Jāšaubās par blusu izķeršanu no Saeimā iesniegtajiem pavirši sagatavotajiem likumprojektiem
Tā noprotams no Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētāja Jāņa Vucāna DB iepriekš sacītā, vērtējot 2017. gada valsts budžeta likumu pavadošo likumprojektu paketes kvalitāti, tostarp iecerētās izmaiņas autotransporta nodokļos. Latvijā augstākā izpildvara saskaņā ar Satversmi pieder Ministru kabinetam, no kurienes uz Saeimu tiek sūtīti likumprojekti un grozījumi tajos tā, it kā sūtītu ziedus vai saldumus – varbūt no sirds, bet bez ekonomiskā efekta izvērtējuma. Liekas, ka no valdības uz Saeimu tiek raidīti izsalkušā valsts pārvaldes aparāta sirdsdziļi kaucieni pēc prāvākiem budžeta ieņēmumiem, un tas arī ir likumdošanas jaunrades iesaiņojums, bet saturs kļuvis otršķirīgs. Šķiet, valdībai otršķirīga ir arī tautsaimniecības realitāte, pieķeroties optimistiskām izaugsmes prognozēm kā nesatricināmai patiesībai. Tālāk jau Saeimā nākas slīpēt izpildvaras iesniegtos pusfabrikātus – nepilnīgos likumprojektus.
Kad likumprojekta teksts ir nozares ministrijas «pacepts», likumprojekts izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē un rezultātu iesaistītās puses atzinušas par labu esam, tas tiek gatavots izskatīšanai Ministru kabineta sēdē, un tālāk valdība to pārsūta uz Saeimu. Tādējādi atbildīgo ministriju paviršā jaunrade kļuvusi par zināmu slogu Saeimai – likumprojekti tiek iesniegti ja ne gluži neapšaubāmi kā brāķi, tad blusām bagāti gan. Ja ministrijas nespēj tikt ar saviem pienākumiem galā, varbūt nevajag pildīt neiespējamo misiju, bet godīgi atzīt savu neprasmi. Attiecīgi – jāpārskata nespējīgo ministriju tēriņi. Ja darba grupa ir sagatavojusi, piemēram, jauno Publisko iepirkumu likumu, bet Saeimai tas jāpārstrādā, tad būtu jāatprasa likumprojekta tapšanas procesa laikā iztērētie līdzekļi. Varbūt nevis jāpaļaujas uz sasteigtiem labojumiem otrajā un trešajā lasījumā, bet jāļauj Saeimai likumprojektu pusfabrikātus nepieņemt un mest atpakaļ izpildvarai, vai arī, iespējams, to sagatavošana jāuztic uzņēmēju organizācijām, kas tomēr, šķiet, ir daudz «tuvāk zemei» nekā cilvēki ministriju kabinetos.
Fakts, ka dokumentu kvalitāte klibo bieži, jau tiek pieņemts kā norma. Tāpēc jājautā, vai, sistēmas zobratiem strādājot tā, kā tas ir parasts, vispār iespējams visas blusas izķert. Sistēma pašlaik atļauj iesaistītajām pusēm būt zināmā mērā vienaldzīgām pret mazākām un lielākām niansēm. Valsts aparātam kā tādam ir «pie lampiņas», vai atbildīgās ministrijas ierēdņu kvalitatīvas neiedziļināšanās dēļ kādam būs, piemēram, pamatīgi jāsavelk josta vai pat jānovelk bikses un tās jāpārdod. Šķiet, notiek sava veida paļaušanās uz to, ka problēmas, ja tādas ir, Saeimā tiks novērstas.
Opozīcijas deputātu rosinājums nekvalitatīvus likumprojektus turpmāk nenodot izskatīšanai Saeimas komisijām ir lielā mērā pamatots. Likums jau nav tauriņš, kam dota spēja iztīstīties no ķeburaina kokona.