Finanšu ministrija ir iecerējusi virzīt likuma koncepciju, kas paredz stiprināt fiskālās disciplīnas pasākumus, apstiprināt vidēja termiņa budžeta pamata nosacījumus, stingri ierobežot valsts parāda pieaugumu utt.

Izlasot visu, ko tikai šī koncepcija neparedz, faktiski nav iespējams atrast kādu punktu, ko varētu nosaukt par muļķībām, nemākulību budžeta plānošanā vai kā tamlīdzīgi. Vēl jo vairāk — viss šajās iecerēs minētais lielā mērā ir kā ābeces patiesība, ko mūsu valsts (taisnību sakot, arī daudzu citu ES valstu) līderi daudzu gadu garumā nav spējuši ievērot. Piemēram, viena no iecerēm paredz liegt ar budžeta grozījumiem tērēt virsplāna ieņēmumus. Taču, kas notiek realitātē…

Nupat Valsts kontrole atklājusi, ka Iekšlietu ministrijas vajadzībām no līdzekļiem, kas domāti neparedzētiem izdevumiem pērn piešķirti vairāki miljoni latu telpu un transporta nodrošināšanai. Savukārt Veselības ministrija kartējo reizi nākusi klajā ar paziņojumu, ka ar neatliekamās palīdzības sniegšanu jau vasarā var izrādīties visai paknapi, ja netiks atrasta papildu nauda.

Notiekošais šajā jomā liek atcerēties vēl dažus gadus senu pagātni, kad tika veidots valsts budžets ar salīdzinoši pieticīgām prognozēm, labi zinot, ka ekonomika vēl kādu laiciņu augs, lai gada vidū pie varas esošie polititķi varētu sist sev pie krūtīm, un stāstīt, ka viņu varenā darba dēļ viss iet tikai uz augšu. Tagad situācija ir citādāka. Vispirms politiķi, amatpersonas demonstrē, cik taupīgi dzīvo, lai jau dažus mēnešus vēlāk skrietu uz valdību prasot papildu naudu iepriekš plānotu izdevumu segšanai. Tātad ir pienācis pēdējais laiks saprast, ka neparedzēta situācija būtu tad, ja viesuļvētra norāvusi dzelzceļa tiltu Rīgā un steigšus nāktos būvēt jaunu, nevis tad, kad ir jāsamaksā par īri vai patērēto elektroenerģiju. Ne mazāk svarīga ir arī apņemšanās panākt, ka valsts 5 līdz 10 gadu perspektīvā no saviem ieņēmumiem spētu finansēt savus izdevumus, nepieļaujot, ka valstī tiek tērēts vairāk, nekā nopelnīts. Jāatgādina, ka ilgtermiņa fiskālā politika ir tas, ko uzņēmēji gaida visvairāk. DB jau vairākkārt ir norādījis, ka biznesu kavē ne vien tas, ka nodokļu likmes Latvijā ir augstas, bet arī fakts, ka tās mainās neciešami ātri. Nespējot adminsitrēt un iekasēt jau esošos nodokļus un to likmes, valsts aparāts reizi gadā izdomā kaut ko jaunu šajā jomā. Turklāt šī mūžīgā naudas nepietiekamība ir gan neprasmes iekasēt nodokļus, gan nemākulīgās nodokļu politikas, gan arī nevēlēšanās dzīvot saimieciski dēļ.

Šaubu nav, ka fiskālās disciplīnas nostiprināšana Latvijai tāpat kā pārējam ES valstīm, kam drīz vien acīmredzot nāksies ieviest līdzīgas normas, jo to paredzēs kārtējā direktīva, par ļaunu nenāks. Atliek vien cerēt, ka šis dokuments laika gaitā nepārvērstīsies par kārtējo plānu, kas tiek nolikts kādas ministrijas skapīša tumšākajā stūrītī. Latvijai tādu jau papilnam. Respektīvi, nedrīkst būt situācija, ka katra valdība katru gadu atrod pa pārdesmit iemesliem, kāpēc šādu fiskālo disciplīnu vienā vai otrā punktā varētu atļauties neievērot.