Kopš pēdējās globālās finanšu krīzes daudz ticis runāts par taupību un stingrāku finanšu tirgu regulējumu, tomēr realitātē ir noticis tieši pretējais
Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un Pasaules Bankas rudens sanāksmē Vašingtonā pārrunājamā tematika nav no vieglajām – valstu parādu nasta turpina palielināties. Ja 2007. gadā valstu un privāto parādu apjoms pasaulē bija sasniedzis 107 triljonus ASV dolāru, divreiz pārsniedzot globālās ekonomikas jaudu, bet 2013. gada beigās pēc Starptautiskās Maksājumu izlīdzināšanas bankas datiem parādu apjoms bija pieaudzis jau līdz 150 triljoniem dolāru, 2,5 reizes pārsniedzot globālo IKP, aplēsis Spiegel.de. Un tas neskatoties uz visām taupības, konsolidācijas un stingrāka banku regulējuma runām. Var jau būt, ka 2007., 2008. gada krīze norakstāma uz globālās «gāzi grīdā» eiforijas rēķina, taču, ja no pieļautajām kļūdām netiek izdarīti nekādi vērā ņemami secinājumi, tad nākamā mācība jau ir sāpīgāka.
Daudzu pasaules valstu parādi sasnieguši tik prātam neaptveramas summas, ka dažam labam likuši domāt un runāt – tos tāpat var tikai norakstīt un aizmirst, nevis jebkad atdot. Galu galā vienas valsts parādi ir otras valsts īpašums, un beigās viss sanākot pa nullēm. Šī pieeja vēl derēja pagājušā gadsimta 80. gados, glābjot samērā nelielas tautsaimniecības, bet mūsdienās šis triks vairs cauri neiet, jo starp parādnieku un aizdevēju nācijām vērojama arvien lielāka polarizācija. Starp lielākajiem parādnieku grēkāžiem ir tādas lielas pasaules ekonomikas kā ASV, Japāna un dienvidos esošās valstis. Piemēram, Spānijas ārējie parādi 2006. gadā bija 860 miljardi dolāru, šodien tie sasnieguši jau 1,4 triljonus, Itālijai parādi kopš tā brīža pieauguši no 450 miljardiem līdz 740 miljardiem, Turcijas parādi no 200 miljardiem dolāru tagad pārsnieguši jau 400 miljardus, Brazīlija savu ārējā parāda slogu uzaudzējusi no 350 miljardiem līdz 750 miljardiem, Indija – no 180 miljardiem līdz 480 miljardiem, taču ASV, kas no 2 triljoniem nepilnu 10 gadu laikā tikušas līdz 5,7 triljoniem, pārspēt ir grūti. Ja šos parādus norakstītu, tad aizdevējvalstu bilancēs tiktu izrauti tik lieli caurumi, ka tos vairs nebūtu iespējams nekādā veidā aizlāpīt. Starp lielākajām aizdevējām ir Ķīna, Japāna un Vācija, taču arī starp mazākajām ekonomikām ir tādas, kuru aizdevumi citām valstīm pārsniedz pašu valstu IKP, piemēram, Šveice un Norvēģija ir aizdevušas 140 procentus no sava IKP, Honkonga un Singapūra – pat 200%. Šāda situācija var būt nopietns iemesls starpvalstu konfliktiem un bremzēt kopējo izaugsmes dinamiku, kas eirozonai tā jau nav spoža. Ja parādus nevar atdot viena valsts, tā ķēdes reakcijā parauj līdzi arī citas. Tam visam ir bumeranga efekts katras valsts iekšienē – valdības ir spiestas celt nodokļus, vienlaikus samazinot sniegtos pakalpojumus, uzņēmējiem ir grūtāk finansēt investīcijas, bet mājsaimniecībām ir mazāk naudas, ko tērēt, un tādējādi jau nākamā krīze klauvē pie durvīm.
Lai vismaz kaut kādā mērā atgūtu kontroli par notiekošo, ir skaidrs, ka ar vienu atsevišķu pasākumu jeb vienas valsts parādu samazināšanu nepietiks. Paralēli spiedienam uz to, ka parādvalstīm savi aizņēmumi tomēr ir jāatdod, daudz vēl darāmā tieši finanšu sektorā. Ir jāuzstāj uz banku paškapitāla palielinājumu, bet tās bankas, kas negrib vai nevar palielināt savu paškapitālu, lai tas būtu adekvāts viņu izsniegtajiem kredītiem, vienkārši ir jāslēdz. Ir jāievieš banku akcionāru personīga atbildība – kamēr valstis pēc Parex bankas principa par nodokļu maksātāju naudu turpinās bankas glābt, lauzt esošo sistēmu būs ļoti grūti. Otrkārt, būtu jāaptur automātiskās tirdzniecības programmas, kas, balstoties uz specifiskiem algoritmiem, pie konkrētām robežvērtībām pašas uzsāk, piemēram, akciju pārdošanu. Automātiskām tirdzniecības programmām bija liktenīgaloma arī Lehman Brothers krīzes laikā. Treškārt, ir jāiegrožo hedžfondu darbība. Turpinoties valūtu azartspēlēm un iespējām, dažu sekunžu laikā automātiski pārskaitīt miljardiem dolāru, saprātīgi kontrolēt finanšu sektoru ir praktiski neiespējami. Visbeidzot pēdējais, bet ne mazsvarīgākais – trešās pasaules valstīm ir jāsniedz koordinēta attīstīto valstu palīdzība, pretējā gadījumā tās turpinās būt traucējošs un pat bīstams akmens globālās izaugsmes ratu ceļā.
