Politiķiem jāpārtrauc ar savu bezatbildīgo retoriku pasliktināt Latvijas komersantu stāvokli, vairāk domājot par to, ko likt Krievijas kravu vietā
Uz austrumiem no Latvijas robežas mūsu uzņēmējiem nekas vairs «nespīd», jo mēs esam daļa no Rietumiem, kam šobrīd ir ideoloģiskais un ekonomiskais karš ar Krieviju, šonedēļ intervijā «Neatkarīgajai» darbavietu radītājus un nodokļu ģenerētājus apgaismoja viedais Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš (Vienotība). Politiķis apņēmies noārdīt iekšējos šķēršļus Eiropas valstu tirgos, lai mūsējiem netraucētu nevienlīdzīga konkurence. Lai nu viņam izdodas! Savukārt valsts a/s Latvijas dzelzceļš uzdevumā veiktajā pētījumā Ernst & Young aplēsis, ka, piemēram, Krievijas un Baltkrievijas tranzīta pazaudēšana vien nozīmētu iekšzemes kopprodukta kritumu par 2%, 17,7 tūkstošu darbavietu un 130 miljonu eiro nodokļu zudumu, tieši un pastarpināti iesaistīto uzņēmumu apgrozījumam sarūkot par 1,4 miljardiem eiro. Labi, ka K. Kariņa «frontes» biedrs, ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs šonedēļ vēl nav pamanījies iemūrēt jaunu ķieģelīti paša veidotajā Zilupes mūrī, lai Latvijā kāju nespertu vai no tās tiktu izmesti tās godu aizskaroši ļautiņi.
Tikmēr Satiksmes ministrijas augstākie ierēdņi līdz ar ostu un dzelzceļa uzņēmumu pārstāvjiem Krievijas transporta nedēļā aizgūtnēm stāstīja, ka Latvijai piemīt lielisks potenciāls būt tiltam starp Austrumu un Eiropas valstīm. Tai pašā laikā biznesa pārstāvji nav īsti pārliecināti, ka Vienotības satiksmes ministram Anrijam Matīsam varētu veikties ar partijas biedru izlietā ūdens sasmelšanu un viņu ceļamā Zilupes mūra nojaukšanu. No tā visa beigu beigās ieguvēji, protams, būs draudzīgo Rietumvalstu uzņēmumi, jo tos pārstāvošie politiķi mēdz meklēt risinājumus, pirms riskē ar kādas tautsaimniecības nozares iznīcināšanu bravūrīgas vai vienkārši stulbas muldēšanas dēļ. Piemēram, kā vēsta Reuters, ASV Kongress gan gatavojas aizliegt Krievijā ražoto raķešdzinēju izmantošanu Pentagona spiegu satelītu nosūtīšanai kosmosā, taču tikai tad, kad 2019. gadā būs gatavi vietējie aizstājēji. Tiktāl stāsta viena puse, kas liek uzdot jautājumu, kuru valstu uzņēmēju intereses mūsu valdības ministri īsti aizstāv.
Taču stāstam par citu valstu tirgiem un tranzītu ir arī otra puse – tas ir jautājums par to, ko likt Krievijas energoresursu tranzīta vietā, jo ogļu un naftas produktu pakāpeniska novirzīšana uz savām ostām ir neatņemama, vēl pirms sešiem gadiem apstiprinātās kaimiņvalsts transporta stratēģijas daļa. Brīvostu un dzelzceļa pārstāvjiem patīk sacīt, ka šīm kravām aizstājēju atrast nav iespējams. Fizisko apjomu ziņā, protams, tas ir tiesa. Taču, pēc loģistiķu teiktā, konteinerizētās kravas spēj dot trīs līdz sešas reizes lielāku pievienoto vērtību tautsaimniecībai nekā Krievijas energoresursu apkalpošana. Tādēļ beidzot vajadzētu nopietnāk pievērsties izdaudzinātajām Latvijas iespējām kalpot par intermodālu loģistikas centru. Ja Latvijā nav šāda līmeņa speciālistu, kas šo ideju varētu dabūt gatavu, tad arvien pastāv iespēja pieaicināt ārvalstu ekspertus, kas to visu citviet jau dzīvē īstenojuši. Runā, ka nebūt nevajadzētu maksāt tik daudz kā airBaltic vadītājam Martinam Gausam, bet rezultāti būtu pat labāki.
Nākamā gada aprīļa beigās jau trešajā augsta līmeņa konferencē Rīgā plānots runāt par transporta savienojumu attīstību starp Eiropu un Āziju. Lai šo reģionu valstu transporta ministru un nozares biznesa pārstāvju tikšanās neizvērstos par tukšu parunāšanu, jāizdara pāris lietu. No vienas puses, politiķiem jābeidz Latvijas uzņēmēju ceļā būvēt Zilupes mūri uz Rietumvalstu iekāroto Krievijas tirgu, bet Vienotības finanšu ministram Jānim Reiram jāgādā, ka tiktu grozīti normatīvie akti un īstenotā prakse, lai tranzīta kravām Latvija nebūtu mazāk pievilcīga kā Vācija, Holande vai Somija. No otras puses, nepietiks ar to, ka satiksmes ministrs un viņa pārraudzītās nozares spēlētāji aizgūtnēm stāsta visai pasaulei par mūsu ostu, dzelzceļa un autoceļu tīkla, kā arī loģistikas centru esamību, jo tas nepadara Latviju par iekārojamu tiltu tranzītam starp austrumiem un rietumiem, pat ja nav uzbūvēts Zilupes mūris. Kādam šis loģistikas ķēdes orķestris ir arī jādiriģē. Un, kā zināms, jo labāks diriģents/-i, jo labāki panākumi. Bez savu uzņēmumu interešu aizstāvības šī ir vēl viena lieta, ko no Rietumvalstīm pamācīties.
