Apkrāpti uzņēmēji kompāniju kapitāldaļu pirkšanas - pārdošanas darījumos, vairākumakcionāri, kam nav reālas ietekmes attiecīgajās firmās, neskaidrības saistībā ar notikušām vai nenotikušām akcionāru sapulcēm utt. Pēdējo gadu laikā par daudz dažādām problēmām šādu likstu kontekstā DB ir rakstījis teju nepārtraukti.
Iemesli tam galvenokārt ir divi. Pirmkārt, pie vainas, protams, ir negodīgi cilvēki, tostarp komersanti, kas cenšas sev labumu gūt nevis cītīgi strādājot, bet gan apkrāpjot citus. Otrkārt, tā ir nesakārtota likumdošana, kas faktiski ļauj krāpniekiem īstenot savas vēlmes. Rezultātā līdz brīdim, kamēr tiesībsargājošās institūcijas tiek ar kādu no šādām lietām galā un taisnība it kā var svinēt uzvaru, attiecīgais uzņēmums jau ir kļuvis maksātnespējīgs.
Lai risinātu šādas problēmas, ir tikai loģiski, ka šobrīd tiek virzīta iecere veikt būtiskus grozījumus Komerclikumā. Protams, ne visiem šobrīd tapušajiem priekšlikumiem ir pilnībā skaidra praktiskā jēga, tomēr ir jūtams, ka briest nopietna soļa speršana uz priekšu, lai vismaz kaut kādā mērā izskaustu nelikumības komercdarbībā.
Piemēram, tikai loģiska ir iecere noteikt, ka SIA kapitāldaļu pircēja un pārdevēja paraksti būs notariāli jāapstiprina. Tāpat jau sen bija laiks paredzēt, ka SIA kapitāldaļu turētājs savu statusu uzņēmumā iegūst tikai brīdī, kad tas tiek fiksēts komercreģistrā. Šādas darbības lielā mērā ļautu izvairīties no situācijām, kad ar uzņēmumu daļām rīkojas cilvēki, kam uz to patiesībā nav nekādu tiesību. Jā, var teikt, ka šādām normām, tāpat kā prasībai, ka kapitāldaļu pirkšanai un pārdošanai ir vajadzīgs rakstisks līgums, vajadzēja būt noteiktām jau pirms laba laika. Nu kaut vai brīdī, kad vispār Latvijā tika pieņemts Komerclikums. Tomēr labāk vēlāk nekā nekad. Kā apsveicama ir jāpiemin arī iecere noteikt, ka zvērinātam notāram tiktu dotas tiesības sasaukt, vadīt un protokolēt uzņēmuma akcionāru sapulces. Latvijā jau vairākus gadus ir slaveni kādas piejūras pilsētas uzņēmumi ar to, ka tur viena uzņēmuma dažādi akcionāri sasauc kopsapulces, savu idejisko pretinieku rīkotās sanāksmes dēvējot par nelikumīgām. Šķiet, ka viņiem pašiem reizēm sajūk, kuram kurā brīdī ir vai nav taisnība. Tādējādi būtu tikai loģiski, ja neatkarīga, taču kompetenta struktūra varētu uzņemties šādu nemiernieku apsēdināšanu pie sarunu galda, faktiski liekot mierīgā ceļā vienoties par abpusēji pieņemamiem turpmākās darbības nosacījumiem.
Tiesa, jāatzīst, ka, arī pieņemot šāda veida normas, netiks izskaustas iespējas krāpties, tomēr tas ir sperts solis, lai šādu iespēju būtu pēc iespējas mazāk. Nav noslēpums, ka liela daļa likumu tiek rakstīti nevis godīgajiem, bet gan tiem, kas grib krāpties. Turklāt allaž ir jārēķinās ar sava veida sacensību starp krāpniekiem un nelikumību novērsējiem. Cerams, ka minētie grozījumi Komerclikumā vismaz būtiski sarežģīs dzīvi tiem, kas ir tendēti uz labuma gūšanu nelikumīgā veidā.