Tas, ka ar energoefektivitātes pasākumu ieviešanu Latvijā diez ko nesokas, nav nekāds noslēpums. Vienkārši sakot, gadu no gada apgriezienus uzņem nacionālais sporta veids – sūkstīšanās, cik dārgi ir jāmaksā par apkuri, bet daudzdzīvokļu nami tiek siltināti neizsakāmi kūtri. Turklāt paradoksālā kārtā teju vismazāk šajā jomā izdarīts lielākajā un bagātākajā pašvaldībā – Rīgā.
Tas viss ir labi zināms, bet noteiktu svaigumu un pat pikantumu šai tik bieži apmaisītajai putrai piešķir fakts, ka viena no daudzajām ES regulām nosaka – no nākamā gada enerģijas patēriņam ES dalībvalstīs jāsamazinās par 1,5% gadā. Vienkāršāk sakot, mājām jābūt siltinātām tādā līmenī, lai situmenerģiju tās patērētu mazāk. Protams, varētu jautāt, kāpēc gan 1,5% un vēl lielāku enerģijas patēriņa samazinājumu nevarētu panākt, beidzot sakārtojot siltumtrases tādā līmenī, lai labi sniegotā ziemas laikā visiem nebūtu skaidrs, pa kurieni tās ir vilktas, jo tur ne tikai sniega nav, bet pat zālīte zaļo. Bet tas droši vien atbildīgajām amatpersonām ir pārāk sarežģīti, tāpēc šobrīd tiek virzīta ideja, ka vajadzētu ieviest jaunu nodokli, kura maksātāji galvenokārt būtu mājsaimniecības, un kura veidā iekasētā nauda tiktu novirzīta ēku energoefektivitātes veicināšanai.
Pirmkārt, jāvērš uzmanība uz apstākli, ka jau vairākus gadus Latvijā ir likvidēti speciālie budžeti un tādējādi jebkura nodokļa veidā iekasētā nauda nonāk kopējā katlā. Zinot mūsu valsts budžeta veidošanas labākās tradīcijas, nav nekādas garantijas, ka kaut viens santīms no šā nodokļa veidā iekasētās naudas vispār tiks novirzīts ēku siltināšanai. Iespējams, to varētu panākt, ar likumu uzdodot Ekonomikas ministrijai nodrošināt, lai katru gadu energoefektivitātes pasākumi tiktu ieviesti vismaz 1,5% Latvijas mājokļu. Pretējā gadījumā šāda nodokļa ieviešana būs vien absurds pasākums, ar kura palīdzību Eiropai parādīt – redziet, džeki, mēs darām visu, kā jūs prasījāt.
Otrkārt, kā jau minēts, daļa iedzīvotāju savus daudzdzīvokļu namus ir sakārtojuši, bet ir skaidrs, ka nodokļa ieviešanas gadījumā tas būs jāmaksā nevis tikai tiem, kuru mājas nav siltinātas, bet pilnīgi visiem. Tātad tiem, kas jau ir nosiltinājuši, būs jāmaksā gan par jau paveiktajiem darbiem, gan arī nodoklis. Gudri izsakoties, to sauc par tiesiskās paļāvības ignoranci. To pašu pasakot daudz vienkāršāk – totāla nespēja saprast, ka nodokļu maksātāju finansiālās iespējas dalīties ar valsti mīlestībā nav bezgalīgas. Respektīvi, jau daudzus pēdējos gadus, beidzoties apkures sezonai, par siltumenerģiju nesamaksātās naudas summas kopumā ir mērāmas vairākos miljonos latu. Tā vienkārši pieaugs, un tas arī būs vienīgais reāli izmērāmais efekts no šāda nodokļa ieviešanas.
Un vēl – pastāv zināmas bažas, ka gadījumā, ja valdība, pieņemot nākamā gada valsts budžetu, tiešām akceptēs visu ministriju ierosinājumus attiecībā uz nodokļu sloga palielināšanu, gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem naudas varētu neatlikt nekam citam, kā tikai nodokļu maksāšanai.