Acīmredzot ir epopejas, kurām sākoties, tā arī nav lemts nonākt līdz beigām. Viena no tādām ir deviņdesmitajos gados aizsākusies bēdīgi slavenās Bankas Baltija (BB) lieta, kuras dēļ daudzi Latvijas iedzīvotāji zaudēja savu naudu.
Šobrīd gan šajā jomā ir notiesājošs tiesas lēmums, paredzot, ka Latvijas Bankai kā tālaika banku sektora uzraugam noguldītājiem ir jāsamaksā 60 milj. Ls, savukārt Finanšu ministrijai nav jāmaksā vispār. Tādējādi no prasītajiem 238 milj. Ls noguldītāji ir atguvuši aptuveni ceturto daļu. Domājams, naivi būtu cerēt, ka ar šo lēmumu minētā epopeja būtu beigusies, kaut vai tāpēc, ka diez vai abu pušu advokāti būs ar mieru laist garām iespēju nopelnīt honorāru, kas rakstāms ar sešām nullēm.
Taču lietas būtība šajā stāstā ir pavisam cita. Šaubu nav, ka BB noguldītāji ir nepamatoti cietuši, un būtu tikai taisnīgi, ja viņi atgūtu savus noguldījumus. Turklāt, pat ja viņi savus noguldījumus tiešām saņems, šie cilvēki joprojām būs uzskatāmi par zaudētājiem, jo naudas vērtība vairāk nekā desmit gadu laikā ir būtiski mazinājusies. Tajā pašā laikā gandrīz ceturtdaļmiljonu latu būtu nepareizi prasīt no Latvijas Bankas vai Finanšu ministrijas kaut vai viena iemesla dēļ - lai minētie noguldījumi nav jāatmaksā visiem nodokļu maksātājiem kopā, tostarp tiem, kas paši ir zaudējuši naudu BB.
Ne jau Finanšu ministrija vai Latvijas Banka bija vainojama notikušajā, bet gan konkrētu cilvēku darbība vai bezdarbība. Ir pareizi, ka valstī ir konkrētas institūcijas (deviņdesmitajos gados Latvijas Banka, tagad - FKTK), kas uzrauga finanšu sektoru un kuru vadītāji vienmēr ir saņēmuši un joprojām saņem ļoti pieklājīgas algas. Taču nav pareizi, ka gadījumā, ja šī uzraudzība ir veikta nepilnīgi vai, pareizāk sakot, vispār nav veikta, atbildība tiek prasīta no institūcijām, nevis konkrētām amatpersonām, kas atslēgas posteņus ieņēmuši attiecīgajos laika periodos. Pretējā gadījumā sanāk, ka šie cilvēki saņem labu atalgojumu, tā īsti ne par ko neatbildot. BB gadījumā cieta ne tikai tās noguldītāji, bet arī viss banku sektors kopumā, jo noguldītāju uzticība tam pamatīgi kritās. Tāpat dažādiem izmanīgiem darboņiem bija iespēja izdarīt secinājumus, ka Latvijā var atļauties daudz ko, par to paliekot nesodītiem.
Šajā jomā Latvijai ir jāņem piemērs no Īslandes, kur krīzes izraisīšanā tiek vainota nevis valdība kopumā, bet gan konkrēts attiecīgā laika posma valdības vadītājs Geirs Horde, kurš šajā sakarā gaida tiesas prāvu. Iespējams, arī Latvijā, runājot par notikušo ar BB noguldītāju zaudētajiem miljoniem, nevis jāvelk uz tiesas zāli Latvijas Banka un Finanšu ministrija, bet gan tiesas ceļā jāizvērtē, cik atbildīgi tajā laikā ir rīkojies Latvijas Bankas prezidents Einars Repše un finanšu ministrs Andris Piebalgs. Šādu precedentu būtu vērts radīt ne tikai jau minēto iemeslu dēļ, bet arī tāpēc, lai būtiskos amatos strādājošie cilvēki beidzot ar atbildību izturētos pret tiem lēmumiem, kurus viņi paraksta, vai arī tiem, ko atļaujas neparakstīt.