Parīzes klimata konferences iznākums ir tikai daļa no uzvaras, kuras atskaņas jutīsim vēl vairākas desmitgades
Ja salīdzina ar 2009. gadā piedzīvoto izgāšanos Pasaules klimata konferencē Kopenhāgenā, tad nule noslēgusies Parīzes klimata konference izpelnījās teju vai eiforiskus aplausus. Galu galā 196 valstis pirmo reizi panāca vienošanos, ka visas valstis apsolās nopietni izturēties pret klimata pārmaiņām, lai panāktu, ka šajā gadsimtā mūsu planēta neuzkarst vairāk kā par 2 grādiem pēc Celsija vai vislabāk– ne vairāk par 1,5 grādiem. Mērķis ir ļoti ambiciozs, ņemot vērā, ka pašlaik lielākajā daļā valstu plānotie vides aizsardzības pasākumi nav pietiekami un zinātnieki aplēsuši, ka pēc pašreizējā scenārija vidējā temperatūra uz planētas Zeme varētu pieaugt pat par 2,7 grādiem.
Protams, ka klimata pārmaiņas, temperatūrai pakāpeniski pieaugot un samazinoties, Zemes vēsturē ir bijušas vienmēr un nebūs arī nākotnē pilnībā novēršamas. Parīzē panāktā kopējā apņemšanās ir orientēta uz to, lai ar cilvēku darbību šīs pārmaiņas lieki nestimulētu. Līdzīgi kā citas šāda līmeņa vienošanās, tā ir ieturēta diplomātisko dokumentu stilā un neparedz katrai valstij konkrētu uzdevumu sarakstu, kas jāīsteno attiecīgā laika periodā. Taču fakts, ka šāda vienošanās vispār ir, liecina par to, ka konkrēti uzdevumi noteikti sekos un tie neizbēgami skars gan uzņēmējdarbības vidi, gan sabiedriskās un pat ģeopolitiskās pārmaiņas kopumā.
Jau šobrīd Eiropa vēl tikai meklē veidus, kā tikt galā ar bēgļu straumi no Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas. Taču, pieaugot klimata radītajām problēmām, patvēruma meklētāju skaitam Eiropā ātri vien var nākties pievienot vismaz pāris nulles. Tāpēc pasaules varenajiem jau tagad vajadzētu sākt nopietni strādāt pie tā, lai cilvēci klimata sasilšanas sekām sagatavotu. Jau sākot no pirmsskolas vecuma, cilvēkiem būtu jāapgūst, kā tikt galā ar pārmērīga karstuma viļņiem, plūdiem un dažādām citām dabas kataklizmām. Jau tagad ir jāveic krastu aizsardzības pasākumi tām valstīm, kas atrodas uz salām, tas īpaši attiecas uz mazajām Klusā okeāna salu valstīm, taču skar arī, piemēram, Nīderlandi. Izaicinājumi ir arī zinātnei, lai radītu karstuma un sausuma izturīgus pārtikā lietojamus augus, tādējādi pasargājot no iespējama bada. Tāpat ir jāturpina attīstīt tehnoloģijas, kas varētu neitralizēt atmosfērā esošo CO2, un šī sadaļa vistiešākā mērā skar uzņēmējdarbību. Protams, svarīgs ir arī finansējuma jautājums, kas vēl nav īsti atrisināts, taču ir paredzams, ka cīņā ar klimata pārmaiņām varētu būt nepieciešami desmitiem triljoni eiro. Parīzes klimata konferences iznākums visā šajā kontekstā ir vērtējams tikai kā viens no pirmajiem soļiem, jo klimata pārmaiņas nav laikā ierobežots fenomens. Tas ir ilgtermiņa uzdevums, un ļoti iespējams, ka ar tā risināšanu cilvēce būs aizņemta vēl ne vienu gadsimtu vien.