Latvijā nu ir vēl viens politiķis, kurš varēs teikt - esmu atgriezies, lai strādātu. Runa ir par faktu, ka par nākamās valdības vadītāju Valsts prezidents Valdis Zatlers ir izvēlējies virzīt iekšlietu ministru, pirmo atjaunotās Latvijas premjeru Ivaru Godmani.
Viņa valdības apstiprināšanas gadījumā viņš kļūs par otro premjerministru tūlīt aiz pašreizējā Tautas partijas ierindas biedra Andra Šķēles, kam ir izdevies vadīt vairāk par vienu valdību.
Ņemot vērā, ka liela daļa sabiedrības, tostarp uzņēmēji uzskata, ka valstī ir ekonomiska un arī politiska krīze, jāatzīst, ka izvēle par labu Godmanim ir visai dīvaina. Nenoliedzami viņš ir politiķis ar ļoti lielu pieredzi, cilvēks, kurš ir pieradis strādāt mūžīgās barikāžu revolūcijas apstākļos un īpaši neuztraukties, ko par viņu domā citi. Tajā pašā laikā diez vai viņu var nosaukt par premjeru krīzes situācijai. Vairāk gan izskatās, ka pārējie esošās koalīcijas politiķi veiksmīgi ir atraduši sava veida kamikadzi - cilvēku, kuram jau ir bijis lemts laiku pa laikam kļūt par politisko līķi un kurš, šķiet, ar šo savu likteni ir pat samierinājies.
Par to, ka nekādas lielās izmaiņas varētu nebūt gaidāmas, liecina kaut vai tas, kuras no ministrijām tad vēlas pašreizējās koalīcijas partijas - faktiski tās pašas, kas tām jau ir pašreiz. Parasti vismaz ir bijusi situācija, kad finanšu ministrs ir no tās partijas, kuru pārstāv premjers, bet šobrīd izskatās, ka nebūs arī šīs tradīcijas turpinājuma.
Citiem vārdiem sakot, tā vien izskatās, ka četras jau esošās koalīcijas partijas jau iepriekš tīri glīti ir vienojušās gan par premjera amata kandidātu (lai sabiedrībai būtu jautrāk, radot Godmanim šķietamu konkurenci ar «oranžo» Edgaru Zalānu), gan sadalījumu pa ministrijām, bet piektajai labējai Saeimas partijai Jaunajam laikam darbs topošajā valdībā, iespējams, vienkārši «nespīd». Un nav jau arī teikts, ka paši jaunlaicieši ļoti alkst tajā strādāt. Respektīvi, ja jau Zatlers prasīja piecu partiju koalīciju, viņam tas acīmredzot ir arī apsolīts, bet laika gaitā var izrādīties, ka, piemēram, dažādu nesaskaņu dēļ šo solījumu nu kaut kā nevar izpildīt. Bet prezidentam īstenībā var nekas cits neatlikt, kā vien pieņemt šādu spēli.
Jekurā gadījumā diez vai vairāk par jaunu premjeru un varbūt pāris svaigām sejām ministriju galvgalī mums tuvākajā nākotnē vajadzētu gaidīt.