Laimdotas Straujumas otrajai valdībai būs jāstrebj iepriekšējo valdību savārītā putra, izšķiroties – radīt reālu ekonomikas pieaugumu vai uzturēt spēkā līdzšinējo butaforiju.
Palasot Laimdotas Straujumas otrās valdības deklarāciju, ko valdības sastāva dēļ ir grūti dēvēt par jaunu, mēs jau pirmajā teikumā lasām, ka tiks turpināta iepriekšējās valdības iesāktā politika. Diemžēl šis teikums ievērojami samazina cerības uz to, kas seko valdības deklarācijas nākamajos teikumos, proti, ka šīs valdības politika balstīsies uz ekonomisko izaugsmi, vairos ikvienas ģimenes un iedzīvotāja labklājību un piederību Latvijai, padarot to par ģimenēm un bērniem draudzīgāko valsti. Kāpēc tā? Tāpēc, ka pēdējām valdībām ir bijusi liela problēma nodalīt «ekseļa ekonomiku», kas balstīta uz sausiem cipariem, no reālās ekonomikas, kas abas neiet kopā. Šāds piemērs ir kaut vai Latvijas eksporta rādītāji, kas būtiski samazinātos, ja atskaitītu nost reeksportu. Reeksports šodien ir, rīt nav, tas ir cieši saistīts ar tranzīta iespējām un līdz ar to balstās uz svešiem lauriem.
Tālāk šīs valdības deklarācijā 183 punktos ļoti vispārīgā formā uzskaitītas visādas labas apņemšanās. Piemēram, «samazināsim korupciju valstī (..), nodrošinot Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) neatkarīgu, profesionālu un efektīvu darbību». Ņemot vērā gadiem ilgās virāžas ap KNAB, kas ar augstu stāvošu politiķu iesaistīšanos bijušas saistītas ar visu ko citu, tikai ne ar korupcijas apkarošanu, šāda apņemšanās izskatās gandrīz vai pēc anekdotes. «Nodrošināsim iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem straujāku ienākumu pieaugumu» – interesanti, kā? Ja tas tiks darīts ar minimālās algas celšanu, kā to paredz šīs deklarācijas 89. punkts, tad tas ir strupceļš – «ekseļa ekonomika». Jā, tādējādi var palielināt naudas masu un ievilkt ķeksīti pie IKP rādītāja, bet nevar reāli samazināt nabadzīgo cilvēku skaitu. Toties valsts sektorā strādājošo algas, kas ar attiecīgu koeficientu tiek automātiski aprēķinātas pēc valstī esošās minimālās algas, gan automātiski pieaug. Līdz ar to pieaug arī spiediens uz uzņēmējiem, reālajiem nodokļu maksātājiem, kam šī nauda faktiski ir jānopelna neatkarīgi no jebkādām ekonomiskajām vai ģeopolitiskajām kolīzijām.
Nē, mīļie draugi ministri, uzņēmēji nav bezgalīgi slaucama govs. Izdariet kaut vai pusi no saviem solījumiem no šīs vai iepriekšējām deklarācijām. Piemēram, ja runājat par tranzīta koridora konkurētspējas palielināšanu, tad kaut ko reāli arī dariet tā stiprināšanai, pozicionēšanai un birokrātisko šķēršļu mazināšanai. Ja deklarācijā runājat par daudzu miljonu vērto dzelzceļa elektrifikāciju, tad varbūt ir vērts iedziļināties arī ASV lobētajā vilcienu pārejā uz LNG, jo ASV taču deklarācijas 170. punktā minētas kā svarīgs partneris, ar kuru Latvija stiprinās drošības un ekonomikas sadarbību. Tāpat kā, apņemoties transatlantiskās tirdzniecības telpas integrāciju ar ASV, mūsu valdības pārstāvjiem būtu rūpīgi jāizlasa arī savas deklarācijas 48. punkts, kurā teikts, ka Latvijā netikšot pieļauta ģenētiski modificētu organismu saturošu produktu izplatīšana. Citādi var iznākt reāla pretruna. Savukārt, solot saskaņotu aviācijas nozares izaugsmi, atbildīgie ministri beidzot varētu atrisināt gadiem novilcinātus jautājumus, kas ļoti nopietni bremzē Latvijas aviācijas sektora attīstību. Tās ir gadiem stieptas tiesvedības, kas cita starpā rezultējas ar to, ka joprojām nevar tikt piesaistīts privātais investors nacionālai aviokompānijai airBaltic. Nekur jau nepazudīs iepriekšējie skandāli, neizdarība un sarežģītās lietas, vienkārši ir jāsāk beidzot runāt, lai tās atrisinātu, un jābeidz shēmot.
Ja tiešām grib panākt reālu ekonomikas attīstību, tad ministriem ir jātiekas un ļoti nopietni jāuzklausa uzņēmēji, kas ar savu darbu reāli nodrošina pievienoto vērtību valsts ekonomikā, noskaidrojot, kādas ir viņu vajadzības, lai varētu paplašināt savu darbību un radīt jaunas darbavietas. Otrkārt, ja vienmēr tiek uzsvērts tas, ka mēs gribam šeit piesaistīt investorus, tad ir jānoskaidro un jāpiedāvā investoriem tas, lai viņi Latvijas valstī gribētu investēt. Ir jānodrošina pieprasītā infrastruktūra, izdevīgs izmaksu līmenis, atbilstoši izglītots darbaspēks – pašsaprotamas lietas, ko visi it kā zina, taču nezin kāpēc nedara.
