Lai arī, pateicoties Liepājas metalurgam, ražošanas apjomi Latvijā šogad var strauji pieaugt, rūpniecības ilgtspējai nepieciešams likumdošanas atbalsts
Priecīgā ziņa, kas saistīta ar Liepājas metalurga atkal atvēršanu, ļauj optimistiskāk skatīties ne tikai uz sociālekonomisko situāciju Liepājā, bet arī uz kopējiem rūpniecības datiem, kā arī eksporta un valsts ekonomiskas izaugsmes tempu paātrināšanos. Tomēr ir jāņem vērā, ka šis statistiskais sniegums ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā izdosies atjaunot vienu uzņēmumu, kurš darbojas visai problemātiskā sektorā. Lai arī tiek runāts par pasaules ekonomikas atgūšanos, to nekādā ziņā nevar teikt par tērauda cenām, kuras turpina savu lejupslīdi, atsevišķos segmentos sarūkot vēl vairāk nekā par 10%.
Situācija tērauda tirgū liecina arī par kopējām vēsmām ekonomikā, tostarp ražošanas sektorā, kur pēdējos gados klājies labi tiem, kas tēraudu patērē. Tomēr ir vienkārša likumsakarība, proti, tiklīdz tautsaimniecība pārliecinoši sāk iet uz augšu, arī izejvielu cenām vajadzētu pakāpeniski pieaugt. Attiecībā uz vairumu galveno izejvielām pircēju aktivitātes ir visai maz manāmas, lielā mērā liecinot ne tikai par grūtībām metalurģijā, bet arī par to, ka citas apstrādes rūpniecības nozares atrodas uz stagnācijas robežas. Latvijā situāciju patlaban glābj kokapstrāde un mēbeļu ražošana, kur šā gada janvārī salīdzinājumā ar pagājušā gada pirmo mēnesi ražošanas apjomi ir pieauguši attiecīgi par 9,8% un 12,4%. Lai arī kopumā gada laikā apstrādes rūpniecībā ir vērojama 2% produkcijas izlaides izaugsme, astoņās no Centrālās statistikas pārvaldes izdalītajām apstrādes rūpniecības apakšnozarēm ir vērojams kritums, savukārt tikai piecas var lepoties ar pieaugumu.
Apstākļi kādos patlaban darbojas Latvijas rūpniecība, lai arī nekādā ziņā nevedina domāt par ražošanas krīzi, taču par nepieciešamo ekonomisko pamatu nostiprināšanu gan. Sabiedriskā sektora iepirkumos ārvalstu uzņēmumi veiksmīgi izmanto priekšrocības nemaksāt nodokļus avansā, nemaksāt nodokli par reinvestēto peļņu, kas Latvijas gadījumā uzņēmumiem sadārdzina produkciju un tāpēc vien ar dažu procentu dārgāku cenu vietējie iepirkumos zaudē. Rezultāts ir visai bēdīgs, ne tikai tāpēc, ka kāds vietējais neiegūst pasūtījumus un iedzīvotāji – darba vietas un algas, bet arī budžets nesaņem nodokļus, kuros varētu atgūt pat vairākus desmitus procentu pirkumā iztērētās summas. Elektroenerģijas obligātā iepirkumu komponente droši vien vispār varētu būt veselu sējumu vērts stāsts, tomēr no tā, kā turpināsies tā tālākās nodaļas, ir atkarīgs, cik veiksmīgi Latvijā darbosies energoietilpīgās ražošanas nozares. Tas pats attiecas arī uz nodokļu prasībām, kas faktiski no ražošanas izņem apgrozāmos līdzekļus, tādējādi gala rezultātā netieši apgrūtina iespēju piepildīt arī valsts kopējo maku.
