Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Tā varētu raksturot dažu uzņēmīgu cilvēku iniciatīvu atjaunot to, ko Latvijas valdība savulaik, pakļaujoties Eiropas diktātam, iznīcināja — cukura ražošanas nozari.
Protams, neskaidrību šajā jomā vēl ir daudz — kur tiks būvēta jaunā cukurfabrika, kad īsti tas notiks, vai tajā tiks rafinēts no Kubas ievestais jēlcukurs, vai arī izmantotas vietējo lauksaimnieku izaudzētās cukurbietes utt. Taču patiesībā tam jau vairs nav īpaši lielas nozīmes — galvenais, lai šāds projekts vispār tiktu īstenots, radot jaunas darbavietas, audzējot iekšzemes kopproduktu, kā arī attīstot eksporta plūsmu. Tomēr, kā jau tas allaž gadās ar labām lietām, šeit ir kāds vājais punkts — Latvijas valsts. Proti…
Visai naivi būtu cerēt, ka valsts sniegs savu atbalstu šāda projekta realizācijai, kaut gan tieši šī nu būtu viena no tām jomām, kur tiešām būtu vērts novirzīt nelielu daļu no starptautisko aizdevēju piešķirtajiem miljardiem. Pretējā gadījumā aizlienētā nauda būs noēsta, bet tautsaimniecībai labuma no tās nebūs nekāda. Taču, tā kā tik racionālus lēmumus un kārtīgu vietējo uzņēmēju lobismu no Ministru kabineta laikam jau nesagaidīt, varētu vēlēties vismaz divus nedaudz cita atbalsta veidus.
Pirmkārt, šajā situācijā nedrīkst likt dažādus, piemēram, administratīvus šķēršļus tiem uzņēmējiem, kas nu būtu gatavi jaunajā cukurfabrikā investēt.
Otrkārt, jāņem vērā, ka Eiropas Savienība (ES) savulaik samaksāja zināmu naudas summu par to, lai noteiktu laiku šeit cukura rūpniecības vietā būtu līdzena vieta Diemžēl pagaidām nav skaidrības, vai Briseles gaiteņos jau netop lēmums šā termiņa pagarināšanai. Taču vēl dramatiskāka situācija izveidotos, ja minētajā laikā cukura rūpniecība Latvijā atsāktos, bet divus vai trīs gadus vēlāk tiktu pavēlēts to atkal likvidēt. Tādējādi mūsu valsts ierēdņu svēts pienākums pašreizējā situācijā ir aktīvi strādāt ar ES amatpersonām, cenšoties panākt, lai lēmumi šajā jomā būtu mums labvēlīgi. Nu pietiek mums sirgt ar PSRS laika sindromu, ka Maskava (šajā gadījumā — Brisele) nolemj, bet Latvija — pakalpīgi izpilda, neiedziļinoties lēmuma jēgā. Savulaik Kārlis Ulmanis uzsvēra, ka pie tējas ir jāliek trīs karotītes cukura, bet ne jau tādu, kas ir Lietuvā ražots un ar Dānijas zīmolu.
Un vēl… Katras Eiropas valsts lauksaimniecības konkurētspēja lielā mērā ir atkarīga no tā, cik lielas subsīdijas saņem tās zemnieki. Vēsturiski diemžēl ir sanācis tā, ka atkal jau pašmāju amatpersonu muļļāšanās vai arī nespējas pārliecināt dēļ, Latvijas lauksaimnieki saņem vismazākās subsīdijas visā ES. Kamēr šī absurdā situācija pastāvēs, jaunās cukurfabrikas, kad tā būs izveidota, īpašniekus, domājams, būs grūti pārliecināt cukurbietes pirkt no šīs valsts zemniekiem, jo te tās izmaksās visdārgāk. Kā redzams, ir skaidrs, ka šāda veida rūpniecību Latvijā attīstīt var, taču jautājums ir par to, cik adekvāta šajā sakarā būs valsts reakcija.