Ja ieceltā valsts kapitālsabiedrības valde vienu dienu ministram patīk, bet otru tik ļoti nepatīk, ka ir steigšus jānomaina, jājautā, vai ministrs pats ir nekompetents, vai arī ietekme no malas ir tik liela, ka normāls darbs nekādi nesanāk
Ar Saeimas vēlēšanām saistītais klusēšanas laiks ir beidzies un viena pēc otras dienasgaismā izlien sasāpējušās un ilgstoši neatrisinātās problēmas. Vienu no tām, saistītu ar aviācijas jomu un tās pārvaldību, iezīmēja četru Starptautiskās lidostas Rīga valdes locekļu atkāpšanās no amata, bijušā premjera Valda Dombrovska biroja vadītāju Olitu Augustovsku ieskaitot. Kad vajadzēja Augustovsku pieņemt darbā lidostas valdē, satiksmes ministrs Anrijs Matīss stāvēja kā mūris pret sabiedrības pārmetumiem un sacīja, ka Augustovska neesot vis kaut kāda partijas Vienotība funkcionāre, bet gan viņa personīga uzticības persona, kuras atrašanās lidostā stiprināšot saikni starp uzņēmumu un Satiksmes ministriju. Gads vēl nav riņķī, bet viss jau šķiet mainījies. Izrādās, lidostas Rīga valdes profesionāļi – un publiski Satiksmes ministrija viņus visus par tādiem ir nosaukusi vismaz tajā brīdī, kad viņi oficiāli tika apstiprināti amatos, – ir ilgstoši uzturējuši domstarpības ar Satiksmes ministriju un vispār katrs vilcis savu meldiņu, tāpēc nekāda jēdzīga sadarbība neesot sanākusi. Vienīgie oficiāli izskanējušie pārmetumi lidostas Rīga valdei ir ieilgušais konflikts ar lidostas Drošības departamentu un ar to saistītie lielie tēriņi advokātiem. Jājautā, vai tad Satiksmes ministrija par lidostas līgumiem ar šiem advokātiem nebija informēta? Varbūt pie viena derētu arī apskatīties, cik jau ir izmaksājusi sešus gadus caur dažādām tiesām novilcinātā flyLAL lieta, cik izmaksā lidostas Rīga zaudējums Ryanair un cik absurdā tiesāšanās starp abiem Latvijas aviācijas grandiem – lidostu Rīga un nacionālo aviokompāniju airBaltic, lai beigās ministrijai neiznāktu vēl kāds negaidīts pārsteigums.
Jāsaka, ka šīs ir lietas, kuru saknes stiepjas vairāku gadu tālā pagātnē un kuru laikā nomainījušās jau vairākas lidostas Rīga valdes, tomēr satiksmes ministram Anrijam Matīsam tā nevarētu būt problēma. Matīsu var saukt par īstu valsts pārvaldes «dinozauru», kurš dažādos Ekonomikas un Satiksmes ministriju amatos strādā jau kopš 90. gadu sākuma.
Tāpēc ļoti jābrīnās, kā viņa rūdītajai acij garām paslīd visādi neprofesionāļi, kas vadītajam uzņēmumam nodara lielāku skādi nekā labumu. Par skādi var runāt tāpēc, ka Matīss jau piedraudējis saukt pie atbildības bijušos lidostas Rīga valdes locekļus par līdzekļu izšķērdību. Te gan varētu piebilst, ka līdzīgi draudi jau iepriekš izteikti arī citiem Satiksmes ministrijas pakļautībā esošo uzņēmumu eksvadītājiem, taču līdz šim nekas taustāmāks par draudiem tā arī nav manīts.
Nav jau tā, ka lidosta Rīga būtu vienīgais Satiksmes ministrijas sāpju bērns. Pēdējā pusgada laikā tikusi nomainīta arī Pasažieru vilciena valde un šī uzņēmuma iepriekšējie vadītāji tāpat izpelnījušies draudus par saukšanu pie atbildības. Jauno vilcienu iepirkums ir viens no absurdākajiem Latvijas jaunākās biznesa vēstures stāstiem, taču jāsaka, ka šī stāsta attīstība notikusi ne bez Satiksmes ministrijas līdzdalības. Izskatās, ka vispirms ministrija nogaidīja līdz pēdējam brīdim, lai viss ar šo vilcienu iepirkumu tiktu neglābjami sagandēts, un tad sāka mainīt a/s Pasažieru vilciens valdi. Vieni profesionāļi nomainīja nākamos, bet, ar ko vilcienu iepirkums beigsies, joprojām nav zināms. Arī Satiksmes ministrijas nostāja šajā jautājumā izskatās, maigi sakot, haotiska. Piemēram, vienu dienu ministrija kā sadegusi iestājas par jauno vilcienu 15 gadu nomas līgumu, bet pēc brīža atkal maina savas domas. Cits piemērs – pirms vēlēšanām Matīss kvēli iestājās par ostu pārvaldības modeļa maiņu. Galu galā, cik ilgi var ciest, ka valsts pārstāvji ar savām četrām balsīm nevar ietekmēt to, kas ir ostas pārvaldnieks? Vēlēšanas pagājušas, un tagad ministrs, spriežot pēc viņa sacītā LNT, šķiet, nesaskata nekādu pamatu Rīgas brīvostas vadības tūlītējā nomaiņā. Šādu attieksmi prasās definēt «kā vējš pūš, tā salmiņš danco» un noliecas par labu tam, kas ir pie varas grožiem. Taču kur šādā gadījumā paliek transporta nozares ilgtermiņa intereses, kur konstruktīva sadarbība ar uzņēmumiem un kur nozares ministrijas un visa Ministru kabineta atbildība par pieļautajām dārgi izmaksājošām nejēdzībām?
