Ļaut vai neļaut vienam cilvēkam apvienot darbu pašvaldības deputāta amatā un vēl kaut kur, piemēram, kādā izpildvaras institūcijā vai arī kapitālsabiedrībā?! Šāds jautājums ir aktualizējies, strādājot ar Pašvaldību likumu, un jāteic, ka vienkāršs risinājums šeit diez vai būs iespējams.
Protams, paanalizējot, kādus amatus spēj apvienot viena otra pašvaldības amatpersona, laiku pa laikam rodas sajūta, ka vai nu diennaktij ir vismaz 36 stundas, vai arī supermens nav tikai literārs tēls.
Reāli domājot, tomēr rodas bažas, ka ir atsevišķi personāži, kuriem izdodas algu saņemt vairākās vietās, ar pilnu atdevi nestrādājot nevienā. Un šādu situāciju nevar pieļaut neviens darba devējs - ne uzņēmuma īpašnieks, ne arī ierindas vēlētājs. Tāpat taisnība ir tiem ekspertiem, kuri norāda, ka nereti pašvaldību deputāti nonāk interešu konfliktā, pieņemot lēmumus par struktūrvienībām, kurās paši ir amatpersonas. Tādēļ arī būtu pareizi noteikt, ka šāda amatu apvienošanas kārtība ir pārtraucama. Nenoliedzami būtu labi, ja attiecīgā norma tiktu ieviesta un tā tiešām arī darbotos. Dzīves īstenība tādā gadījumā gan var izrādīties nedaudz citādāka. Pirmkārt, jāņem vērā, ka pašvaldības Latvijā ir ne tikai Rīga, Ventspils, Liepāja vai Daugavpils, bet arī daudz dažādi mazie novadi. Atceroties gatavošanos iepriekš notikušajām pašvaldību vēlēšanām, prātā nāk reizes, kad vienā otrā mazākā pašvaldībā ar grūtībām tika izveidots tikai viens saraksts, tādējādi panākot, ka vēlēšanas tur vispār var notikt. Pieņemot, ka amatus apvienot nedrīkst, tiktu panākts vien tas, ka kandidātu listēs būtu to cilvēku vārdi, kuriem tāpat neviens darbu dot negrib.
Tātad, kā redzams, veicot izmaiņas likumdošanā, pirms tam rūpīgi neizvērtējot pilnīgi visus «par» un «pret», itin viegli, kā mēdz teikt, var iebraukt no viena grāvja otrā. Respektīvi, vairoties no interešu konfliktu pieļaušanas, var nonākt situācijā, kad daļā pašvaldību nokomplektēt kaut cik kvalitatīvu deputātu sasaukumu ir vēl grūtāk nekā līdz šim. Var jau teikt, ka deputāti gan Saeimā, gan pašvaldībās ir tieši tādi, kādus tos ievēl Latvijas tauta, bet, ja izvēles iespējas jau pašā startā ir gana vājas, nekādi nevar lolot ilūzijas par kaut cik kvalitatīvi pieņemtiem lēmumiem. Acīmredzot, mēģinot kaut ko mainīt šajā jomā, ir jāspēj nodalīt mūsu lielās pašvaldības, kurās nenovēršami pastāv daudz dažādas politiskās spēlītes no mazajām, kuru vienīgais mērķis ir tikt galā ar saimnieciskas dabas jautājumiem. Tiesa gan, diez vai arī tad varēs izvairīties no neobjektīvas lēmumu pieņemšanas, ņemot vērā, ka politiskās partijas, tiekot pie varas, atslēgas posteņos allaž ir centušās salikt sev lojālus cilvēkus.
Cerams, ka līdz ar šā jautājuma skatīšanu pozitīvi rezultēsies vēl kāds nebūt ne mazsvarīgs jautājums - vai, ņemot vērā iedzīvotāju skaita samazināšanos, it īpaši daudzās mazajās pašvaldībās, beidzot pienācis laiks pārskatīt to, cik liels ir deputātu skaits katrā konkrētajā pašvaldībā. Vienkārši veidojas nedaudz absurda situācija, proti, iedzīvotāju skaits valstī mazinās, bet deputātu - ne.
