Notiekošās globālās izmaiņas pamazām maina arī sabiedrības domāšanas modeļus, izplesto elkoņu kapitālismam zaudējot savu popularitāti.
Latvija nule ir pievienojusies bagāto valstu klubiņam OECD un tagad var lepoties ne tikai ar smalkāku vizītkarti, bet arī ar to, ka tiek iekļauta dažādos OECD veiktos apsekojumos un pētījumos par ekonomisko situāciju šīs organizācijas dalībvalstīs. Nesen ir iznākuši divi jauni OECD pētījumi, tajā skaitā Better Life indekss, kas optimismam par notiekošo pasaules ekonomikā neatstāj daudz vietas. Prestižā organizācija lēš, ka pasaules ekonomika šogad spēs pieaugt labākajā gadījumā par 3%. Iemesls: produktivitāte dažādās valstīs neaug gluži tik ātri, kā cerēts. Paralēli tam arvien uzkrītošāk ir pamanāma plaisa starp pasaules bagātajiem un nabadzīgajiem iedzīvotājiem - ne velti šim tematam pēdējā laikā nopietni pievērsies ir gan Pasaules Ekonomikas forums Davosā, gan tādas kapitālisma citadeles kā Pasaules Banka un Starptautiskais Valūtas fonds.
Secinājums, ko pauž pasaules vadošie ekonomisti, ir vienkāršs un katram sabiedrisko procesu, piemēram, bēgļu krīzes vērotājam saprotams - nemazinot plaisu starp nelielo bagātnieku pulciņu un plašajām pasaules iedzīvotāju masām, kurām joprojām trūkst pat labklājības pamatelementu, politiskās, ekonomiskās un cilvēciskās nebūšanas tikai turpinās pieņemties spēkā un apjomā. Taču optimāls risinājums nav vienkārši atrodams. Būtu muļķīgi vēlreiz kāpt uz sociālisma grābekļiem, gaidot kaut kādu labumu pārdalīšanu centralizēti no valsts puses. Arī visiem vienādas minimālās algas ieviešana neatkarīgi no cilvēka ienākumu lieluma un reālās pabalsta nepieciešamības, par ko tikko šveicieši savā referenduma nobalsoja pret, nav risinājums, jo nav saprotams, kā šāds modelis ilgtermiņā būtu finansējams, turklāt principā tas laupa cilvēkiem motivāciju strādāt. Šā brīža lielais politiķu izaicinājums ir, izmantojot nodokļu instrumentus un pilnveidojot izglītības sistēmu, radīt tādu vidi, kurā katrs indivīds varētu pašrealizēties.
Tas, ka līdzšinējā stratēģija nav bijusi gana veiksmīga, apliecina kaut vai fakts, ka pat OECD valstu starpā katrs septītais bērns dzīvo nabadzībā. Ekonomiski deformējošs ir arī neiegrožotās konkurences fakts jeb akla paļaušanās brīvā tirgus brīnumnūjiņai. Rezultātā mēs redzam, ka praktiski katrā brīvās konkurences nozarē globālo tirgu kontrolē daži gigantiski spēlētāji, kas turpina audzēt savus muskuļus, «apēdot» citus nozares dalībniekus. Tiem ir visu veidu resursi, kamēr mazie uzņēmumi joprojām nevar tikt pat pie saprātīga kredīta savas darbības attīstīšanai. Līdz ar to paradokss ir tāds, ka neierobežota konkurence principā noved atkal pie monopola un aplis noslēdzas turpat, kur iesācies - brīvais tirgus izrādās spēcinošas zāles dažiem jau tāpat spēcīgiem izredzētajiem, bet tas kļūst par indi mazākiem tā dalībniekiem, un tas par spīti arī šobrīd eksistējošām konkurences uzraudzības iestādēm nacionālā un pārnacionālā, piemēram, Eiropas Savienības līmenī.
