Galējs liberālisms jau dažus gadus nav politikas veidotāju dienaskārtībā, tomēr pūļa noskaņojums draud ieraut pretējā grāvī
Šai komentārā es ieskicēšu pārbīdi pasaulē no lineārās uz inovācijas ekonomiku, kas ir fonā pašreizējām Rietumu protekcionisma un nacionālisma tendencēm. Paralēli es norādu, ka no vienas puses bažas par globalizāciju, kas izpaužas, piemēram, Brexit un Donalda Trampa uzvaras balsojumā, ir leģitīmas, tomēr no otras ‒ notiek arī konjunktūriska sērfošana uz sabiedrības samulsuma viļņa, un tas nav krietni.
Mans secinājums ir, ka mēs piedzīvojam globālā ekonomiskā modeļa pārveidi vai pat nomaiņu, un satraukums šādā situācijā ir tikai dabisks, tomēr jo sevišķi šādā frustrācijas brīdī kā sabiedrībai mums ir jātur acu priekšā ejamais ceļš. Šis uzstādījums aizvien ir un paliek brīvais tirgus.
Globalizāciju aizsāka drošības un ekonomiskās politikas motīvi, piemēram, Rietumiem veicinot Ķīnas uzņemšanu «pieskaitāmo» klubā, kam vēlāk piebiedrojās digitālo tehnoloģiju sprādzienveidīgā attīstība. Ņemot vērā tieši šo Ķīnas un Āzijas aspektu, mazinās pārsteigums par pēdējo gadu pētījumos apjausto – ieguvējas no globalizācijas ir tieši Āzijas un jaunattīstības valstu vispār trūcīgās ļaužu masas, miljoniem kļūstot par patērētspējīgu vidusšķiru. Otra ieguvēju kategorija ir superbagātais 1%, un arī tam nevajadzētu mūs pārsteigt. Pat ja 1% «demokratizētos» līdz 5%, tas nemainītu sirmo patiesību, ka nauda taisa naudu un vispārīgi ‒ kam ir, tam tiks dots. Nav ko apvainoties.
Nepatīkamais šai visā ir Rietumu vidusšķiru dzīves līmeņa stagnēšana un salīdzinoši bēdīgās nākotnes izredzes (t.i., ar ko nu salīdzina), piemēram, ja runa ir par mūsu, rietumnieku, bērnu paredzami ne tik straujo kāpienu zinību un turības stikla kalnā. Arī Latvijā mūsu pašu knauķiem vairs nepietiek ar viņu vecāku zelta deviņdesmito gadu «angleni un datoru» kā kompetenču superkomplektu, kas paver karjeras durvis. Un tas ir gan saprotami, gan labi.
Pašreizējā politiskā problēma un sociālā frustrācija ir apstāklī, ka sevišķi uz rietumiem no kādreizējā dzelzs priekškara ļaudis jau paaudzēm ir raduši, ka līdzšinējā lineārā ekonomika reāli iet un priekšu un uz augšu un progresa ceļā sastopamās bedres var aizlīdzināt ar publiskajiem tēriņiem, ko sauc arī par problēmu nomētāšanu ar naudu. Cik tas viss ir interpretācijas auglis, cik – vēsturiska realitāte, šeit neapspriedīšu, bet ir skaidrs, ka šeit un tagad sevi piesaka nelineārā ekonomika, proti, skaidri ejamā attīstības virziena vai panākamā tirgus līdzsvara nav. Šai nelineārajā ekonomikā izaugsme ir atkarīga no inovācijas, kas pēc definīcijas ir anarhiska, un cita starpā tas maina arī brīvā tirgus definīciju un valsts lomu ekonomikā. Šai gadījumā brīvais tirgus un valsts loma tā rāmēšanā nav tikai monopolu iegrožošana (kas gan aizvien paliek spēkā), bet gan radošas anarhijas nodrošinājums, jeb, lietojot pirotehnikas līdzību, nevis – kurš ko kur un ar kādu jaudu drīkst spridzināt, bet gan lai tas būtu virzīts sprādziens.
Patiesi rietumnieciskas valdības mērķis nav ierobežot aziātu vai latīņamerikāņu peļņas iespējas, bet gan gādāt, lai varam pelnīt kopā. Ja uzprasīsimies uz politiskajiem mesijām, kas sola pasargāt no «tiem tur svešajiem», tad pēc dažiem vēlēšanu cikliem šeit atkal būs fašisms un «svešie» tiks piemeklēti jau no pašu vidus.