http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(321).jpg

Prestižajā Pasaules Bankas Doing Business pētījumā Latvija nupat ir pakāpusies par 10 vietām, ierindojoties 21. vietā, tādējādi beidzot vismaz šajā topā apsteidzot mūsu kaimiņvalstis Lietuvu un Igauniju. Varētu šķist jocīgi, redzot, ka zem Latvijas šajā topā ir palikušas tādas valstis kā, piemēram, Francija un Šveice.

Tomēr taisnība ir līdzšinējās un, visticamāk, arī nākamās valdības vadītājam Valdim Dombrovskim, ka Doing Business rādītājs nevis raksturo labklājības līmeni katrā konkrētajā valstī, bet gan to, kurās vietās ir lielāka iespēja veikt investīcijas, attīstīt savu uzņēmējdarbību.

Šajā sakarā jāatceras bieži piesauktās skandināvu bankas, kas pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados izvērsa sava veida ofensīvu Baltijas valstīs. Tobrīd Eiropā bija pietiekami daudz ekonomiski attīstītāku valstu par mums, kurās dzīvoja un strādāja daudz turīgāki potenciālie klienti par fiziskajām un juridiskajām personām Latvijā, Lietuvā vai Igaunijā. Šajā virzienā attiecīgās skandināvu bankas devs teju viena iemesla dēļ - piemēram, Vācijā vai Francijā tām nebija, ko darīt, jo tur jau bija nostiprinājušies ievērojami spēcīgāki tirgus spēlētāji, savukārt šeit bija baņķieru - iesācēju knapi uzsākts bizness, kuru pārņemt vai izkonkurēt bija samērā vienkārši.

Pašreiz situācija ir nedaudz citāda. Pasaules Banka, piešķirot Latvijai Doing Business 21. vietu, ir parādījusi starptautiskajai sabiedrībai, ka valstī, kas bija viena no tām, ko globālā krīze ietekmēja visvairāk, šobrīd ir iespējams attīstīties. Iespējams, tas sasaucas ar Eiropas Komisijas vadītāja Žozē Manuela Barrozu paziņojumu, ka Latvija ir valsts, kas ir uzskatāma par piemēru izejai no krīzes. Citiem vārdiem sakot, bumba ir Latvijas pusē. Augstais Doing Business reitings ir sava veida public relation mūsu valstij, bet tā vēl nav uzvara.

Šobrīd Latvijas valdībai, lai kāds arī finālā nebūtu tās sastāvs, ir jāveic komplekss pasākumu kopums, lai jau drīzumā mums nevajadzētu runāt par zaudētu iespēju.

Pirmkārt, valdībai ir skaidri jādefinē, kādās nozarēs un kādas investīcijas mūsu valstij ir nepieciešamas.

Otrkārt, ir jāizstrādā skaidri nosacījumi, kādus mēs piedāvājam investoriem, lai tas būtu abpusēji izdevīgi. Piemēram, ir pietiekami daudzas valstis, kas investoriem piemēro būtiskas peļņas nodokļa atlaides, bet tikai tik ilgi, kamēr nopelnītais tiek nevis izņemts, bet gan ieguldīts attiecīgajā valstī tālākā biznesa attīstībā.

Treškārt, ir jārealizē intensīva kampaņa ar mūsu ārvalstu vēstniecību starpniecību, skaidrojot potenciālajiem investoriem, ko konkrēti mēs spējam piedāvāt. Šajā jomā, iespējams, piemēru var ņemt no Somijas, kas krīzes gados ārpus savas valsts robežām dažādos uzņēmējiem veltītos pasākumos klāstīja, kādas priekšrocības viņus gaida, realizējot savas biznesa ieceres tieši šajā ziemeļvalstī.

Turklāt tas viss ir jāveic pietiekami operatīvi un efektīvi, atceroties, ka attiecībā uz investīciju piesaisti savā starpā asi konkurē ļoti daudzas valstis, kam, tāpat kā Latvijai, ir nepieciešamas gan jaunas darbavietas, gan ienākumi nodokļu veidā.