lietuvā pasākumu apmeklētība jau atgriezusies gandrīz vai iepriekšējā līmenī, Igaunijā – aptuveni 70% no pasākumu apmeklējuma, bet Latvija ierobežojumu ziņā ir visstingrākā valsts, kur apmeklējumu apjoms atjaunojas vislēnāk, un tas, protams, vistiešāk atsaucas arī uz apgrozījumu.”

Un te taču ir runa par legālu biznesu, kurš maksā nodokļus, nodarbina cilvēkus utt. Tāpēc ir tā, ka uz šī fona visa tā budžeta naudas kaisīšana pa labi un pa kreisi, tā algu celšana, tā bravūra, lieloties ar IKP, šķiet galīgi neiederīga. Jo ne jau to budžeta naudas dalītāju, to statistikas no augstām tribīnēm pavēstītāju nopelni tie ir. Bet tas, ka esam nonākuši līdz tai kraujas malai, gan ir viņu neizdarības sekas.

Tātad nomuļļājas ar lēmumu pieņemšanu, katastrofāli slikti pārvalda krīzi, bet pirmie steidz pie dzīru galda, kad ienākas nodokļi no tiem, kas izmisīgi cīnījušies, vai ienāk bērniem un mazbērniem uzkrauto kredītu nauda.