Ja Latvija vēlas būt demokrātiska un parlamentāra valsts, kurā politiskās partijas nekalpo dažiem turīgiem sponsoriem, bet pārstāv savu vēlētāju intereses, tad ir jāpalielina valsts finansējums tām, vienlaikus ierobežojot privāto ziedojumu apmērus.
Par to ir pārliecināts gan Valsts prezidents Egils Levits, gan dažādi politologi, gan arī valdība, kas šīs nedēļas sēdē lēma piešķirt papildu piecus miljonus eiro partiju finansēšanai pašreizējo 600 000 eiro vietā. 12. Saeimā pārstāvēto partiju ienākumu kopapjoms 2014.- 2017. gadā bija 9,4 miljoni eiro, no tiem valsts finansējums veidoja aptuveni tikai 20 %. Tas nozīmē, ka aptuveni 80 % no visiem līdzekļiem partijām bija jāpiesaista kā ziedojumi, biedru nauda vai saimnieciskā darbība. Tas nozīmē lielu risku nokļūt bagātu krusttēvu finansiālā atkarībā. Jāuzsver, ka valsts finansējuma īpatsvars Rietumeiropas valstīs politiskajām partijām veido 60% līdz 80%. Latvija ar līdzšinējo finansējumu partijām – 600 000 eiro gadā – krietni atpaliek arī no Igaunijas, kur finansējums sasniedz 5,4 miljonus eiro gadā, un Lietuvas ar 5,8 miljoniem eiro gadā. Vienlaikus KNAB uzsver, ka finansējuma palielināšanai jāiet roku rokā ar ziedojumu un biedra naudu ierobežojumiem.
Valsts finansējuma īpatsvars Rietumeiropas valstīs politiskajām partijām veido 60% līdz 80%.
Jāatgādina, ka uz valsts finansējumu var pretendēt tās politiskās partijas, kas pēdējās Saeimas vēlēšanās pārsniegušas 2% barjeru. Diezgan ticami, ka lēmums palielināt valsts finansējumu politiskajām partijām izsauks sašutumu daudzos iedzīvotājos. Sak, izglītībai un veselībai nepietiek, bet, redz, tām zagļu bandām nauda atrodas. Taču jāatceras, ka Latvijas demokrātijas pamats ir partiju sistēma, un no tā, cik šī sistēma ir caurspīdīga un godīga, ir atkarīga mūsu demokrātijas kvalitāte. Ja Latvijas politisko partiju ienākumos valsts finansējums būs 80% un attiecīgi jāpiesaista tikai 20%, skaidrs, ka atkarība no privātiem sponsoriem un ziedotājiem mazināsies. Ja valsts finansējuma palielināšana iet roku rokā ar privāto ziedojumu būtisku ierobežošanu, tad tā ir samērīga maksa par demokrātiju. Tā kā finansējums pienāktos ne tikai par katru vēlētāju balsi, bet arī par katru piesaistīto biedru, tad tā būtu laba motivācija partijām domāt par plašāku biedru piesaisti, tādējādi arī pašas partijas padarot demokrātiskas. Tikai tad, ja partijām ir jāatskaitās vēlētājiem, nevis sponsoriem, var runāt par pārstāvniecisku demokrātiju. Ne velti saskaņā ar Eiropas Parlamenta 2015. gada pētījumu visas dalībvalstis, izņemot Maltu, piešķir finansējumu politiskajām partijām. Diemžēl Latvija šai ziņā ierindojas vienā no pēdējām vietām Eiropas Savienībā. Līdz ar to valdības pieņemtais lēmums par finansējuma palielināšanu partijām, kam jāseko ierobežojumiem attiecībā uz privātiem ziedojumiem, ir tikai apsveicams.
