Saki: Food Union, domā – Ķīna. Domā: Food Union, saki – Ķīna .
AS Rīgas piena kombināts (RPK) valdes priekšsēdētājs Normunds Staņēvičs ieskicē vērienīgākus koncerna plānus par saldējuma eksportu.
Food Union vārds asociējas ar Ķīnu un otrādi. Tik veiksmīgi esat sabiedrībā iznesuši ziņas par savu rosīšanos tālajā tirgū, taču pašlaik pirmā krava tikai sasniegusi galamērķi.
Un ir atmuitota. Tie ir divi konteineri, kuru kopējais uz kuģa pavadītais laiks no mūsu rūpnīcas līdz atmuitošanas brīdim bija divi mēneši un 28 dienas! Nākamais solis ir nodrošināt iekšējo loģistiku Ķīnā, nogādāt saldējumu veikalos. Un tad varēsim sākt runāt par pārdošanu.
Iepriekš Food Union padomes loceklis Harijs Panke stāstīja, ka tiek apsvērtas iespējas produkciju sūtīt, izmantojot Boeing kravas transportlidmašīnu pakalpojumus.
Izmaksu līmenis ir pilnīgi nesalīdzināms. Uz vienu saldējumu transportēšanas izmaksas ir diezgan ievērojamas, turklāt jārēķinās, ka jāuztur temperatūras režīms. Izdevīgāk būtu vest nevis divus, bet simts konteinerus. Un to mēs arī darīsim, tiklīdz būsim saņēmuši pirmās atsauksmes no Ķīnas patērētājiem par garšu un izmēru. Tas mums dos iespēju labāk sagatavoties nākamajai sezonai, lai mēs kravu varētu nosūtīt laikus. Ilgās transportēšanas dēļ plānošanai jābūt ļoti labai, jābūt lielai pārliecībai par produktu. Ja ar nosūtīto produktu neesi uzminējis patērētāju vēlmes, otras iespējas tās uzminēt sezonā nebūs. Tirgus ir liels, interese par mums tajā ir, jo Latvijai ķīniešu acīs ir vairākas stiprās puses. Tā ir ekoloģiski labvēlīga valsts, kur tiek ražoti tehnoloģiski attīstīti pasaules līmeņa produkti, kas atbilst premium standartiem, dodot mums iespēju konkurēt ar pasaules augstākās raudzes spēlētājiem saldējuma kategorijā.
Cik bieži uzturaties Ķīnā?
Tur pavadu vairāk nekā nedēļu mēnesī. Šonedēļ atkal dodos turp, lai strādātu ar pārdošanas jautājumiem. Tas nav triviāls un viegls darbs, jo tirgus ir sarežģīts, tā apgūšanai nepieciešamas lielas laika un naudas investīcijas.
Cik lielas investīcijas veiktas līdz šim?
Daudz, pat priekš mums kā liela uzņēmuma. Pašlaik par cipariem es nestāstīšu vairāku apsvērumu dēļ, jo tie vienkārši var sabiedēt cilvēkus. Darbs vispirms jāpaveic līdz galam – kad sāksies regulāras piegādes, varēsim pavilkt līniju un pateikt, cik esam investējuši un cik daudz laika mums vajadzēs, lai to atpelnītu. Pieļauju, ka nākotnē būs jāstrādā ar izmaiņām produktu garšā, iepakojumā, specifikācijā.
Teicāt, ka dārgi sūtīt konteinerus ar saldējumu. Varbūt jāsūta konteineri, kas pielādēti ar piena pulveri vai sviestu un jāražo saldējums tur, turklāt vēl ņemot vērā zemās darbaspēka izmaksas?
Pirmkārt, mēģinām pozicionēt Food Union un Latviju kā augstas pievienotās vērtības ražotāju un valsti, kas var piedāvāt ekskluzīvus produktus. Ja Ķīnas tirgū saki, ka tavs saldējums ir ražots Eiropā, tas kļūst par premium produktu, par kuru vari prasīt premium samaksu. Ja skatāmies nākotnē uz savu darbību Ķīnā, esam izvērtējuši arī citas iespējas, kādā veidā varam piedāvāt vēl vairāk Latvijas zemnieku piena produktu Ķīnas patērētājam saldējuma vai pat citu produktu veidā.
Tātad netiek izslēgta iespēja par pārstrādi Ķīnā?
Vienmēr esmu teicis, ka vispirms ir jāsper pirmais solis. Mūsu spertais solis Ķīnas virzienā tāpat ir gana plats, tāpēc vispirms tas ir jāpabeidz, pirms veikt nākamo. Iespēju tur ir daudz. Tajā pat laikā ir jāapzinās, ka neesam vienīgais uzņēmums, kas turp skatās. To dara visa Eiropa, Jaunzēlande, Austrālija, Dienvidamerikas valstis. Ar visiem šiem spēlētājiem mēs saskaramies, ieejot Ķīnas tirgū. Turklāt liela daļa no viņiem jau pašlaik atrodas uz plaukta, kur mums, ar pleciem pagrūstoties, vēl jātiek virsū ar saviem produktiem. Tas ir konkurences pārpilns tirgus.
Tātad runas par to, ka Food Union būvē savu ražotni Ķīnā, nav bez pamata?
Es negribu noliegt, ka tas ir viens no iespējamiem projektiem, ko mēs izskatām un vērtējam.
Vai pašlaik ražotne jau tiek būvēta?
Tā ir projektu fāzē. Ja skatāmies konkrēti, tas ir atsevišķs projekts, jo mēs kā Food Union no Latvijas pašlaik tomēr fokusējamies uz divām lietām – mēģināt pareizāk izmantot pienu Latvijas tirgū pēc Krievijas krīzes, kā arī pārorientēt mūsu eksporta tirgus prom no Krievijas. Nesakām, ka Krievija nav mūsu mērķa tirgus, jo mēs gaidām, kad tas atkal atvērsies. Tikmēr diversificējam eksportu uz citurieni. Tie ir fokusi, uz ko strādā Food Union Latvijas komanda. Bet ir citi kolēģi, kas strādā Ķīnā, izvērtējot vairākus projektus.
Vai rūpnīca, kas Ķīnā varētu tapt, nepārstrādātu Latvijas pienu?
Nav teikts. Var būt gan tā, gan tā. Liela iespējamība, ka, uzbūvējot šo rūpnīcu, tomēr pārstrādāsim Latvijas pienu. Izmantot varam gan pulveri, gan sviestu vai saldētu biezpienu. Piena divas galvenās vērtības – olbaltumvielas un taukus var ērti konteineros eksportēt no Latvijas. Lai kā arī būtu, jāatceras, ka Ķīnas tirgū ražots Ķīnā nav tas pats, kas ražots Eiropā. Atkal jāatgriežas pie pārtikas produktu uztveres tur. Skandālu par pārtiku tur netrūkst. Mēs, dzīvojot Latvijā, nevaram apjaust to paranojas līmeni, kāds Ķīnā valda par vietējo pārtiku. Mēs runājam par biopārtiku, bet Ķīnā pēc kāda produkta lietošanas nomirst bērni vai pat daži simti tūkstoši iedzīvotāju, seko skandāls presē, un ražošana turpinās. Mēs – Latvijā – uz pārtikas drošības jautājumiem skatāmies pilnīgi citādāk.
Liels potenciāls eksportā ir mūsu krēmsiera līnijām, saldējumam, arī sviestam un krējumam ir liels pieprasījums pie pieaugoša piena patēriņa. Piens kā proteīniem bagāta uzturviela iegūst popularitāti reģionos, kur līdz šim vēsturisku vai citu apstākļu dēļ nebija iespējas lietot piena produktus. Tagad, kad tos var sūtīt pa visu pasauli, tiek kļūst arvien pieejamāki un populārāki. Piemēram, Vidējo austrumu valstīs. Rietumeiropā ir liela popularitāte raudzētajiem jogurta dzērieniem, Lielbritānijā hīts pašlaik ir kefīra tipa produkti. Par to jāpateicas pasaules tirgus integrācijai – var teikt, ka pasaule samazinās, jo viss kļūst pieejamāks.
Vai ir bažas, ka ķīnieši sāks kopēt Latvijas ražojumus? Varbūt tas jau notiek?
Ar produktu kopēšanu ir jārēķinās vienmēr, tiklīdz vēlamies ar savu produktu iziet ārpus savas valsts robežām, īpaši tas jāņem vērā, sākot strādāt Ķīnā. Tehniski to izdarīt droši vien var, taču viņiem nav pašas galvenās izejvielas – Latvijā ražota piena – uz ko tad mēs arī liksim uzsvaru, uzsākot saldējuma tirdzniecību Šanhajā.
Visu interviju Apsver savu ražotni Ķīnā lasiet otrdienas, 25. augusta, laikrakstā Dienas Bizness (4.-5. lpp.)!
