Ja ministru vietnieki būtu garantija kompetences pieaugumam, tad šāda amata ieviešanu vēl varētu apsvērt

Valsts prezidents Raimonds Vējonis izteicis priekšlikumu līdzīgi kā vairākās citās valstīs ieviest ministru vietnieka institūciju. Minētie argumenti ir tādi, ka valdības sēdēs ministru komandējumu un citu iemeslu dēļ mēdz būt problēmas ar kvorumu. Turklāt parlamentārie sekretāri, kas faktiski pašlaik Latvijā ir otra augstākā amatpersona aiz konkrētās nozares ministra, starptautiskos pasākumos netiekot uztverti kā pilntiesīgi ministra aizstājēji.

Gribētos teikt, ka tas, ko starptautiski uztver vai neuztver pilntiesīgi, tomēr ir atkarīgs arī no paša cilvēka, nevis tikai no viņa amata nosaukuma. Vācijā, piemēram, par ministra vietnieku tiek uzskatīts valsts sekretārs, kurš tāpat kā Latvijā ir valsts ierēdnis. Savukārt ASV pat ministrus sauc par sekretāriem un nav gan dzirdēts, ka tāpēc kāds viņus neuztvertu pilntiesīgi. Amata nosaukuma maiņa nav problēma, bet velns, kā zināms, slēpjas detaļās.

Ja ministru vietnieku ieviešana celtu konkrēto ministriju kompetenci, tad šādu iniciatīvu varētu gandrīz vai atbalstīt, bet ja tas, kā jau Latvijā ierasts, izveidojas par jaunu politiskā tirgus elementu un kārtējo ietekmes dalīšanas iespēju, tad paldies par kūkām, bet iztiksim ar pašreizējo kārtību.

Ir pārāk daudz neatbildētu jautājumu, piemēram, vai ministru vietnieki nebūtu jāapstiprina Saeimā, lai tie tiešām būtu pilntiesīgi? Vai ministram un viņa vietniekam būtu savās pilnvarās un funkcijās jādublējas un, ja ne, tad kur tiks novilkta robeža? Kā tiks nodalītas ministra vietnieka un valsts sekretāra atbildības sfēras? Zinot to, kā darbības mūsu valsts pārvaldē parasti notiek, kur teju katras kosmētiskās izmaiņas mēdz izvērsties par dārgu kapitālo remontu, izmaiņu mērķim būtu jābūt ļoti izsvērtam un labi argumentētam. Protams, ja citu problēmu valstī nav, tad var lauzt šķēpus arī par to, kurš amata nosaukums ir smukāks.

Ar priekšlikumiem, kā stiprināt valsts pārvaldi, Saeimā vērsās jau iepriekšējais prezidents Andris Bērziņš. Tiesa, viņš lika uzsvaru uz izpildvaras lomas palielināšanu un parlamentārā sekretāra funkcijas stiprināšanu, paredzot arī lielākas pilnvaras premjeram, kurš pats izvēlētos un apstiprinātu ministrus. Dažādu partiju viedokļu dēļ šie ierosinājumi palika kur nu kurais. Valsts pārvaldes stiprināšanā un vēlmē to uzlabot, protams, nav nekā slikta, slikti ir tad, ja pati priekšlikumu izteikšana kļūst par galveno vadmotīvu.

Slikti ir arī tad, ja vēlāk atklājas kaut kādi zemūdens akmeņi, kas Latvijas politisko vidi padara vēl mazāk caurskatāmu, bet kompetences vietā tiek radīta kārtējā budžeta izmaksu pozīcija «vajadzīgiem cilvēkiem». Ja nolūki nav nepārprotami un vajadzība pēc izmaiņām – acīmredzama, tad varbūt tomēr pievērsties svarīgākiem valstiskiem jautājumiem?