Ņemot vērā problemātisko ekonomisko situāciju ne tikai Latvijā, bet arī pārējā pasaulē, mūsu valstī strādājošajiem uzņēmumiem kaut cik veiksmīgai attīstībai trūkst naudas, bet komercbankas nav diez ko pretimnākošas attiecībā uz to kreditēšanu.
Respektīvi, vai nu kredīts tiek atteikts, vai arī piedāvāti tādi nosacījumi, kas bez liela brīnuma klātbūtnes atmaksāties nekādi nevar. Šādas nebūt ne optimistiskas atziņas nupat varēja dzirdēt apaļā galda diskusijā «Latvijas ekonomikas stabilizācijas galvenie uzdevumi un atbalsta prioritātes».
Protams, to dzirdot, vispirms gribas lekt kājās un kliegt: redz, treknajos gados bankas bija gatavas piešķirt kredītus visiem pēc kārtas, bet tagad, kad situācija ir smaga, pagriež visiem muguru. Taču šeit jāatceras, ka vairums Latvijā strādājošo banku ir privātkompānijas, kas savu naudu vēlas ieguldīt drošos projektos. Tāpat nedrīkst aizmirst, ka faktiski tām visām ir ārzemju kapitāls. Un tagad padomāsim, kāda ir informācija par Latvijas ekonomiku ārvalstīs: valsts, kurā ir lielākais IKP kritums ES, kas grib aizņemties miljardus, bet visai gausi pilda aizdevējiem dotos solījumus utt.
Tāpat jau sen nevienam uzņēmējam, kurš kaut nedaudz ir izrādījis interesi par Latviju, nav noslēpums, ka šajā valstī kopš neatkarības atjaunošanas, nav noteiktas pilnīgi nekādas uzņēmējdarbības prioritātes. Plus vēl situācijā, kad ir ar steigu jārīkojas, lai atveseļotu valsts ekonomiku, tās valdība nespēj izdomāt neko citu, kā vien n reizes pēc kārtas samazināt izdevumus, apgriežot algas, ieguldījumus investīcijās utt., jo nekas cits tai vienkārši prātā nenāk.
Paradoksālākais ir tas, ka šāda muļļāšanās notiek situācijā, kad uzņēmēji, saprotot, ka valsts vadītāju galvās mājo absolūts tukšums, piedāvā daudz dažādus risinājumus ekonomikas stimulēšanai, bet viņus tā īsti neviens neņem vērā. Apkopojot visu minēto, rodas jautājums — kāpēc gan apvainoties uz bankām, ka tās negrib uzticēt savu naudu uzņēmumiem, kurus nemīl viņu pašu valsts?! Nu, piemēram… Pēc Eiropas Komisijas novērtējuma, kopējais administratīvais slogs uzņēmējiem Latvijā ir aptuveni 6.8% no IKP, un tas ir gandrīz divreiz vairāk nekā ES 25 valstu vidējie 3.5% no IKP un krietni vairāk nekā 1.5% no IKP Zviedrijā vai Somijā. Arī te var pameklēt atbildi, kāpēc pēdējā laikā bieži vien piesauktās zviedru bankas pret mūsu uzņēmējiem ir krietni vien piekasīgākas nekā pret tiem, kas strādā Skandināvijas valstīs.
Lai kaut cik uzlabotu situāciju, beidzot ir nepieciešams ne tikai noteikt jau pieminētās prioritātes, bet arī iedarbināt valsts garantiju shēmu biznesam — tas ir solis, kuru amatpersonas spēj atlikt uz arvien tālāku termiņu. Tā turpinoties, nav izslēgts, ka tie uzņēmumi, kuri ir spējīgi strādāt, ražot, eksportēt, attīstīties, bet kam ir vajadzīgs zināms atbalsts, priekšroku dos aiziešanai uz kādu citu valsti un nodokļu maksāšanai tur. Turklāt lielā mērā uz to viņus būs pamudinājusi mūsu pašu valsts, nevis slavenā globālā krīze vai kas tamlīdzīgs.